Kāda ir hialīna skrimšļa funkcija?

Hialīna skrimslis nav sastopams tikai vienā ķermeņa daļā. To atradīsiet gan kustību aparātā, gan elpceļos, gan sejas skeletā, un katrā no šīm vietām tā uzdevums ir mazliet atšķirīgs.

Lielākā daļa hialīna skrimšļa vietu ir klātas ar blīvu saistaudu apvalku, ko sauc par perihondriju (perichondrium). Tieši šajā apvalkā atrodas asinsvadi un šūnas, no kurām skrimslis var augt biezumā. Svarīgs izņēmums ir locītavu skrimslis: tam perihondrija nav, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc tieši locītavu skrimslis dzīst vissliktāk.

• Locītavu virsmas (cartilago articularis) plaukstas, gūžas, ceļa, pleca un praktiski visās sinoviālajās locītavās.
• Ribu skrimšļi (cartilagines costales), kas savieno ribas ar krūšu kaulu.
• Elpvada un lielo bronhu gredzeni un plāksnītes, kas tur elpceļus atvērtus.
• Balsenes vairogskrimslis (cartilago thyroidea), gredzenskrimslis (cartilago cricoidea) un aritenoīdo skrimšļu lielākā daļa.
• Deguna starpsiena un deguna sānu skrimšļi.
• Augšanas plātnīte (lamina epiphysialis) augošu bērnu un pusaudžu garajos kaulos.

Hialīna skrimšļa šūnas sauc par hondrocītiem. Tās sēž pa vienai vai nelielās grupiņās dobumiņos, kurus sauc par lakūnām, un ap sevi uztur šauru zonu ar īpaši svaigu matriksu. Hondrocītu skaits kopējā audu tilpumā ir neliels, tāpēc skrimslis ir gandrīz tikai starpšūnu viela.

Matriksa karkasu veido otrā tipa kolagēns, kura šķiedras ir tik plānas, ka parastā gaismas mikroskopā matrikss izskatās viendabīgs un stiklains. Starp šķiedrām atrodas proteoglikāni, lielas molekulas ar daudziem negatīvi lādētiem cukuru zariem, kas pievelk un notur ūdeni. Tieši ūdens, kas ir saistīts šajā tīklā, uzņem lielāko daļu spiedes slodzes.

No šīs uzbūves izriet praktiska secība: kolagēns nosaka izturību pret stiepšanu un bīdi, proteoglikāni un ūdens nosaka izturību pret saspiešanu. Ja slimības gaitā vispirms zūd proteoglikāni, skrimslis kļūst mīkstāks un vairs nespēj vienmērīgi sadalīt slodzi, un tikai pēc tam sāk plīst kolagēna karkass.

Veselas locītavas berze ir mazāka nekā jebkurai cilvēka radītai mehāniskai savienojuma virsmai. To nodrošina nevis viens mehānisms, bet vairāki, kas darbojas kopā.

Slodzes brīdī skrimslis nedaudz saspiežas un no tā izspiežas ūdens, kas veido plānu šķidruma kārtiņu zem pretējās virsmas. Kad slodze mazinās, ūdens atgriežas atpakaļ. Šī sūknēšana vienlaikus ir arī skrimšļa barošanās veids, jo caur to hondrocīti saņem barības vielas no sinoviālā šķidruma.

1. Kāja atbalstās uz zemes, un slodze sadalās pa visu skrimšļa saskares laukumu.
2. Saspiestais matrikss izstumj daļu ūdens uz virsmu un rada šķidruma spilvenu.
3. Kustības laikā virsmas slīd pa šo šķidruma kārtiņu, un tiešais kontakts starp cietajām virsmām ir minimāls.
4. Pēc soļa slodze noņemas, negatīvi lādētie proteoglikāni pievelk ūdeni atpakaļ un kopā ar to ievelk barības vielas.
5. Nākamais solis atkārto ciklu, tāpēc regulāra kustība skrimsli faktiski baro.

Cilvēka organismā ir trīs skrimšļa veidi, un tos regulāri sajauc. Atšķirība ir gan mikroskopiskajā uzbūvē, gan atrašanās vietā, gan slodzē, kuru attiecīgais audu veids ir paredzēts izturēt.

Augļa skeleta lielākā daļa sākotnēji ir izveidota tieši no hialīna skrimšļa. Šis skrimšļa modelis pakāpeniski tiek nomainīts pret kaulu procesā, ko sauc par enhondrālo pārkaulošanos. Skrimslis pie tam nepārvēršas kaulā, bet tiek noārdīts un aizstāts ar kaulaudiem.

Augšanas laikā garo kaulu galos saglabājas hialīna skrimšļa slānis, augšanas plātnīte. Tajā šūnas sakārtojas kolonnās, dalās, palielinās un iet bojā, un to vietā veidojas jauns kauls. Kad dzimumhormonu ietekmē augšanas plātnīte aizveras, garuma pieaugums beidzas neatgriezeniski. Tieši tāpēc bērnu lūzumi augšanas plātnītes zonā ortopēdam ir īpaša uzmanības vērti.

