Metakarpofalangeālā jeb MCP locītava

Locītavas virsmas klāj hialīnais skrimslis, un visu savienojumu ietver locītavas somiņa ar sinoviālo apvalku, kas ražo locītavas šķidrumu. Stabilitāti nodrošina vairākas struktūras, kuras katra ierobežo savu kustības virzienu.

Īpaša nozīme ir plaukstas puses plātnītei. Tā ir blīvs, skrimšļains veidojums, kas neļauj locītavai pāratliekties uz mugurpusi un vienlaikus kalpo par pamatni pirkstu liecēju cīpslu apvalkam. Otrā līdz piektā pirksta plātnītes savieno šķērsvirziena saite, kas notur delnas kaulus kopā; tieši tādēļ šie pirksti nevar izplesties tik plaši kā īkšķis.

• Locītavas somiņa ar sinoviālo apvalku un locītavas šķidrumu.
• Divas sānu saites, kas ierobežo sānu kustības un nospriegojas, pirkstu saliecot.
• Plaukstas puses skrimšļainā plātnīte, kas novērš pāratliekšanos.
• Dziļā šķērsvirziena delnas saite, kas savieno otrā līdz piektā pirksta plātnītes.
• Cīpslas apvalks mugurpusē, kas notur atliecējcīpslu locītavas vidū.
• Plaukstas mazie muskuļi, kas šo locītavu vienlaikus saliec un iztaisno pirksta galus.

Otrā līdz piektā pirksta MCP locītava pēc formas ir eliptiska, tādēļ tā kustas divās plaknēs: pirksti liecas un taisnojas, kā arī izplešas un satuvinās. Šo divu kustību apvienojums ļauj pirkstam aprakstīt konusa veida kustību, ko sauc par apļošanu. Aktīvas griešanās ap savu asi šajā locītavā nav; neliela pasīva griešanās ir iespējama un ir normāla.

Kustības nodrošina divas muskuļu grupas. Garās liecēju un atliecēju cīpslas nāk no apakšdelma un darbojas pār vairākām locītavām; plaukstas mazie muskuļi, starpkaulu un tārpveida muskuļi, darbojas tieši MCP locītavā. Šie mazie muskuļi rada raksturīgu kustību, kurā MCP locītava ir saliekta, bet pirksta galējās locītavas iztaisnotas; tieši tādā stāvoklī plauksta ir, turot atvērtu grāmatu.

Īkšķa MCP locītava ir izņēmums. Tā pēc uzbūves ir tuvāka eņģes tipa locītavai, tās kustību apjoms dažādiem cilvēkiem ievērojami atšķiras, un dažiem tā liecas ļoti maz. Īkšķa galvenā kustīgums nāk no locītavas starp plaukstas pamatni un pirmo delnas kaulu, nevis no MCP locītavas.

Pirkstā ir trīs locītavu līmeņi, un tiem ir atšķirīga uzbūve, kustības un tipiskās slimības. Šis salīdzinājums ir praktiski noderīgs, jo pats locītavu izvietojums bieži norāda uz diagnozi vēl pirms analīžu rezultātiem.

Tieši šā iemesla dēļ reimatologs, ieejot kabinetā, vispirms paskatās, kuras pirkstu locītavas ir pietūkušas. Simetrisks vairāku MCP locītavu pietūkums ar rīta stīvumu vedina uz iekaisīgu slimību, bet cietas paresninājumu veida pārmaiņas pirkstu galu locītavās ir tipiskas nodiluma artrozei.

Bērna plaukstas kauli pārkaulojas pakāpeniski, un delnas kauliem augšanas zona atrodas pie galviņas, bet pirkstu kauliņiem pie pamatnes; īkšķa delnas kauls šajā ziņā uzvedas kā pirksta kauliņš. Šī secība ir tik paredzama, ka plaukstas rentgenuzņēmums ir standarta metode kaulu vecuma noteikšanai, kad jāizvērtē bērna augšanas gaita.

Bērnībā MCP locītavas ir ļoti kustīgas, un daudziem bērniem pirksti MCP līmenī viegli pāratliecas; ar gadiem saistaudi kļūst stingrāki un šī spēja mazinās. Izteikta pāratliekšanās vairākās locītavās var būt daļa no vispārēja saistaudu vaļīguma, un tas ir vērā ņemams, ja pievienojas atkārtoti savērpumi vai sāpes.

Pieaugušā vecumā galvenās pārmaiņas nāk no slodzes un slimībām, nevis no novecošanas vien. Svarīgi zināt, ka vienkārša nodiluma artroze MCP locītavas parasti skar maz; ja tieši tās ir sāpīgas un pietūkušas, jādomā par iekaisīgu slimību vai par vielmaiņas slimību, piemēram, dzelzs uzkrāšanās slimību, kas ir viens no retajiem šo locītavu artrozes cēloņiem.

Traumas un iekaisumi šajā apvidū ir bieži, jo tieši šī locītavu rinda saņem triecienu, kad roka sasniedz priekšmetu vai kad tiek izdarīts sitiens ar dūri.

