Pēdas saites: uzbūve, darbs un traumas

Potītes ārpusē atrodas trīs saites, kas iet no ārējā potītes kaula uz velves kaulu un papēža kaulu. Priekšējā ir vājākā un tiek noslogota tad, kad pēda ir izstiepta uz leju un vienlaikus pagriežas ar zoli uz iekšu. Tieši tāds ir tipiskais sastiepuma mehānisms, tāpēc tā ir arī visbiežāk bojātā saite visā ķermenī.

Vidējā saite iet no ārējā potītes gala lejup uz papēža kaulu un noslogojas, kad pēda atrodas neitrālā stāvoklī. Aizmugurējā ir īsa, bieza un ļoti izturīga; tās izolēts bojājums ir rets un parasti liecina par smagu traumu.

Augstāk atrodas atsevišķa grupa, proti, saites, kas satur kopā abus stilba kaulus tieši virs potītes. Šīs saites kopā ar starpkaulu plēvi veido savienojumu, ko sauc par sindesmozi. Tās bojājumu sauc par augsto potītes sastiepumu, un tas dzīst ievērojami lēnāk nekā parastais ārējās puses sastiepums.

Potītes iekšpusē atrodas deltveida saite, kas ir plata, vēdekļveida un daudzslāņaina. Tā sniedzas no iekšējā potītes kaula uz trim dažādiem pēdas kauliem un ir tik spēcīga, ka pārmērīgas kustības gadījumā biežāk atplēš kaula gabaliņu, nekā pati plīst.

Zoles pusē atrodas saišu grupa, kas notur pēdas gareniskā velvi. Garā zoles saite stiepjas no papēža kaula uz priekšu, un zem tās ir īsāka, dziļāka saite. Vissvarīgākā no velves uzturētājām ir tā sauktā atsperes saite, kas savieno papēža kaulu ar kauslīti un veido gultni, kurā balstās velves kaula galva.

Tieši šīs saites pakāpeniska izstiepšanās, visbiežāk kopā ar pēdas iekšējās cīpslas vājumu, noved pie pieaugušā iegūtās plakanās pēdas. Tas ir process, kas attīstās gadiem un sākas ar nogurumu un sāpēm pēdas iekšmalā, nevis ar acīmredzamu deformāciju.

• Garā zoles saite: notur gareniskā velvi, iet no papēža uz pleznas kaulu pamatnēm.
• Īsā zoles saite: dziļāk, no papēža uz kuboīdo kaulu.
• Atsperes saite: no papēža uz kauslīti, balsta velves kaula galvu.
• Lisfranka saite: savieno iekšējo ķīļveida kaulu ar otrā pleznas kaula pamatni.
• Dakšveida saite: no papēža kaula priekšējās daļas uz kauslīti un kuboīdo kaulu.

Pirmā funkcija ir robežu noteikšana. Saite ļauj locītavai kustēties līdz noteiktai amplitūdai, un pie šīs robežas tā stingri nostiepjas. Bez šī ierobežojuma katrs solis pa nelīdzenu virsmu beigtos ar izmežģījumu.

Otrā ir velves uzturēšana. Pēdas velve darbojas kā atspere: soļa laikā tā nedaudz nolaižas, uzkrājot enerģiju, un atgriežoties to atdod. Saites šo procesu ierobežo no apakšas, un tās strādā kopā ar plantāro aponeirozi un muskuļu cīpslām.

Trešā ir informācija. Saitēs esošie receptori ziņo par stāvokli un slodzi, un šie signāli nonāk līdz muskuļiem pa refleksu lokiem. Tieši tāpēc vesela potīte spēj automātiski nostabilizēties, uzkāpjot uz nelīdzenas virsmas, vēl pirms cilvēks to apzinās.

Sastiepums notiek, kad saite tiek izstiepta pāri savām iespējām. Tipiskais mehānisms ir pēdas pagriešanās ar zoli uz iekšu, kad pēda ir izstiepta, piemēram, nokāpjot no apmales vai piezemējoties uz cita cilvēka kājas.

Klasiski izšķir trīs pakāpes. Pirmajā šķiedras tikai izstieptas, potīte paliek stabila, un sāpes ir mērenas. Otrajā daļa šķiedru ir pārtrūkušas, ir izteikts pietūkums un asinsizplūdums, un ir neliela nestabilitāte. Trešajā saite ir pilnībā pārtrūkusi, un locītava ir nestabila.

Uzreiz pēc traumas atšķirt pakāpes ir grūti, jo pietūkums un sāpes maskē nestabilitāti. Tāpēc precīzu novērtējumu bieži veic pēc dažām dienām, kad tūska ir mazinājusies.

1. Pārtraukt slodzi un nogulties ar pacelto kāju.
2. Pirmajās dienās izmantot vēsumu un mērenu saspiedēju pārsēju, kā norādījis ārsts.
3. Pēc sāpju mazināšanās sākt kustības apjoma atjaunošanu, nevis ilgstoši imobilizēt.
4. Pievienot slodzi ar atbalstu tādā apjomā, kas nepalielina sāpes.
5. Turpināt ar līdzsvara un stabilitātes vingrinājumiem vismaz vairākas nedēļas.
6. Atgriezties pie sporta tikai tad, kad ir atjaunots pilns kustību apjoms un līdzsvars uz vienas kājas.