Pieaugušam cilvēkam hialīna skrimslis paliek locītavās, elpceļos, ribu galos un degunā. Ar gadiem matriksā samazinās ūdens saistīšanas spēja, hondrocītu skaits sarūk, un daudzviet, īpaši ribu skrimšļos un balsenē, notiek pakāpeniska kalcifikācija jeb pārkaļķošanās. Tāpēc gados vecākiem cilvēkiem rentgenuzņēmumā mēdz būt redzami ribu skrimšļi, kas jaunībā rentgenam bija caurspīdīgi.

Visbiežākā problēma ir locītavas skrimšļa pakāpeniska nodilšana, ko sauc par osteoartrītu jeb artrozi. Tā nav vienkārši nolietošanās: skrimšļa šūnas maina savu vielmaiņu, matrikss zaudē proteoglikānus, virsma kļūst raupja, un slodze pāriet uz zemāk esošo kaulu, kas sabiezē un veido izaugumus. Sāpes rodas ne no paša skrimšļa, jo tajā nav nervu, bet no kaula, locītavas kapsulas un iekaisušās sinoviālās membrānas.

Otra bieža situācija ir akūts skrimšļa bojājums, piemēram, ceļa locītavā pēc griezes traumas. Ja bojājums skar tikai skrimsli un nesniedzas līdz kaulam, asins tuvumā nav un dzīšana praktiski nenotiek. Ja bojājums sniedzas caur skrimsli kaulā, no kaula smadzenēm ienāk šūnas un izveidojas rēta no šķiedru skrimšļa, kas slodzi iztur sliktāk nekā sākotnējais audu veids.

• Ģimenes ārsts ir pirmais solis pie ilgstošām locītavu sāpēm un rīta stīvuma.
• Ortopēds traumatologs risina traumas, skrimšļa defektus, asu iestrēgšanas sajūtu un endoprotezēšanas jautājumus.
• Reimatologs iesaistās, ja ir aizdomas, ka locītavu bojā iekaisīga sistēmas slimība, nevis nodilums.
• Otorinolaringologs nodarbojas ar deguna starpsienas un balsenes skrimšļu problēmām.
• Nekavējoties jāvēršas pie ārsta, ja locītava pēkšņi bloķējas, strauji uztūkst, kļūst karsta un sarkana vai ja pēc traumas nav iespējams uz kājas atbalstīties.

Parastā rentgenogrammā skrimslis pats nav redzams, jo tas neaiztur rentgena starus. Ārsts to vērtē netieši, pēc locītavas spraugas platuma: sašaurināta sprauga nozīmē, ka skrimšļa slānis ir plānāks. Tieši tāpēc agrīnas pārmaiņas rentgenā var arī nebūt redzamas.

Magnētiskā rezonanse rāda skrimsli tieši un ļauj novērtēt tā biezumu, virsmas gludumu un zem tā esošā kaula stāvokli. Ultrasonogrāfija ir noderīga virspusēji guļošām locītavām un ļauj redzēt arī šķidruma uzkrāšanos. Artroskopija, kurā locītavā ievada kameru, joprojām ir visprecīzākais veids, kā redzēt virsmu un pārbaudīt tās stingrību ar instrumentu, taču tā ir ķirurģiska procedūra.

Elpvada un balsenes hialīna skrimšļus vērtē ar endoskopiju un datortomogrāfiju. Bērniem, kuriem skrimslis vēl nav kalcificējies, datortomogrāfijas attēls izskatās citādi nekā pieaugušajiem, un to radiologs ņem vērā.

Sarunvalodā par skrimsli sauc gandrīz jebko, kas locītavā nav kauls. Praksē atšķirības ir būtiskas, jo dažādi audi dzīst dažādi un tiek ārstēti dažādi.

Ceļa menisks nav hialīna skrimslis, bet gan šķiedru skrimslis, un tā ārējā daļa ir apasiņota, tāpēc plīsumus tur dažkārt var sašūt. Starpskriemeļu disks arī ir šķiedru skrimslis ar želejveida kodolu vidū. Saites un cīpslas vispār nav skrimslis, bet blīvi šķiedru saistaudi. Auss gliemežnīcas skrimslis ir elastīgais skrimslis, un tieši tāpēc auss pēc saliekšanas atgriež formu, bet deguna gals, kur ir hialīna skrimslis, ir stingrāks.

Skrimslim kustība ir barība. Tā kā barības vielas iekļūst tikai ar slodzes radīto šķidruma sūknēšanu, ilgstoša pilnīga imobilizācija skrimslim kaitē pat tad, ja locītava netiek noslogota. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pēc daudzām operācijām rehabilitācijā agri sāk kustību vingrinājumus, pat ja pilna svara slodze vēl nav atļauta.

Otrs mazāk zināms punkts: sāpju intensitāte un skrimšļa bojājuma apjoms attēldiagnostikā sakrīt tikai daļēji. Cilvēkam ar izteiktām pārmaiņām attēlā var nebūt sūdzību, un otrādi. Tāpēc ārstēšanas plānu veido pēc sūdzībām un funkcijas, nevis tikai pēc attēla.

Trešais: svara samazināšana un muskuļu stiprināšana maina slodzes sadalījumu pa skrimšļa virsmu daudz vairāk nekā jebkurš uztura bagātinātājs. Skrimslis neuzņem glikozamīnu vai kolagēnu tādā veidā, kā to iedomājas reklāmas, jo uzņemtās olbaltumvielas gremošanas traktā tiek sašķeltas aminoskābēs un organisms tās izmanto pēc saviem ieskatiem.