Krūšu daļas mugurkauls: uzbūve un slimības

Katram krūšu skriemelim (vertebra thoracica) ir ķermenis, kas nes slodzi, un loks, kas norobežo skriemeļa atveri. Visu skriemeļu atveres kopā veido mugurkaula kanālu, kurā atrodas muguras smadzenes ar apvalkiem.

No loka atiet septiņi izaugumi: viens muguras izaugums, divi šķērsizaugumi un četri locītavizaugumi. Krūšu daļā muguras izaugumi ir īpaši gari un stāvi, tāpēc, taustot muguru, izauguma gals atrodas zemāk nekā paša skriemeļa ķermenis, un tas jāņem vērā, nosakot līmeni.

Uz ķermeņa sānu virsmām ir bedrītes ribu galviņām. Lielākajai daļai skriemeļu ir divas puse bedrītes, augšējā un apakšējā, tā ka ribas galviņa balstās uz divu blakus skriemeļu robežas un uz starpskriemeļu diska. Uz šķērsizauguma ir atsevišķa bedrīte ribas paugurim, izņemot pēdējos divus skriemeļus.

• Ķermenis (corpus vertebrae): slodzes nesēja daļa ar ribu bedrītēm.
• Loks ar kājiņām un plāksnītēm: norobežo mugurkaula kanālu.
• Muguras izaugums (processus spinosus): garš, stāvs, viegli taustāms.
• Šķērsizaugumi: locītava ar ribas pauguru.
• Locītavizaugumi: frontāli orientēti, ierobežo saliekšanos.

Atšķirības starp daļām nav akadēmiskas: no tām izriet gan kustību apjoms, gan raksturīgās slimības.

Krūšu daļai ir dabisks izliekums uz aizmuguri, kifoze, kas radies jau augļa dzīvē un saglabājas visu mūžu; to sauc par primāro izliekumu. Kakla un jostas lordozes veidojas vēlāk, kad bērns sāk turēt galvu un staigāt.

Izliekumu maiņa mugurkaulam nav trūkums, bet inženiertehnisks risinājums: S veida līkne uzņem triecienus daudz labāk nekā taisns stabs. Tāpēc mērķis nav mugurkaulu iztaisnot, bet uzturēt izliekumus samērīgus.

Pastiprināta krūšu kifoze var rasties no stājas, no skriemeļu kompresijām vecumā, no Šoiermana slimības pusaudžiem, kad skriemeļu ķermeņi priekšpusē aug lēnāk, un no iekaisuma slimībām. Atšķirība ir svarīga: stājas kifoze iztaisnojas, cilvēkam apzināti izstiepjoties vai noliecoties uz priekšu, bet struktūras kifoze nē.

Kustības apjoms starp diviem blakus skriemeļiem šajā daļā ir neliels, bet, saskaitot visus segmentus, kopējā kustība kļūst nozīmīga. Rotācija ir salīdzinoši laba, saliekšanās uz priekšu un atliekšanās ierobežota, jo tās bremzē ribas un krūšu kauls.

Ribu locītavas pašas ir kustīgas un piedalās elpošanā. Katrā ieelpā ribu galviņas rotē savās locītavās, un krūšu kurvis paplašinās. Tāpēc stīvs krūšu mugurkauls ietekmē ne tikai kustību, bet arī elpošanas mehāniku.

Praktiska sekas ir tāda, ka daudzas kakla un pleca problēmas ir saistītas ar krūšu daļas kustīguma trūkumu. Ja krūšu daļa neatliecas, roku pacelšanai virs galvas jākompensē ar pleca un kakla struktūrām, kas laika gaitā rada pārslodzi.

Skriemeļi veidojas no somītu materiāla, un katrs skriemelis rodas, saplūstot blakus esošo somītu pusēm; tieši šī pārbīde nodrošina, ka muskuļi stiepjas pāri skriemeļu robežām. Pārkaulošanās notiek vairākos kodolos, un skriemeļu gala plātnīšu papildu kodoli saplūst tikai pusaudža vecuma beigās.

Augšanas periodā krūšu daļā var attīstīties idiopātiska skolioze, sānu izliekums ar rotāciju. Tā biežāk progresē straujās augšanas laikā, tāpēc skrīnings pusaudžiem ir vērsts tieši uz šo posmu. Pastāvīga asimetrija, kas kļūst redzamāka, noliecoties uz priekšu, ir iemesls apmeklēt ārstu.

Pieaugot gadiem, starpskriemeļu diski zaudē ūdeni un kļūst plānāki, skriemeļu malās veidojas kaula izaugumi, un krūšu kifoze pakāpeniski palielinās. Osteoporozes gadījumā skriemeļa ķermenis var saplakt priekšpusē, radot ķīļveida deformāciju. Vairākas šādas kompresijas kopā dod auguma samazināšanos un noliekšanos uz priekšu.

Muskuļu un locītavu izcelsmes sāpes starp lāpstiņām ir biežākais iemesls, kāpēc cilvēki sūdzas par šo apvidu. Tās parasti ir saistītas ar ilgstošu sēdēšanu, vienveidīgu darbu un uzlabojas ar kustību.

