Kāpēc cilvēkam ir padušu mati

Līdz pubertātei padušu ādā ir tikai smalki, gaiši, praktiski neredzami vellus matiņi. Pubertātē virsnieru un dzimumdziedzeru androgēni iedarbojas uz matu folikuliem (folliculi pili) tieši šajā apvidū un pārvērš tos lielākos folikulos, kas ražo biezus, pigmentētus terminālos matus.

Šī pārmaiņa nenotiek visur vienādi. Vieni un tie paši androgēni padusēs un sejā matu augšanu veicina, bet galvas matainajā daļā cilvēkiem ar iedzimtu noslieci folikulus pakāpeniski sarauj, izraisot androgēno matu izkrišanu. Tā ir viena no skaidrākajām vietām medicīnā, kur viens hormons vienā audā dara pretējo tam, ko citā.

Kārtība ir salīdzinoši paredzama: kaunuma apmatojums parasti parādās agrāk nekā padušu apmatojums, un padušu mati parādās vēlākā pubertātes posmā. Novirzes no šīs kārtības, piemēram padušu apmatojums maziem bērniem, ir iemesls apmeklēt bērnu endokrinologu.

Padusē blakus atrodas trīs dažādi dziedzeru veidi, un tos regulāri sajauc. No tā, kurš no tiem iesaistīts, atkarīgs gan smaržas, gan slimību raksturs.

• Ekrīnie sviedru dziedzeri: izdala galvenokārt ūdeni un sāļus tieši uz ādas virsmas, nodrošina dzesēšanu, praktiski bez smaržas.
• Apokrīnie sviedru dziedzeri: atveras matu folikulā, sāk darboties tikai pubertātē, izdala taukvielu un olbaltumvielu bagātu sekrētu.
• Tauku dziedzeri: izdala ādas taukus, kas uztur ādas barjeru un piešķir smaržai fonu.
• Ādas baktērijas: nav dziedzeris, bet bez tām smaržas nebūtu vispār, jo tieši tās sadala apokrīno sekrētu.

Katrs mats aug ciklā: augšanas fāzē folikuls aktīvi ražo matu, pārejas fāzē darbība apstājas, un miera fāzē mats tiek turēts folikulā, līdz to izstumj jaunais.

Galvas matu augšanas fāze ilgst gadiem, tāpēc galvas mati var izaugt ļoti gari. Padušu matu augšanas fāze ir īsa, mērāma nedēļās vai dažos mēnešos, un tieši tāpēc tie sasniedz ierobežotu garumu un pēc tam izkrīt. Tas, nevis skūšanās, nosaka padušu matu garumu.

No tā izriet arī praktiska sekas epilācijai: padušu matu folikuli dažādos laikos ir dažādās cikla fāzēs, un lāzera epilācija iedarbojas galvenokārt uz augšanas fāzē esošajiem matiem. Tāpēc nepieciešamas vairākas procedūras ar starplaikiem, nevis viena.

Padušu matu noņemšana ir galvenokārt kultūras un personiskas izvēles jautājums, nevis higiēnas nepieciešamība. Tomēr metodes atšķiras pēc tā, cik bieži jāatkārto un kādas ādas problēmas tās var radīt.

Padušu āda ir īpaša: tā ir mitra, silta, pakļauta berzei un bagāta ar apokrīnajiem dziedzeriem. Tieši tur attīstās vairākas raksturīgas slimības, kuras citur uz ķermeņa nesastopam.

Smagākā no tām ir hidradenīts jeb inversā akne, hroniska, sāpīga slimība ar atkārtotiem dziļiem mezgliem, abscesiem un fistulām padusēs, cirkšņos un zem krūtīm. To bieži gadiem ārstē kā parastus furunkulus, lai gan tā prasa dermatologa vadītu ilgstošu ārstēšanu.

Pie ārsta jādodas, ja padusē atkārtojas sāpīgi mezgli vai strutojoši izvirdumi, ja parādās ciets, nesāpīgs, augošs veidojums, ja āda ilgstoši nieze un lobās vai ja kopā ar padušu izmaiņām ir drudzis un vispārējs vājums.

• Folikulīts: matu folikula infekcija pēc skūšanās vai vaskošanas.
• Ieaugušie mati: mats aug atpakaļ ādā un rada sāpīgu mezgliņu.
• Hidradenīts: hroniski mezgli un fistulas apokrīno dziedzeru zonā.
• Kontaktdermatīts: reakcija uz dezodoranta, epilācijas krēma vai veļas mazgāšanas līdzekļa sastāvdaļām.
• Pārmērīga svīšana: traucē ikdienā un ir ārstējama.
• Palielināti limfmezgli: prasa izmeklēšanu, īpaši, ja tie ir cieti un nesāpīgi.

