TJG Online
Finanses un investīcijas

Nominālās un reālās cenas: kā salīdzināt naudu laikā

Atjaunināts Publicēts 3 min lasīšana

Īsā atbilde

Nominālā (tekošo cenu) summa ir nauda tā gada cenās, kad tā tika samaksāta vai nopelnīta, bez jebkādas inflācijas korekcijas. Reālā (salīdzināmo cenu) summa ir tā pati nauda, pārrēķināta uz viena izvēlēta gada cenu līmeni, un tikai tādus skaitļus drīkst likt blakus, ja runa ir par dažādiem gadiem.

Atšķirība nav akadēmiska. Ja 2010. gada algu euro izteiksmē vienkārši salīdzina ar šodienas algu, iznāk pieauguma skaitlis, kas daļēji vai pilnībā ir tikai cenu kāpums, nevis labāka dzīve. Tieši tāpēc statistikā līdzās parādās divi skaitļi: nominālā darba samaksa un reālā darba samaksa, un tie var virzīties pretējos virzienos gados, kad inflācija pārsniedz algu kāpumu.

Pārrēķina mehānika ir vienkārša. Reālā summa izvēlētā bāzes gada cenās = nominālā summa × (bāzes gada cenu indekss / tā gada cenu indekss, kurā summa samaksāta). Patēriņa summām Latvijā izmanto patēriņa cenu indeksu (PCI), ko aprēķina Centrālā statistikas pārvalde un publicē oficiālās statistikas portālā; makroekonomikas lielumiem, piemēram, iekšzemes kopproduktam, izmanto IKP deflatoru, bet būvniecības līgumos savu indeksu, būvniecības izmaksu indeksu.

Latvijā pie šī uzdevuma pieliek vēl vienu soli, kura citu valstu pamācībās nav: valūtas maiņu. Līdz 2013. gada beigām summas ir latos, no 2014. gada euro, un pārrēķina kurss ir fiksēts, 1 EUR = 0,702804 LVL. Pareizā secība ir vispirms pārvērst latus euro pēc šī kursa un tikai tad pārrēķināt cenu līmeni ar indeksu. Otrādi arī sanāks, bet, ja abus soļus sajauc vienā, kļūda paliek nepamanīta.

Kur ņemt pareizo indeksu

Oficiālās statistikas portāls publicē PCI gan mēneša, gan gada vidējā griezumā, kā arī indeksus pa preču un pakalpojumu grupām. Gada summām jāņem gada vidējais indekss, nevis decembra rādītājs, citādi rezultāts būs sistemātiski novirzīts.

Ja salīdzina konkrētu izdevumu veidu, piemēram, siltumu vai pārtiku, kopējais PCI ir slikts rīks: enerģijas cenas kāpj un krīt daudz asāk nekā vidējais grozs. Tādā gadījumā jāizmanto attiecīgās grupas indekss.

Kļūda, kas maksā visvairāk

Visbiežākā kļūda ir salīdzināt vecus līgumus, pensijas, sodus vai īpašumu cenas nominālā izteiksmē un no tā izdarīt secinājumus. Publiskās diskusijās tas rada apgalvojumus, ka kaut kas ir „pieaudzis divas reizes", kaut gan reālā izteiksmē pieaugums ir bijis neliels vai pat negatīvs.

Praktiskās sekas ir taustāmas tur, kur līgums darbojas gadiem: fiksēta nomas maksa, fiksēta uzturlīdzekļu summa vai ilgtermiņa piegādes cena bez indeksācijas klauzulas katru gadu reāli samazinās. Ja līgumu slēdz uz pieciem gadiem un tajā nav indeksācijas mehānisma, puse, kas saņem naudu, klusi zaudē.

Ko ar ko sajauc

Reālā vērtība nav tas pats, kas pirktspējas paritāte. Reālā vērtība salīdzina vienu un to pašu valsti dažādos gados; pirktspējas paritāte salīdzina dažādas valstis vienā gadā, izlīdzinot cenu līmeņu atšķirības. Pārbaudes jautājums ir vienkāršs: ja mainās gads, vajadzīgs cenu indekss; ja mainās valsts, vajadzīga pirktspējas paritāte.

Reālā procentu likme savukārt ir nominālā likme mīnus inflācija. Noguldījums ar nelielu nominālo likmi gados ar augstu inflāciju dod negatīvu reālo ienesīgumu, un tieši tas, nevis likmes skaitlis, izšķir, vai nauda saglabā vērtību.

Kur atbilde ir „atkarīgs"

Nav viena pareizā deflatora. Izvēle atkarīga no tā, kas tiek mērīts: mājsaimniecības izdevumiem PCI, uzņēmuma ieņēmumiem attiecīgās nozares ražotāju cenu indekss, valsts finansēm IKP deflators. Ja aprēķins vajadzīgs tiesvedībai, zaudējumu aprēķinam vai grāmatvedības pārvērtēšanai, metodika jāsaskaņo ar zvērinātu revidentu vai sertificētu vērtētāju, jo strīdā apstrīdēs tieši indeksa izvēli, nevis reizināšanu.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Finanses un investīcijas Sadaļas jautājumi ar burtu N Ziņot par neprecizitāti