Dialektika ir ceļš uz izpratni, kas tiek sasniegts, izmantojot argumentētu dialogu un loģiskās diskusijas mākslu. Tam ir daudzas kopīgas iezīmes ar retoriku un debatēm, taču tās atšķiras no tām. Zināms arī kā dialektika vai dialektiskā metode, dialektikas ideja pirmo reizi tika izstrādāta Senajā Grieķijā un Indijā, un tā ir izstrādāta kopš filozofiem visā pasaulē.
Dialektikas mērķis ir atrast patiesību. Šī uzdevuma galvenās iezīmes ietver dalībnieku statusu vienam ar otru. Apspriežot konkrēto tēmu, dalībnieki atturas no pārliecināšanas un koncentrējas uz patiesības meklējumiem. Tas prasa dalībniekiem veikt kritisku pārdomu, citiem vārdiem sakot, lemt par savu viedokli, un viņiem ir jābūt elastīgiem un spējīgiem mainīt šos uzskatus.
Sokrats un Platons definēja dialektikas Sokrātisko metodi, kas ir viena no senākajām dialektiskajām metodēm. Šī metode pārbauda ticību ar jautājumiem. Jebkura diskusija sākas ar jautājumu par viņa vai viņas pārliecību vai ar vispārpieņemtu uzskatu paušanu. Pēc tam tā uzdod dalībniekiem jautājumus par uzskatiem. Daži uzskata, ka mērķis ir atspēkot pārliecību vai ideju, bet patiesībā Sokrātiskā metode ir paredzēta, lai pārbaudītu pārliecības vai idejas struktūru un iemeslu.
Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgels tiek uzskatīts par Hēgela dialektikas radīšanu, lai gan patiesībā tas bija Imanuels Kants, kurš to izstrādāja. Šajā metodē ideja tiek piedāvāta kā tēze, kas pēc tam tiek aplūkota caur tās paradoksu vai pretstatu, antitēzi. No šīm divām idejām izriet patiesība, kas ir sintēze.
Sintēzes ideja liecina par kompromisa iespēju starp idejām. Tas atbilst dialektālās elastības idejai. Tas arī nozīmē, ka patiesību var uzzināt tikai tad, ja tiek pārbaudīts arī pretējais jēdziens. Piemēram, globālo sasilšanu var pārbaudīt tikai tad, ja tiek pārbaudīta arī tās neesamība. Sintēzes radīšana nav procesa beigas, jo katra sintēze kļūst par jaunu tēzi, veidojot attīstības spirāli.
Hēgeliskā dialektika centās atspoguļot reālo pasauli, diskutējot par idejām. Savukārt marksistiskā dialektika mēģināja parādīt, kā reālā pasaule veidoja ideju pasauli prātā. Metode, ko izstrādājuši Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss, ir saukta arī par diamātu vai dialektālo materiālismu, jo debates veido klašu un praktiskās ekonomikas mijiedarbība reālajā pasaulē. Šajā dialektikas formā tiek veidota tēze, bet tās trūkumi, nevis antitēze ir tas, kas liek tēzei pārvērsties jaunā tēzē.
Viena būtiska atšķirība starp Rietumu un Indijas dialektiku ir šaubu klātbūtne. Džainu dialektika ņem vērā iespēju, ka patiesība var būt neizzināma, un tā arī apzinās, ka patiesību var būt neiespējami aprakstīt. Šo nenoteiktības jēdzienu sauc par syadvad.
Indijas dialektika ir daudz tuvāka Hēgelijas dialektikas versijai nekā Sokrātiskajai, taču pastāv atšķirības. Dharmiskā vai indiešu dialektika ir balstīta uz polemiku, argumentu veidu, nevis paradoksiem. Polemiskā dialektika ir arī galvenā budistu dialektikas sastāvdaļa, kur tēzes tiek apstrīdētas un sadalītas, taču tās nekad netiek pamatoti noraidītas.
Polemikas klātbūtne pietuvina Indijas dialektiku debatēm. Debatēs ir kopīgas daudzas dialektikas metodes, taču tās būtiski atšķiras. Debatēs dalībnieks cenšas pārliecināt citus par savu viedokli. Tas nozīmē, ka dalībnieki nevar mainīt savu nostāju, kad debates ir sākušās. Atšķirībā no debatēm, dialektika neprasa, lai tiesnesis vai žūrija pieņemtu galīgo lēmumu.
Dialektika dalās arī ar retoriku. Retorikā viens cilvēks mēģina pārliecināt pasīvos klausītājus par savu ideju, un nav pretargumentu. Dialektiku var plašāk piemērot intelektuālajiem un praktiskiem jautājumiem nekā retorikai, un to var sadalīt jautājumos un atbildēs, lai padarītu to vairāk līdzdalīgu. Dialektikā tiek izmantoti arī teikumi, kurus var zinātniski pārbaudīt, savukārt teikumus un idejas retorikā apstiprina vai noraida sabiedrības reakcija.