Nekavējoties jāvēršas pie ārsta, ja pēc sitiena ir brūce virs dūres izciļņa, ja pirksts ir acīmredzami deformēts, ja locītava strauji pietūkst un kļūst sarkana un karsta vai ja pievienojas drudzis. Locītavas infekcija plaukstā izplatās ātri un var atstāt paliekošu funkcijas zudumu, tāpēc tā nav stāvoklis, ko var pārgaidīt mājās.

• Piektā delnas kaula kakliņa lūzums, kas rodas, sitot ar dūri, un izpaužas ar iegrimušu izcilni.
• Brūce virs izciļņa pēc sitiena pa zobiem, ar ļoti augstu locītavas infekcijas risku.
• Īkšķa MCP locītavas sānu saites plīsums, kas tipiski rodas, krītot ar slēpju nūju rokā.
• Atliecējcīpslas apvalka plīsums, pēc kura cīpsla noslīd uz sāniem un pirkstu grūti iztaisnot.
• Reimatoīdais artrīts ar simetrisku vairāku MCP locītavu pietūkumu un pirkstu novirzi uz mazā pirkstiņa pusi.
• Dipitrēna kontraktūra, kurā plaukstas saistaudu saraušanās neļauj pirkstu iztaisnot tieši MCP līmenī.

Izmeklēšana sākas ar abu plaukstu salīdzinājumu: vērtē pietūkumu, ādas krāsu, izciļņu simetriju un pirkstu ass stāvokli, saspiežot dūri. Sāpju vietu precizē, aptaustot atsevišķi locītavas spraugu, plaukstas puses plātnīti un cīpslas gaitu.

Attēldiagnostikā rentgens paliek pirmais solis pēc traumas, bet mīksto audu vērtēšanai priekšroka ir ultrasonogrāfijai, kas ļauj redzēt sinoviālā apvalka sabiezējumu, cīpslas stāvokli un, izmantojot asinsrites režīmu, aktīvu iekaisumu. Magnētisko rezonansi izmanto neskaidros gadījumos un agrīnu kaula bojājumu meklēšanai.

1. Abu plaukstu apskate miera stāvoklī un dūres saspiešana, salīdzinot izciļņu rindu.
2. Katras locītavas atsevišķa aptaustīšana un sāpju punkta noteikšana.
3. Aktīvo un pasīvo kustību apjoma vērtēšana katrā virzienā.
4. Sānu saišu stabilitātes pārbaude, pirkstu turot saliektā stāvoklī.
5. Rentgenogramma pēc traumas, lai izslēgtu lūzumu vai izmežģījumu.
6. Ultrasonogrāfija vai magnētiskā rezonanse, ja ir aizdomas par cīpslu, saišu vai sinoviālā apvalka bojājumu.

Biežākā sajaukšana ir ar pirksta liecējcīpslas apvalka sašaurinājumu, ko sarunvalodā sauc par lecošo pirkstu. Sāpes un paresninājums tur ir plaukstas pusē tieši MCP locītavas līmenī, tāpēc cilvēks tās pilnīgi pamatoti attiecina uz locītavu. Atšķirība ir raksturīgajā pirksta iestrēgšanā un atlēkšanā, kā arī jutīgā mezgliņā, ko var sataustīt plaukstā.

Otra sajaukšana ir starp iekaisīgu un nodiluma slimību. Nodiluma artroze plaukstā priekšroku dod pirkstu galu locītavām un īkšķa pamatnei, bet MCP locītavas parasti saudzē. Simetrisks vairāku MCP locītavu pietūkums ar vairāk nekā pusstundu ilgu rīta stīvumu vedina domāt par reimatoīdo artrītu, un tas ir iemesls vērsties pie ģimenes ārsta, kurš nosūtīs pie reimatologa.

Trešā sajaukšana rodas pēc sitiena. Iegrimis izcilnis bez sāpēm miera stāvoklī var izskatīties nekaitīgs, bet tas ir tipisks delnas kaula kakliņa lūzuma attēls un prasa rentgenu, lai novērtētu, vai pirksta ass nav pagriezta.

Delnas kaula galviņa nav pareiza puslode: tā ir platāka un izvirzītāka plaukstas pusē. Tādēļ, pirkstam liecoties, sānu saites tiek uzvilktas pāri platākajai daļai un nospriegojas, bet iztaisnotā stāvoklī tās paliek vaļīgas. No tā izriet ikdienā pārbaudāms novērojums: iztaisnotus pirkstus var plaši izplest, bet, tos saliecot MCP līmenī, izplešana kļūst gandrīz neiespējama.

Praksē tam ir tieša ietekme uz ārstēšanu. Ja plauksta pēc traumas vai operācijas tiek fiksēta ar iztaisnotām MCP locītavām, vaļīgās sānu saites saīsinās, un pēc fiksācijas noņemšanas pirksti vairs nesaliecas. Tāpēc plaukstu fiksē tā sauktajā drošajā stāvoklī, kurā MCP locītavas ir krietni saliektas, bet pirkstu galu locītavas iztaisnotas; šādā stāvoklī visas saites ir nospriegotas un saīsināties nevar.

Šis ir viens no tiem gadījumiem, kur šķietami sīka kaula formas detaļa nosaka visu turpmāko funkciju. Nepareizi uzlikta šina var radīt stīvumu, kura novēršana pēc tam prasa mēnešus ergoterapijas vai pat atkārtotu operāciju.