Pieauss siekalu dziedzeris

Dziedzeris aizņem bedri, kuras priekšējo sienu veido apakšžokļa zars ar košļājamo muskuli, aizmugurējo sienu deniņkaula izaugums un dzirdes ejas skrimslis, bet iekšējo sienu rīkles sānu siena. Tā virspusējā daļa guļ tieši zem ādas auss priekšā, bet dziļākā daļa iestiepjas starp kaulu un rīkli.

Tāpēc pieauss dziedzeri iespējams sataustīt, uzliekot pirkstus auss priekšā un lūdzot cilvēkam sakost zobus: košļājamais muskulis sacietē, un dziedzeris jūtams kā mīksts slānis tā aizmugurējā malā un aiz apakšžokļa kaula.

Uz apakšu dziedzeris sniedzas līdz apakšžokļa leņķim un dažkārt vēl zemāk, kur to var sajaukt ar palielinātu limfmezglu. Turklāt paša dziedzera iekšienē atrodas limfmezgli, kas ir neparasta iezīme: pārējiem siekalu dziedzeriem limfmezgli ir tikai ap tiem, nevis to iekšpusē.

Izvadkanālu (ductus parotideus) sauc arī par Stenona kanālu. Tas iznāk no dziedzera priekšējās malas, iet uz priekšu pa košļājamā muskuļa virsmu aptuveni pirksta platumā zem vaiga kaula loka, tad asi pagriežas uz iekšu, izurbjas cauri vaiga muskulim un atveras mutes gļotādā ar nelielu paugurīti.

Šo atveri var apskatīt pats: atverot muti un atvelkot vaigu, pret otro augšējo dzerokli redzama neliela sarkanīga papilla. Ja dziedzeri viegli masē virzienā uz priekšu, no tās var parādīties dzidra siekalu lāsīte, un tieši šo vienkāršo pārbaudi ārsts izmanto, lai saprastu, vai kanāls nav nosprostots.

Kanāla asais pagrieziens cauri muskulim darbojas kā dabisks vārsts un neļauj gaisam un mutes saturam iekļūt dziedzerī. Dažiem pūšaminstrumentu spēlētājiem un stikla pūtējiem šis vārsts ar laiku kļūst nepietiekams, un dziedzerī var iekļūt gaiss.

Pieauss dziedzeris ir viena no retajām vietām organismā, kur nozīmīgas struktūras šķērso orgānu tā vietā, lai to apietu. Sejas nervs, iznācis no galvaskausa pamatnes, uzreiz iegrimst dziedzerī un tajā sadalās zaros, kas izejot izkliedējas pa sejas muskuļiem.

Ķirurgi tāpēc runā par dziedzera virspusējo un dziļo daļu, lai gan patiesībā tā ir viena vienība, ko nervs tikai nosacīti sadala divos slāņos. Operācijās nerva atrašana un saudzēšana ir galvenais uzdevums, un tieši tāpēc šīs operācijas veic pieredzējis speciālists.

Papildus nervam dziedzerim cauri iet ārējā miega artērija ar saviem gala zariem un aiz žokļa esošā vēna. Jutību dziedzera kapsulai un ādai virs tās dod lielais auss nervs no kakla pinuma, un tieši tā bojājums izskaidro nejutīgumu auss ļipiņā pēc operācijas.

• Sejas nervs un tā zari sejas muskuļiem.
• Ārējā miega artērija un tās gala zari.
• Aiz žokļa esošā vēna.
• Auss un deniņu nervs, kas nes sekrēciju regulējošās šķiedras.
• Limfmezgli dziedzera iekšienē.

Siekalu izdalīšanos vada veģetatīvā nervu sistēma, nevis apzināta griba. Parasimpātiskās šķiedras pieauss dziedzerim nāk no rīkles nerva, pārslēdzas auss ganglijā un tālāk seko auss un deniņu nervam līdz dziedzerim.

Šo šķiedru kairinājums palielina siekalu daudzumu un padara tās šķidras. Simpātiskās šķiedras no augšējā kakla ganglija darbojas citādi: tās nemazina izdalīšanos pilnībā, bet padara siekalas biezākas un mazāka apjoma, un tieši tāpēc satraukuma brīdī mute jūtas sausa.

Izdalīšanos ierosina ne tikai ēdiens mutē, bet arī tā smarža, izskats un pat doma par to. Šis ir viens no vienkāršākajiem nosacītā refleksa piemēriem cilvēka organismā.

