Mugurkaula jostas un krustu daļa

Katram jostas skriemelim ir masīvs, nieres formas ķermenis (corpus vertebrae), kas nes slodzi, un aizmugurē loks (arcus vertebrae), kas kopā ar ķermeni ieslēdz mugurkaula kanālu. Loku veido divi kājiņveida posmi un divas plāksnes, no kurām aizmugurē izvirzās smailizaugums, ko var sataustīt caur ādu.

Skriemeļus savstarpēji savieno divas locītavas aizmugurē, ko sauc par šķautņu jeb fasešu locītavām. Jostas daļā to virsmas ir vērstas gandrīz sagitāli, tas ir, gareniski. Šī orientācija atļauj liekšanos uz priekšu un atpakaļ, bet būtiski ierobežo pagriešanos ap ķermeņa asi. Tieši tāpēc strauja, ar spēku veikta pagriešanās šajā posmā ir riskanta kustība.

Starp skriemeļu ķermeņiem atrodas starpskriemeļu disks (discus intervertebralis). Tā centrā ir mīksts, ūdeni saturošs kodols (nucleus pulposus), ko apņem blīvs šķiedru gredzens (anulus fibrosus). Disks darbojas gan kā amortizators, gan kā šarnīrs, un tieši gredzena plaisāšana ļauj kodola daļai izspiesties uz āru.

Krustu kauls veidojas, saaugot pieciem krustu skriemeļiem. Tam ir ieliekta priekšējā virsma, kas veido iegurņa dobuma aizmugurējo sienu, un nelīdzena mugurējā virsma ar saaugušu smailizaugumu grēdu. Iekšpusē iet krustu kanāls, kas lejā beidzas ar atveri, kuru izmanto atsevišķu injekciju veikšanai.

Uz abām pusēm krustu kauls ar plašām, neregulārām virsmām savienojas ar zarnu kauliem, veidojot krusta un zarnu kaula locītavas (articulationes sacroiliacae). Tās ir ļoti maz kustīgas, bet ārkārtīgi stipri nostiprinātas ar saitēm, un tieši caur tām visa ķermeņa augšdaļas slodze tiek nodota kājām.

Krustu kaula apakšā atrodas astes kauls (os coccygis), pie kura piestiprinās iegurņa pamatnes muskuļi. Kritiens sēdus var to savainot, un rezultāts ir noturīgas sāpes sēžot, kas var saglabāties ilgi.

Muguras smadzenes beidzas ar konusveida galu aptuveni pirmā jostas skriemeļa līmenī, dažiem cilvēkiem nedaudz zemāk. Zemāk mugurkaula kanālā atrodas nervu sakņu kūlis, kas peld muguras smadzeņu šķidrumā.

Katra sakne iziet caur savu starpskriemeļu atveri. Jostas daļā sakne iziet zem tā skriemeļa kājiņas, kura numuru tā nes. No tā izriet klīniski svarīga likumsakarība: diska trūce starp ceturto un piekto jostas skriemeli visbiežāk saspiež nevis ceturto, bet piekto sakni, jo tā šķērso disku ceļā uz savu izeju zemāk.

Šī likumsakarība ļauj no simptomiem nojaust bojājuma līmeni. Sāpes un tirpšana pa kājas aizmuguri līdz pēdas ārmalai un mazajam pirkstiņam norāda uz vienu sakni, bet uz pēdas mugurpusi un lielo pirkstu uz citu. Precīzu novērtējumu veic neirologs.

• Muguras smadzenes beidzas augstāk par jostas daļas vidu.
• Zem tām kanālā iet nervu sakņu kūlis, ko sauc par zirgastes kūli.
• Sakne parasti tiek saspiesta vienu līmeni augstāk, nekā to gaidītu pēc numura.
• Sāpju un tirpšanas izplatība kājā norāda uz skarto sakni.

Stāvot mugurkaula jostas daļa veido uz priekšu izliektu loku, ko sauc par jostas lordozi. Šis izliekums kopā ar krūšu daļas pretēji vērsto izliekumu darbojas kā atspere, kas sadala triecienu, nevis nodod to tieši galvai.

Slodze uz šo posmu nav vienāda dažādās pozās. Sēdus stāvoklī, īpaši noliecoties uz priekšu, spiediens diskos ir lielāks nekā stāvus, un tieši tāpēc ilgstoša sēdēšana bez pozas maiņas muguru noslogo vairāk, nekā daudziem šķiet.