Padušu un kaunuma apmatojums ir atkarīgs no androgēniem, tāpēc tā pārmaiņas atspoguļo hormonālo stāvokli. Sievietēm šo androgēnu lielākā daļa nāk no virsnierēm, tāpēc virsnieru mazspēja vai hipofīzes nepietiekamība var izpausties kā pakāpeniska padušu un kaunuma apmatojuma zudums kopā ar vājumu un citām sūdzībām.

Pretējā virzienā ir hirsūtisms, kad sievietei parādās vīriešu tipam raksturīgs apmatojums sejā, uz krūtīm un vēdera viduslīnijā. Biežākais cēlonis ir policistisko olnīcu sindroms, bet strauja, izteikta apmatojuma parādīšanās kopā ar balss zemināšanos un menstruāciju izzušanu prasa steidzamu endokrinologa izmeklēšanu.

Ar gadiem, īpaši pēc menopauzes, padušu apmatojums dabiski kļūst retāks un smalkāks. Tā ir normāla pārmaiņa, kas neprasa ārstēšanu.

Padušu ādas un matu problēmas visbiežāk risina dermatologs, hormonālus cēloņus endokrinologs, bet abscesu atvēršanu ķirurgs. Bērnu priekšlaicīgas dzimumnobriešanas gadījumā izmeklēšanu vada bērnu endokrinologs.

1. Apskate un ādas izmaiņu novērtējums, ieskaitot rētas un fistulas.
2. Dermatoskopija vai trihoskopija matu un folikulu vērtēšanai.
3. Limfmezglu palpācija, nepieciešamības gadījumā ultrasonogrāfija.
4. Hormonu analīzes, ja apmatojums parādījies par agru, zudis vai kļuvis pārmērīgs.
5. Uzsējums no strutojoša izvirduma, ja ārstēšana nedod rezultātu.

Pirmā un biežākā sajaukšana ir hidradenīts pret parastu furunkulu. Furunkuls ir viens, ātri nobriedis, pēc iztukšošanās aizdzīstošs veidojums. Hidradenītam raksturīgi atkārtoti mezgli vienā un tajā pašā zonā, savstarpēji savienoti gaiteņi un rētas, kas veidojas gadu gaitā.

Otrā ir folikulīts pret ieaugušu matu. Folikulītā ir sīks pustuls ap matiņa izeju, bieži vairāki vienlaikus, savukārt ieaugušam matam raksturīgs viens ciets mezgliņš, kurā dažkārt var saskatīt zem ādas saritinājušos matu.

Trešā ir hirsūtisms pret hipertrihozi. Hirsūtisms ir androgēnu atkarīga apmatojuma parādīšanās vīriešu tipa vietās, bet hipertrihoze ir pastiprināts apmatojums vietās, kas no androgēniem nav atkarīgas, un tās cēloņi ir pavisam citi, tostarp dažas zāles.

Ceturtā ir padušu limfmezgla jaukšana ar taukaudu bumbuli. Mīksts, kustīgs, nesāpīgs veidojums bieži ir nekaitīgs, bet ciets, nekustīgs un augošs mezgls padusē vienmēr jāizmeklē, īpaši sievietēm, jo tieši turp aizplūst krūts limfa.

Pirmkārt, skūšanās nepadara matus biezākus, tumšākus vai ātrāk augošus. Skuveklis nogriež matu tur, kur tas ir visresnākais, un atstāj strupu galu, kas pieskaroties šķiet raupjāks un vizuāli izteiktāks nekā dabiskais tievais gals. Folikuls, kas atrodas dziļi ādā, par notikušo neko neuzzina.

Otrkārt, tas, cik izteikta ir cilvēka padušu smarža, ir lielā mērā iedzimts. Viena transporta olbaltumvielas gēna variants nosaka gan to, vai ausu sērs ir mitrs vai sauss, gan to, cik daudz smaržas priekšteču vielu nonāk apokrīnajā sekrētā. Cilvēkiem ar sausā sēra variantu padušu smarža ir izteikti vājāka.

No tā izriet praktisks secinājums: ja cilvēkam padušu smarža ir izteikta, tā nav nekoptības pazīme, bet lielā mērā ģenētikas un ādas mikrofloras jautājums. Efektīvākie risinājumi ir antiperspirants, kas samazina sviedru daudzumu, un ādas mikrofloras mazināšana ar mazgāšanu, nevis arvien stiprākas smaržas.