Kas ir pēdas nervi?

Tas, ka dziļajam šķiedras kaula nervam pieder tikai ādas trijstūris starp īkšķi un otro pirkstu, no pirmā acu uzmetiena izskatās pēc anatomiska kurioza. Praksē tas ir viens no ātrākajiem veidiem pārbaudīt konkrēta nerva darbību: ja jutība tieši šajā vietā ir zudusi, ir pamats domāt par šī nerva bojājumu, nevis par vispārēju kājas problēmu.

Līdzīgi darbojas arī pārējās zonas. Sajūtas zudums gar pēdas ārējo malu un mazajā pirkstiņā norāda uz ikru nervu, gar iekšējo malu uz apslēpto nervu, bet zolē uz stilba nerva zariem.

Pēdas nervi nes trīs veidu šķiedras. Jutīgās nes pieskārienu, spiedienu, temperatūru un sāpes. Kustību šķiedras vada muskuļus: dziļais šķiedras kaula nervs paceļ pēdu un pirkstus uz augšu, stilba nerva zari zolē notur pēdas velvi un pirkstu stāvokli. Trešās, veģetatīvās šķiedras vada sviedru dziedzerus un ādas asinsvadus.

Tieši trešā grupa izskaidro parādību, ko daudzi nesaista ar nerviem: bojātas nervu apgādes gadījumā pēdas āda kļūst sausa, plāna un plaisā, jo sviedru dziedzeri vairs nesaņem signālu. Sausa, plaisājoša āda uz nejutīgas pēdas ir tieši tā kombinācija, no kuras sākas grūti dzīstošas čūlas.

Visizplatītākais cēlonis ir polineiropātija, kuras biežākais iemesls ir ilgstoši paaugstināts cukura līmenis asinīs. Sūdzības sākas pirkstgalos un izplatās uz augšu, veidojot zeķes formas zonu: tirpšana, dedzināšana, kas pastiprinās naktī, nejutīgums un nedrošība staigājot tumsā.

Vietējos bojājumus rada saspiedumi. Šķiedras kaula nerva saspiedums pie ceļa rada nokarenu pēdu, kad cilvēks staigājot augstu ceļ celi, lai pirkstgali neaizķertos. Nerva saspiedums aiz iekšējās potītes rada dedzinošas sāpes zolē. Sabiezējums starp pirkstu pamatiem, ko sauc par Mortona neiromu, rada sāpes starp trešo un ceturto pirkstu ar sajūtu, it kā kurpē būtu akmentiņš, un tas mazinās, kurpi novelkot.

Pie ārsta jādodas, ja parādās pastāvīgs nejutīgums vai dedzināšana pēdās, ja pēda vairs neceļas uz augšu, ja uz pēdas radusies brūce vai čūla, kas nedzīst, vai ja pēdas āda kļūst sarkana, silta un pietūkusi. Cilvēkam ar diabētu jebkura pēdas brūce ir iemesls sazināties ar ārstu tuvākajās dienās, nevis gaidīt. Ar to nodarbojas neirologs, endokrinologs, asinsvadu ķirurgs un pēdu aprūpes speciālists.

Šos trīs cēloņus sajauc visbiežāk, bet tos var atšķirt pēc tā, kad sāp. Nervu izcelsmes sūdzības ir dedzinošas vai durstošas, bieži ir sliktākas mierā un naktī un mazinās, pastaigājoties. Asinsvadu izcelsmes sāpes ir tieši pretējas: tās rodas ejot pēc noteikta attāluma un pāriet, apstājoties; kāja ir vēsa un pulss uz pēdas vājš.

Papēža sāpes, kas ir visstiprākās, speroties uz kājas pirmajos soļos no rīta vai pēc ilgākas sēdēšanas, parasti nav nervu problēma, bet zoles cīpslainās plāksnes pārslodze. Tā nav diagnoze, ko uzlikt sev pašam, bet tā ir noderīga pazīme, ko pastāstīt ārstam.

Vielmaiņas izraisīta nervu bojājuma gadījumā simptomi gandrīz vienmēr sākas pēdās, nevis rokās vai sejā. Iemesls ir mehānisks: pēdu nervu šķiedras ir garākās visā organismā, un šūnai visas vajadzīgās vielas jāpārvieto no ķermeņa mugurkaula tuvumā līdz pirkstgalam. Ja vielmaiņa ir traucēta, pirmais pietrūkst tieši visgarākajai šķiedrai, un tā sāk atmirt no gala.

No tā izriet praktisks ieradums, ko iesaka cilvēkiem ar diabētu: reizi dienā apskatīt pēdas, tostarp starp pirkstiem un zoli, vajadzības gadījumā ar spoguli. Nejutīga pēda nepaziņo par ievainojumu, tāpēc acis šajā gadījumā aizstāj sajūtu.