Ne katrs sastiepums prasa izmeklējumus. Traumatoloģijā izmanto vienkāršus kritērijus, kas palīdz izlemt, vai nepieciešams rentgenuzņēmums, un tos vērtē ārsts. Galvenie apsvērumi ir sāpīgums tieši uz kaula pie potītes aizmugurējās malas vai uz atsevišķām pēdas kaulu vietām, kā arī nespēja noiet dažus soļus uzreiz pēc traumas un izmeklēšanas laikā.

Neatkarīgi no tā pie ārsta jādodas, ja pēda ir acīmredzami deformēta, ja tā nepanes nekādu slodzi, ja jūtama nejutība vai pirksti ir bāli un auksti, kā arī tad, ja pēc nedēļas vai divām stāvoklis neuzlabojas.

Ar potītes un pēdas traumām nodarbojas traumatologs ortopēds. Atveseļošanās posmā izšķiroša loma ir fizioterapeitam, jo tieši mērķtiecīgi vingrinājumi, nevis saudzēšana, samazina atkārtotas traumas risku.

Rentgenuzņēmums saites neredz; tas parāda kaulus un netieši, pēc locītavas spraugu izmaiņām, var norādīt uz nestabilitāti. Tāpēc saites vērtē citādi.

Klīniskajā izmeklēšanā izmanto stabilitātes testus, kuros ārsts ar rokām pārbauda, cik lielā mērā velves kauls pārvietojas attiecībā pret stilba kaulu. Ultrasonogrāfija ir ērta tieši tāpēc, ka ļauj skatīties dinamiski, proti, kustības laikā, un tā labi parāda virspusējās potītes saites. Magnētiskā rezonanse ir precīzākā metode dziļajām saitēm, skrimšļa bojājumiem un sindesmozes vērtēšanai, un to nozīmē tad, ja sūdzības nepāriet vai ja apsver operāciju.

• Klīniskie stabilitātes testi, ko veic ārsts, salīdzinot abas puses.
• Ultrasonogrāfija kustībā virspusējām saitēm un cīpslām.
• Rentgenuzņēmums kaula bojājumu izslēgšanai.
• Magnētiskā rezonanse dziļo saišu, skrimšļa un sindesmozes vērtēšanai.
• Slodzes uzņēmumi atsevišķos gadījumos, lai novērtētu locītavas atvērumu.

Pirmais un biežākais slazds ir piektā pleznas kaula pamatnes atrāvuma lūzums. Tas rodas tieši tajā pašā pagriešanās kustībā, un sāpes ir pēdas ārmalā, tāpēc to viegli noturēt par parastu sastiepumu. Atšķirība ir tā, ka sāpīgs ir tieši kaula izvirzījums pēdas ārmalas vidū, nevis potītes apvidus.

Otrais ir Lisfranka savienojuma bojājums. Tas rodas, kad pēdas priekšdaļa tiek saspiesta vai sagriezta, un tipiskā pazīme ir asinsizplūdums pēdas zoles vidusdaļā, kas parādās dienu vēlāk. Šis bojājums bieži tiek nepamanīts, bet neārstēts noved pie ilgstošām sāpēm un deformācijas.

Trešais ir peroneālo cīpslu bojājums vai izslīdēšana, kas dod sāpes tieši aiz ārējā potītes kaula un bieži pavada nesenu sastiepumu. Ceturtais ir skrimšļa bojājums velves kaula augšdaļā, kas izpaužas ar dziļām, ilgstošām sāpēm un bloķēšanās sajūtu, kas nepāriet pēc parastās sastiepuma ārstēšanas.

Ilgu laiku potītes sastiepumu ārstēja ar pilnīgu miera režīmu un ilgstošu imobilizāciju. Mūsdienu pieeja ir pretēja: pēc īsa sākuma posma iesaka kontrolētu, agrīnu slodzi un funkcionālu atbalstu, jo saite dzīst labāk, ja tā dzīšanas laikā saņem mērenu stiepi. Ilgstoša imobilizācija turpretī padara saiti vājāku un locītavu stīvāku.

Otrs, praksē vēl svarīgākais novērojums ir saistīts ar to, ka lielākā daļa atkārtoto sastiepumu nenotiek tāpēc, ka saite ir palikusi vaļīga. Tie notiek tāpēc, ka pēc traumas ir izjaukta stāvokļa sajūta un muskuļu reakcija kavējas. Tieši tāpēc pētījumos pierādīts, ka līdzsvara un stabilitātes treniņš samazina atkārtotu traumu skaitu, un tieši tāpēc atveseļošanās nebeidzas brīdī, kad pāriet sāpes. Vingrinājumus uz nestabilas virsmas un uz vienas kājas ir vērts turpināt arī tad, kad potīte jau šķiet vesela.