Stabilitāti nodrošina trīs sistēmas kopā: kauli un locītavas, saites un muskuļi. Dziļie muguras muskuļi un vēdera preses muskuļi darbojas kā korsete, kas paaugstina spiedienu vēdera dobumā un tādējādi atslogo mugurkaulu. Tieši tāpēc muguras sāpju ārstēšanā kustība un muskuļu darbs ir efektīvāki par gulēšanu.

Krustu skriemeļi pilnībā saaug tikai pieauguša cilvēka vecumā, un līdz tam starp tiem saglabājas skrimšļainas joslas. Tāpēc bērna un pusaudža rentgenuzņēmums šajā apvidū izskatās citādi nekā pieaugušajam, un to nedrīkst vērtēt ar pieauguša cilvēka mērauklu.

Salīdzinoši bieži sastopams pārejas skriemelis: pēdējais jostas skriemelis daļēji saaug ar krustu kaulu vai, otrādi, pirmais krustu skriemelis atdalās. Tas pats par sevi bieži nerada sūdzības, bet ir ārkārtīgi svarīgi to pamanīt pirms operācijas, lai netiktu sajaukts līmenis.

Ar gadiem diski zaudē ūdeni un kļūst zemāki, skriemeļi tuvinās, un locītavas uzņemas lielāku slodzi. Jauniem cilvēkiem tipiskāka ir diska trūce, jo kodols vēl ir mīksts un spējīgs izspiesties. Gados vecākiem cilvēkiem biežāka ir kanāla sašaurināšanās, jo to rada sabiezējušas saites, kaulaini izaugumi un locītavu palielināšanās.

• Jostas lordoze sadala triecienu un neļauj tam nonākt taisni līdz galvai.
• Sēdus, noliecoties uz priekšu, spiediens diskos ir lielāks nekā stāvus.
• Krustu skriemeļi pilnībā saaug tikai pieauguša cilvēka vecumā.
• Jauniem cilvēkiem biežāka ir diska trūce, gados vecākiem kanāla sašaurināšanās.

Visbiežākās ir nespecifiskas muguras lejasdaļas sāpes bez nervu iesaistes. Tās parasti sākas pēc neveiklas kustības vai slodzes, pastiprinās ar kustību un pāriet dažu nedēļu laikā. Ārstēšanas pamats ir saglabāt aktivitāti, nevis gulēt gultā.

Otrā ir nervu saknes saspiedums jeb radikulopātija, ko sarunvalodā sauc par išiass. Sāpes izstaro pa kāju zem ceļa, bieži pievienojas tirpšana un vājums, un raksturīgi tās pastiprinās, klepojot vai sasprindzinoties.

Trešā ir mugurkaula kanāla sašaurināšanās, kas raksturīga gados vecākiem cilvēkiem. Sūdzības rodas ejot un stāvot, bet mazinās, noliecoties uz priekšu vai apsēžoties, jo tādā stāvoklī kanāls kļūst plašāks.

Ceturtā grupa ir iekaisīgas un citas slimības: krusta un zarnu kaula locītavu iekaisums aksiāla spondiloartrīta gadījumā, osteoporotisks skriemeļa ķermeņa lūzums, retāk infekcija vai audzēja metastāze. Šīs prasa atšķirīgu pieeju un citus speciālistus.

Pirmais kontakts parasti ir ģimenes ārsts. Nervu iesaistes gadījumā pievienojas neirologs, ķirurģiskas ārstēšanas jautājumā neiroķirurgs vai mugurkaula ķirurgs, iekaisīgu slimību gadījumā reimatologs, bet atveseļošanās procesā fizioterapeits un rehabilitācijas ārsts.

Lielākā daļa muguras sāpju nav bīstamas, bet ir pazīmju kopums, kuru nedrīkst gaidīt. Vissvarīgākais ir zirgastes kūļa saspiedums, kas ir neatliekams ķirurģisks stāvoklis. Tas rodas, ja liela diska trūce vai cits veidojums saspiež visu nervu sakņu kūli.

Tā pazīmes ir jutības zudums starpkājā un sēžamvietas iekšpusē, urīna aizture vai nespēja to noturēt, izkārnījumu nesaturēšana un strauji progresējošs abu kāju vājums. Šādā gadījumā jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, jo funkcijas atjaunošanās iespēja ir atkarīga no tā, cik ātri tiek veikta operācija.

