Kādi ir nervu audu veidi?

Astrocīti ir zvaigžņveida šūnas, kas ar saviem izaugumiem pieskaras gan neironiem, gan kapilāriem. Tie uztur asins un smadzeņu barjeru, savāc no sinapšu spraugām izlietotos mediatorus un liekos kālija jonus un pēc bojājuma veido rētu.

Oligodendrocīti veido mielīna apvalku. Viena šāda šūna ar saviem izaugumiem apvij vairāku dažādu aksonu posmus, un tā ir būtiska atšķirība no perifērijas.

Mikroglijas šūnas ir nervu sistēmas sargi. Tās izcelsmes ziņā nav radniecīgas pārējām glijas šūnām un darbojas līdzīgi imūnsistēmas šūnām: atpazīst bojājumu, aprij šūnu atliekas un ierosina iekaisumu.

Ependimocīti izklāj smadzeņu kambarus un muguras smadzeņu centrālo kanālu. To skropstiņas palīdz kustēties cerebrospinālajam šķidrumam, un daļa no tām ir pārveidojušās dzīslenes pinuma šūnās, kas šo šķidrumu ražo.

Švāna šūnas (Schwann) veido perifēro nervu mielīna apvalku. Atšķirībā no oligodendrocītiem katra Švāna šūna apvij tikai vienu aksona posmu, kā izolācijas lente ap vadu. Tieši Švāna šūnas pēc nerva pārgriešanas veido gaiteni, pa kuru aksons var ataugt, un tāpēc perifērs nervs spēj atjaunoties, bet muguras smadzeņu vadu sistēma praktiski ne.

Pavadoņšūnas apņem nervu mezglu neironu ķermeņus, uztur ap tiem stabilu vidi un piedalās sāpju signālu regulēšanā.

Mielīna apvalks nav nepārtraukts: to ik pa gabalam pārtrauc sašaurinājumi, ko sauc par Ranvjē (Ranvier) pārtvērumiem. Elektriskais signāls nelien lēni pa visu membrānu, bet lec no viena pārtvēruma uz nākamo, tāpēc mielinizētā šķiedrā impulss iet daudzkārt ātrāk un ar mazāku enerģijas patēriņu.

Tā ir laba atbilde uz jautājumu, kāpēc cilvēks atrauj roku no karsta priekšmeta ātrāk, nekā paspēj apzināties sāpes: straujo aizsargkustību vada biezas mielinizētas šķiedras, bet dziļo, kveldošo sāpju sajūtu nes plānas šķiedras bez mielīna apvalka.

Katrai šūnu grupai atbilst savas slimības. Mielīna bojājums centrālajā nervu sistēmā rada izkliedētus, laikā un vietā mainīgus simptomus: redzes miglošanos vienā acī, nejutīgumu, nestabilitāti, vājumu. Perifērā mielīna bojājums rada augošu vājumu no pēdām uz augšu, kas dažu dienu laikā var skart arī elpošanas muskuļus.

Ir arī fakts, ko mācību grāmatas kopsavilkumā parasti nemin: lielākā daļa pieaugušo primāro smadzeņu audzēju rodas nevis no neironiem, bet no glijas šūnām. Iemesls ir vienkāršs, proti, nobriedis neirons vairs nedalās, bet glijas šūnas dalīties spēj, un dalīšanās ir tā, kurā rodas kļūdas.

Pie ārsta jādodas, ja nejutīgums vai vājums saglabājas ilgāk par dažām dienām, ja tas izplatās, ja pievienojas dubultošanās acīs, rīšanas vai runas traucējumi vai ja parādās urīna un vēdera izejas nesaturēšana. Strauji, dažu stundu laikā augošs vājums prasa neatliekamu palīdzību. Ar nervu audu slimībām nodarbojas neirologs, audzējus ārstē neiroķirurgs un onkologs.

Nervu audus bieži jauc ar nervu kā orgānu. Nervs ir vesels veidojums, kurā aksonu kūlīšus ietver saistaudu apvalki, tajā ir asinsvadi un tauki; nervu audi savukārt ir vienīgi neironu un glijas šūnu kopums. Tāpat jāatšķir nervs, kas ir vadītājs, no nervu mezgla, kurā atrodas neironu ķermeņi.

Otrs pārpratums ir domāt, ka glijas šūnas ir pasīvs pildījums. Tās aktīvi piedalās signālu apstrādē, iekaisumā un pat atmiņas veidošanā, un liela daļa mūsdienu neiroloģijas pētījumu ir tieši par tām.