Alegorijas funkcija literatūrā ir nodot sarežģītu ideju, izmantojot padziļinātu metaforisku stāstījumu. Slavenās alegorijās ir Dantes Dievišķā komēdija, Džordža Orvela Dzīvnieku ferma un Džona Banjana darbs Svētceļnieka gaita. Visos šajos darbos tiek izmantoti alegoriski paņēmieni, lai nodotu dažādus vēstījumus tiem, kas burtiski rakstīti uz lapas. Alegoriju var uzskatīt par paplašinātu metaforu.
Literārās tehnikas bieži izmanto daiļliteratūras vai dzejas rakstnieki, lai domu nodotu patīkamākā vai vieglāk uztveramā veidā. Līdzība, metafora un pravietiska maldība ir trīs šādas metodes. Līdzībā tiek lietots vārds “patīk” vai “kā”, lai aprakstīto darbību vai objektu saistītu ar kaut ko pazīstamāku. Metafora ir ļoti līdzīga, izņemot to, ka tajā netiek lietots apzīmējošs vārds, piemēram, “patīk”; tas tikai apraksta kaut ko tā, it kā tas būtu kaut kas cits. Piemēram, dusmīgu cilvēku var raksturot kā “verdošu asiņu”, taču viņa asinis burtiski nevārās.
Alegorija literatūrā būtībā ir paplašināta metafora. Galvenā atšķirība ir tā, ka alegorijas parasti izpaužas kā veselas sižeta līnijas, nevis tikai apraksts vai fragments. Grāmatā Animal Farm Orvels apraksta revolūciju starp dzīvniekiem fermā, lai faktiski pieminētu kapitālistisko demokrātiju Anglijā un ASV un komunistisko režīmu Krievijā. Orvels to darīja, lai ievietotu savas grāmatas politisko saturu vieglāk sagremojamā iepakojumā, tomēr joprojām izceltu politisku punktu.
Jebkuru stāstu, kas literatūrā ir alegorija, var interpretēt arī pēc nominālvērtības. Tas nozīmē, ka Dzīvnieku fermu varētu burtiski interpretēt kā stāstu par dzīvniekiem. Literatūrā alegorijas galvenā funkcija ir maskēt ideju, izmantojot gudru simbolisku nozīmju virkni, lai paplašinātās metaforas kontekstā domu varētu izprast dziļāk. Var uzskatīt, ka alegoriskiem stāstiem vai dzejoļiem ir divi līmeņi, viens burtisks un otrs tēlains.
Slavena alegorija literatūrā ir Dantes Dievišķā komēdija, kurā Dante pats ceļo pa elli, šķīstītavu un debesīm, cauri pirmajai cita dzejnieka Vergilija vadīts. Visos stāstos Dante patiešām izseko savai reliģiskajai dzīvei, pārceļoties no “tumšā meža”, kas parasti tiek uzskatīts par vietu, kurā viņam nav reliģijas, uz paradīzi, kas ir garīgā apgaismība un galu galā kristietība. Lai gan to varēja aprakstīt burtiski, autobiogrāfijas izteiksmē Dantes versija ir aptverošāka, jo tajā ir izmantotas mītiskas ainas un stāsts, kas ir plašāks par dzīvi.