Citas trauksmes pazīmes prasa drīzu, bet ne tūlītēju izmeklēšanu: sāpes pēc nopietnas traumas vai pēc neliela kritiena cilvēkam ar osteoporozi, pastāvīgas nakts sāpes, kas neļauj gulēt, drudzis, negaidīts svara zudums, iepriekš pārciesta onkoloģiska slimība vai imunitāti nomācoša terapija.

• Jutības zudums starpkājā vai sēžamvietas iekšpusē.
• Urīna vai izkārnījumu aiztures un nesaturēšanas traucējumi.
• Strauji pieaugošs abu kāju vājums.
• Drudzis, svara zudums vai nakts sāpes, kas neļauj gulēt.
• Sāpes pēc traumas, īpaši gados vecākam cilvēkam.

Izmeklēšana sākas ar sarunu un apskati. Ārsts novērtē sāpju raksturu un izplatību, kustību apjomu, muskuļu spēku, jutību un refleksus, kā arī veic sakņu nospriegošanas testus, kuros kāju paceļ iztaisnotu. Šie testi kopā ar simptomu izplatību nereti norāda līmeni precīzāk nekā jebkurš attēls.

Pirmajās nedēļās pēc akūtu sāpju sākuma bez trauksmes pazīmēm attēldiagnostika parasti nav nepieciešama un var pat kaitēt, jo atrastās ar vecumu saistītās izmaiņas rada nevajadzīgas bažas. Rentgenuzņēmums parāda tikai kaulus, tāpēc diska un nervu sakņu novērtēšanai tas ir maz noderīgs.

Izvēles metode, ja izmeklēšana ir vajadzīga, ir magnētiskās rezonanses izmeklējums, jo tas parāda diskus, nervu saknes un mugurkaula kanālu. Datortomogrāfiju izmanto, ja svarīgāks ir kaulu novērtējums vai ja magnētiskā rezonanse nav iespējama. Neskaidros gadījumos nervu bojājumu precizē ar elektroneiromiogrāfiju.

1. Saruna par sāpju sākumu, raksturu un izplatību kājā.
2. Pārbaude par trauksmes pazīmēm.
3. Neiroloģiskā apskate ar spēka, jutības un refleksu pārbaudi.
4. Saglabāt kustību un simptomātiska ārstēšana, ja trauksmes pazīmju nav.
5. Attēldiagnostika, ja sūdzības nemazinās, progresē vai ir trauksmes pazīmes.

Pirmā sajaukšana ir ar gūžas locītavas artrozi. Tās sāpes bieži jūtamas cirksnī un kājas priekšpusē līdz cauri ceļam, bet nevis zem ceļa pa kājas aizmuguri, un raksturīgi ierobežojas gūžas pagriešana uz iekšu.

Otrā ir kāju artēriju sašaurināšanās. Arī tā izraisa sāpes ejot, bet tās mazinās, vienkārši apstājoties un nemainot pozu, kamēr mugurkaula kanāla sašaurināšanās gadījumā ir jānoliecas uz priekšu. Turklāt asinsvadu slimības gadījumā vājš ir pēdas pulss.

Trešā ir iekšējo orgānu slimību sajaukšana ar muguras problēmu. Nieru akmens, aizkuņģa dziedzera iekaisums, ginekoloģiskas slimības un vēdera aortas paplašinājums var sākties ar muguras sāpēm. Šeit atšķirību nosaka tas, ka sāpes nav saistītas ar pozu un kustību.

Viena no visnoderīgākajām atziņām par muguras lejasdaļu ir tā, ka atrade attēlā un sāpes ne vienmēr ir saistītas. Diska izspīlējumi, augstuma samazināšanās un locītavu nodiluma pazīmes ir bieži sastopamas arī cilvēkiem, kuriem nekad nav bijis muguras sāpju, un to biežums pieaug ar vecumu. Tāpēc aprakstā redzēti vārdi par diska izmaiņām paši par sevi nav diagnoze.

Praktiskā sekas ir divējādas. Pirmkārt, attēldiagnostiku veic tad, kad tās rezultāts var mainīt ārstēšanu, nevis lai nomierinātu. Otrkārt, ja atrade un simptomi nesakrīt, ticēt vajag simptomiem un apskatei, nevis attēlam.

Otra doma attiecas uz atveseļošanos. Muguras lejasdaļa nav trausla konstrukcija, kas jāsargā no kustības. Tieši pakāpeniska slodzes atjaunošana, nevis tās izvairīšanās, ir tas, kas mazina atkārtotu sāpju risku, un tieši tāpēc mūsdienu ieteikumos aktivitātes saglabāšana ir ārstēšanas pamatā.