Vektors ir fiziska lieluma vizuāls attēlojums, kam ir gan lielums, gan virziens. Vektoru fizika ir dažādu spēku izpēte, kas darbojas, lai mainītu ķermeņa kustības virzienu un ātrumu. Vektoru analīzes matemātiskie rīki ir noderīgs līdzeklis, lai novērotu dabas spēku mijiedarbību fiziskajā Visumā un prognozētu šo spēku ietekmi uz kustīgu vielu.
Vektorus simbolizē dažāda garuma bultiņas. Katras bultiņas relatīvais garums atspoguļo tās lielumu, kas var būt ātrums vai jebkurš cits spēks, ko var izmērīt. Katrai bultiņai ir noteikts virziens, kas tiek apzīmēts Dekarta plaknē, izmantojot ziemeļu, dienvidu, austrumu un rietumu ģeogrāfiskās asis. Katra vektora aste sākas no (0,0) Dekarta koordinātām, un galviņas vai bultiņas pozīcija norāda attiecīgo virzienu.
Vektoru analīzes rīki nodrošina līdzekļus, ar kuru palīdzību var prognozēt ārējo spēku ietekmētā ķermeņa lieluma un virziena izmaiņas. Piemēram, lidmašīnai, kas virzās uz ziemeļiem ar ātrumu 100 jūdzes stundā (160.93 kmph), galu galā tiks mainīts gan ātrums, gan virziens, ja tā saskarsies ar 25 jūdzes stundā (40.23 kmph) vēju no rietumu puses. Rezultātā iegūto plaknes virzienu un ātrumu var aprēķināt, izmantojot vektorus, kas zīmēti mērogā.
Vektora analīze un izšķirtspēja parasti tiek attēlota XY ass diagrammā, lai katram vektoram varētu viegli piešķirt virzienu un piešķirt atbilstošu lielumu. Vektora analīzi veic, lai noteiktu rezultējošo jeb neto ietekmi uz ķermeni no viena vai vairākiem spēkiem, kas darbojas, lai mainītu tā kustību un virzienu. Vektoru fizikas uzdevumu izšķirtspēju var aprēķināt, izmantojot dažādas metodes.
Vienkāršas vektoru fizikas problēmas var atrisināt, izveidojot paralelogramu no katra no diviem atšķirīgajiem taisnes segmentiem, kas uzzīmēti Dekarta plaknē. Tiek pievienotas līdzīgas punktētas līnijas, kas replicētas no katra atsevišķa vektora, un konstruētā paralelograma pretējā galā tiek novilkta līnija. Novilktā līnija simbolizē iegūto ķermeņa virzienu un lielumu, uz kuru ir iedarbojušies citi spēki, lai mainītu tā virzienu un ātrumu.
Vektoru fizika ir saistīta ar attiecībām starp spēkiem, kas darbojas viens uz otru, neatkarīgi no tā, vai tie ir lieli kustīgi ķermeņi vai daļiņas, kas mijiedarbojas viena ar otru subatomu līmenī. Sarežģītākas vektoru problēmas var atrisināt, izmantojot algebriskos vai trigonometriskos matemātiskos vienādojumus, kas aprēķina dažādu vektoru saskaitījumu vai reizinājumu. Viens no agrākajiem vektoru analīzes pielietojumiem bija tās izmantošana, lai precīzi aprakstītu attiecības starp izplūstošajiem elektriskajiem un magnētiskajiem spēkiem, kas ir elektromagnētisma teorijas galvenā sastāvdaļa, ko 19. gadsimtā pirmo reizi atklāja skotu fiziķis Džeimss Maksvels Klerks.