Skriemeļa kompresijas lūzums var notikt bez traumas cilvēkam ar osteoporozi, dažkārt tikai paceļot smagumu vai pat šķaudot. Tipiskā pazīme ir pēkšņas, asas sāpes noteiktā punktā, kas pastiprinās, pieceļoties un pārvietojoties, un mazinās guļot.

Ribu un skriemeļu savienojumu kairinājums, kā arī starpribu nerva kairinājums dod sāpes, kas izstaro gar ribu uz priekšu, joslas veidā. Jostas rozes gadījumā šādas sāpes parādās vairākas dienas pirms izsitumiem un bieži tiek sajauktas ar muguras problēmu.

Īpaši svarīga ir tā saucamo brīdinošo pazīmju grupa. Steidzami jāvēršas pie ārsta, ja mugurkaula sāpes pavada kāju vājums, jušanas traucējumi zem noteikta līmeņa, urīna vai vēdera izejas kontroles zudums, ja sāpes ir stipras naktī un nemazinās guļot, ja ir drudzis, neizskaidrojams svara zudums vai ja cilvēkam agrāk bijis ļaundabīgs audzējs.

• Ģimenes ārsts: pirmā izvērtēšana, sāpju vadīšana, nosūtījumi.
• Neirologs un neiroķirurgs: muguras smadzeņu vai saknīšu saspiedums.
• Traumatologs ortopēds un mugurkaula ķirurgs: lūzumi, deformācijas, skolioze.
• Reimatologs: iekaisuma izcelsmes mugurkaula slimības.
• Endokrinologs: osteoporozes diagnostika un ārstēšana.

Rentgenogramma divās projekcijās parāda skriemeļu augstumu, izliekumus un acīmredzamas deformācijas, un tā ir pirmā izvēle, ja ir aizdomas par kompresijas lūzumu. Skoliozes gadījumā mēra izliekuma leņķi pēc Koba metodes stāvus uzņēmumā.

Magnētiskā rezonanse ir metode, kad jāredz muguras smadzenes, diski, nervu saknītes, kaulu smadzeņu tūska un audzēja procesi. Tieši tā spēj atšķirt svaigu lūzumu no vecas sadzijušas kompresijas, kas rentgenā izskatās līdzīgi.

Datortomogrāfija labāk parāda kaula struktūru un fragmentu stāvokli, un to izmanto pirms operācijām un pēc traumas. Kaulu minerālblīvuma mērījums, denzitometrija, ir nepieciešams, ja lūzums radies bez atbilstoša spēka, un tas nosaka turpmāko ārstēšanu.

1. Sāpju rakstura noskaidrošana: kad sākās, kas pastiprina, vai ir brīdinošas pazīmes.
2. Apskate un stājas vērtēšana, tostarp noliecoties uz priekšu, lai atklātu rotāciju.
3. Neiroloģiskā izmeklēšana kāju spēkam, refleksiem un jušanas līmenim.
4. Rentgenogramma vai, ja ir brīdinošas pazīmes, uzreiz magnētiskā rezonanse.
5. Nepieciešamības gadījumā kaulu blīvuma mērījums un asins analīzes.

Sāpes krūšu mugurkaula apvidū biežāk nekā citur var nākt no iekšējiem orgāniem. Sirds išēmija, aortas atslāņošanās, plaušu embolija, kuņģa čūla, aizkuņģa dziedzera iekaisums un žultsakmeņi visi var radīt sāpes mugurā, un daļa no tiem ir dzīvībai bīstami. Tāpēc pēkšņas, stipras muguras sāpes ar sliktu pašsajūtu, svīšanu, elpas trūkumu vai ģīboni nav ortopēdijas jautājums, bet neatliekamās palīdzības jautājums.

Otra jaukšana ir starp stājas kifozi un struktūras kifozi. Vienkāršs tests: ja, noliecoties uz priekšu, izliekums izskatās vienmērīgs un iztaisnojas, tā drīzāk ir stājas parādība; ja parādās asa, leņķveida izliekuma daļa, tas norāda uz struktūras izmaiņām.

Anatomiskais fakts, ko bieži neuzsver, ir attiecība starp skriemeļiem un muguras smadzenēm. Muguras smadzenes aug lēnāk nekā mugurkauls, tāpēc pieaugušajam tās beidzas aptuveni pirmā jostas skriemeļa līmenī, un krūšu daļā nervu saknītes jau iet slīpi uz leju. No tā izriet, ka bojājuma līmenis skriemeļos un jušanas zuduma līmenis uz ādas nesakrīt, un tieši šī atšķirība neirologam ļauj aprēķināt, kur meklēt cēloni.

Turklāt mugurkaula kanāls krūšu daļā ir šaurākais visā mugurkaulā, un šīs daļas asinsapgāde ir samērā trūcīga. Tāpēc pat neliels saspiedums šeit var dot smagākas sekas nekā līdzīgs process jostas daļā, un tas ir iemesls, kāpēc kāju vājums kopā ar muguras sāpēm nekad nav jāgaida.