TJG Online
Vēsture un valdība

Kas bija Asaru taka ASV vēsturē?

Atjaunināts Publicēts 3 min lasīšana

Īsā atbilde

Asaru taka ir apzīmējums Amerikas dienvidaustrumu pamatiedzīvotāju piespiedu pārvietošanai uz rietumiem no Misisipi upes 19. gadsimta 30. gados. Ceļā no bada, aukstuma un slimībām gāja bojā tūkstošiem cilvēku, un šodien maršruts ASV ir valsts nozīmes vēsturiska taka.

Notikumu juridiskais sākums ir 1830. gadā pieņemtais likums par indiāņu pārvietošanu, ko parakstīja prezidents Endrū Džeksons. Likums pilnvaroja federālo valdību slēgt līgumus, ar kuriem austrumu cilšu zemes apmainītu pret teritoriju uz rietumiem no Misisipi, tā sauktajā Indiāņu teritorijā, kas lielā mērā atbilst mūsdienu Oklahomas štatam. Pamatmotīvs bija zeme: Džordžijā un kaimiņu štatos strauji auga kokvilnas plantācijas, un atklātās zelta atradnes šo spiedienu tikai pastiprināja.

Pārvietošana skāra vairākas tautas, kuras baltie kolonisti dēvēja par pieciem civilizētajiem ciltīm: čoktavus, krikus, čikasavus, seminolus un čeroku. Čoktavu pārvietošana sākās jau 30. gadu sākumā, bet vispazīstamākais posms ir čeroku pārvietošana 1838. un 1839. gadā, kad armija cilvēkus vispirms savāca pagaidu nometnēs un pēc tam dzina uz rietumiem sauszemes un ūdensceļu maršrutos. Tieši čeroku valodā radies apzīmējums, kas latviski tulkots kā asaru ceļš.

Svarīga šīs vēstures daļa ir tiesas nolēmums, kas palika nepildīts. ASV Augstākā tiesa lietā, kas pazīstama kā Vorsestera pret Džordžiju, atzina, ka štata tiesību akti neattiecas uz čeroku teritoriju. Izpildvara šo spriedumu praksē neievēroja, un pārvietošana turpinājās. Tas ir viens no klasiskajiem piemēriem tam, ka tiesas spriedums bez izpildes mehānisma paliek papīra dokuments.

Cilvēku zaudējumu precīzs apmērs nav zināms, jo uzskaite bija nepilnīga, un vēsturnieku aplēses atšķiras. Skaidrs ir tas, ka bojāgājušo bija tūkstošiem un ka lielākā daļa nomira nevis kaujās, bet no izsīkuma, aukstuma, dizentērijas un citām slimībām nometnēs un ceļā. Zaudējumi neaprobežojās ar dzīvībām: gāja zudumā īpašums, saimniecības un kapsētas, bet kopienas tika sašķeltas.

Latvijas lasītājam šī vēsture ir saprotama bez garas ievadrunas, jo mums pašiem ir pieredze ar valsts organizētu piespiedu izvešanu. 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijas nav tas pats notikums un nav tie paši cēloņi: Latvijā izvešanas mērķis bija politiska sabiedrības pārveide un pretestības laušana, bet Ziemeļamerikā mērķis bija zeme. Kopīgais ir mehānisms, proti, lēmums augstākajā varas līmenī, armijas vai drošības iestāžu īstenota savākšana, transports smagos apstākļos un augsta mirstība ceļā.

Kā par šo tematu uzzināt vairāk

Maršrutu ASV šodien apsaimnieko Nacionālo parku dienests, kas uztur karti, apmeklētāju centrus un vēstures materiālus. Tas ir arī visdrošākais sākumpunkts, ja plānojat ceļojumu vai meklējat pārbaudītus avotus angļu valodā.

Dokumentus, kartes un laikabiedru liecības publisko Kongresa bibliotēka. Rakstot skolas darbu, ir vērts skaidri nošķirt primāros avotus, piemēram, līgumu tekstus un armijas ziņojumus, no vēlākiem pārstāstiem, jo tieši pārstāstos visbiežāk ieviešas kļūdaini skaitļi.

Ko šī vēsture nozīmē šodien

Čeroku un citu tautu pēcteči ASV ir atzītas kopienas ar savu pārvaldi, un pārvietošanas sekas joprojām ietekmē strīdus par zemi un jurisdikciju. Tāpēc Asaru taka nav tikai vēstures nodaļa, bet arī mūsdienu tiesiska temata fons.

Latvijā līdzīgu atmiņas darbu veic arhīvi un muzeji. Ja meklējat ziņas par savas dzimtas represētajiem, sākums ir Latvijas Nacionālais arhīvs un Okupācijas muzeja krājums; abās vietās ir noteikta pieteikumu kārtība un termiņi, tāpēc uzziņa jāpieprasa laikus.

Kā izskatījās pats pārvietošanas ceļš

Pārvietošana nenotika vienā gājienā un pa vienu ceļu. Maršruti dalījās sauszemes ceļos ar zirgu pajūgiem un kājām, kā arī ūdensceļos pa Tenesī, Ohaio, Misisipi un Arkanzasas upēm. Daļu grupu izveda vēlā rudenī un ziemā, kad upes bija aizsalušas un kustība apstājās, tāpēc cilvēki nedēļām palika bez pajumtes. Ierašanās galamērķī nebeidza grūtības: jaunajā teritorijā bija jāsāk saimniecība no nulles, un tur jau dzīvoja citas tautas, kas radīja papildu konfliktus par zemi un medību apgabaliem.

Vārds „taka“ nosaukumā var maldināt. Runa nav par vienu iemītu ceļu mežā, bet par vairāku tūkstošu kilometru garu maršrutu tīklu, kas šķērso deviņus mūsdienu ASV štatus. Tieši tāpēc mūsdienu piemiņas maršrutā ietilpst gan ceļa posmi, gan upju krasti, gan atsevišķas vietas, kur atradās savākšanas nometnes vai apbedījumi. Apmeklētājam tas nozīmē, ka vienā dienā visu apskatīt nav iespējams un maršruts jāplāno pa posmiem.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Vēsture un valdība Sadaļas jautājumi ar burtu A Ziņot par neprecizitāti