Galvenais virzītājspēks ir muskuļi vai muskuļu grupa, kas ir visvairāk atbildīga par konkrētu locītavas kustību. Dažām locītavām ir tikai pāris galveno kustību muskuļu, bet citās atkarībā no kustības var būt vairāki galvenie muskuļi. Fitnesā tas ir svarīgs jēdziens, jo, veicot vingrinājumu, ir svarīgi zināt šī vingrinājuma galveno muskuļu kustību, jo tas būs tas, kurš saņems visintensīvāko treniņu.
Locītavās, kas ietver rotāciju, parasti ir lielāks galveno kustību muskuļu skaits nekā tām, kurām ir mazāk locītavu. Piemēram, ceļgalā, kas liecas tikai vienā virzienā, ir divi galvenie virzītāji. Četrgalvu muskuļi ir galvenais ceļgala pagarinājuma virzītājspēks, un paceles kauls ir atbildīgs par ceļa saliekšanu. Vingrojumos, kuru kustība galvenokārt ir atkarīga no ceļgala saliekuma, tad viena no šīm divām muskuļu grupām tiks izmantota kā primārā kustību muskuļu grupa. Tādējādi šī muskuļu grupa gūs vislielāko labumu no šiem vingrinājumiem.
Plecu locītava ir tādas locītavas piemērs, kurai ir daudz vairāk muskuļu, kas kustina ceļu, nekā ceļgalā, jo plecs var griezties tik daudzos dažādos virzienos. Atkarībā no pleca kustībām primārie kustinātāji var būt deltveida muskuļi, muguras kauls, krūšu kauls vai mazais kauls. Turklāt plecu locītavas relatīvās sarežģītības dēļ dažādām kustībām var būt viena un tā pati galvenā kustība. Piemēram, deltveida muskuļi ir galvenie kustīgie muskuļi gan plecu nolaupīšanai, gan plecu saliekšanai.
Tam ir sekas svarcelšanā un fitnesā, jo tas ietekmē veidus, kā sportists var trenēt noteiktu muskuļu. Ja sportists vēlas stiprināt muskuļus, kas kustina ceļgalu, viņam vai viņai ir jākoncentrējas tikai uz divām muskuļu grupām. Taču, ja sportists vēlas uzlabot savu plecu spēku, viņam būs jāveic dažādi vingrinājumi, lai individuāli mērķētu uz katru attiecīgo muskuļu grupu. Šī iemesla dēļ sportisti bieži izmanto kombinētos vingrinājumus, lai trenētu sarežģītākas locītavas, jo šāda veida vingrinājumi var būt vērsti uz vairākām muskuļu grupām vienlaikus.