1. Smarža, garša vai košļāšana kairina receptorus.
2. Signāls nonāk siekalu izdales kodolos smadzeņu stumbrā.
3. Parasimpātiskās šķiedras aizsniedz auss gangliju.
4. Pēcganglija šķiedras seko auss un deniņu nervam līdz dziedzerim.
5. Asinsvadi paplašinās, dziedzera šūnas izdala sekrētu.
6. Siekalas pa izvadkanālu nonāk mutē pie augšējā dzerokļa.

Atšķirības nav tikai akadēmiskas: tās izskaidro, kāpēc akmeņi, iekaisumi un audzēji dažādos dziedzeros sastopami dažādi bieži.

Zemžokļa dziedzera sekrēts ir biezāks un tā kanālam jāvirza siekalas uz augšu pret smaguma spēku, tāpēc akmeņi tajā veidojas biežāk. Pieauss dziedzerī turpretī biežāk sastop audzējus, jo tas ir lielākais un tā audu apjoms lielākais.

Abpusējs, sāpīgs pietūkums auss priekšā bērnam vai jaunietim bez potēm klasiski liek domāt par epidēmisko parotītu jeb cūciņām. Tā ir vīrusu infekcija, pret kuru pastāv vakcīna, un tās komplikācijas var skart sēkliniekus, aizkuņģa dziedzeri un smadzeņu apvalkus.

Vienpusējs, sāpīgs pietūkums ar strutu izdalīšanos no kanāla atveres liecina par bakteriālu iekaisumu, kas biežāk rodas novājinātiem un mazkustīgiem cilvēkiem ar sausu muti. Ilgstoši sausa mute abpusēji, īpaši kopā ar sausām acīm un locītavu sūdzībām, var būt Šēgrena sindroma izpausme, un to izmeklē reimatologs.

Lēni augošs, nesāpīgs mezgls dziedzerī visbiežāk ir labdabīgs audzējs, no kuriem visizplatītākā ir jauktā jeb pleomorfā adenoma. Tomēr jebkurš mezgls šajā vietā jāizmeklē, jo daļa audzēju ir ļaundabīgi. Ar to nodarbojas otorinolaringologs un sejas un žokļu ķirurgs.

• Strauji augošs vai ciets, nekustīgs mezgls.
• Sejas muskuļu vājums vienā pusē kopā ar pietūkumu.
• Ādas ievilkums vai čūla virs dziedzera.
• Nemitīgas sāpes un nejutīgums sejā.
• Palielināti kakla limfmezgli.

Pirmais solis ir apskate un taustīšana, obligāti abās pusēs salīdzinot, kā arī mutes iekšpuses apskate un kanāla atveres novērtēšana pēc viegla masējuma. Vienlaikus vienmēr pārbauda sejas nerva darbību, lūdzot saraukt pieri, aizvērt acis un parādīt zobus.

Galvenā attēldiagnostikas metode ir ultrasonogrāfija, kas ir nekaitīga, pieejama un labi parāda gan akmeņus, gan iekaisumu, gan veidojumus. Ar tās kontroli var veikt arī smalkas adatas punkciju šūnu izmeklēšanai.

Ja nepieciešama detalizētāka aina, izmanto magnētisko rezonansi, kas vislabāk parāda mīkstos audus un audzēja robežas, vai datortomogrāfiju, ja ir aizdomas par akmeni vai strutainu procesu. Kanāla iekšpusi var apskatīt ar sialendoskopiju, plānu optisku instrumentu, ar kuru bieži var arī izņemt akmeni, bez nepieciešamības pēc atklātas operācijas.

Pēc pieauss dziedzera operācijas daļai cilvēku pēc kāda laika parādās neparasts simptoms: ēdot vai domājot par ēdienu, āda vaiga un deniņu apvidū piesarkst un sāk svīst. Šo stāvokli sauc par Freja sindromu.

Mehānisms ir pamācošs. Operācijas laikā tiek pārtrauktas gan dziedzerim domātās parasimpātiskās šķiedras, gan ādas sviedru dziedzeriem domātās simpātiskās šķiedras. Atjaunojoties parasimpātiskās šķiedras aug uz augšu, bet, nesastapdamas dziedzeri, ieaug ādas sviedru dziedzeros. Tā kā abās sistēmās starpnieka viela ir viena un tā pati, ādas dziedzeris paklausa rīkojumam, kas domāts siekalu dziedzerim.

Šī parādība ir uzskatāms piemērs tam, ka veģetatīvā nervu sistēma darbojas nevis pēc kabeļa krāsas, bet pēc ķīmiskās valodas, un ka nervu atjaunošanās ne vienmēr notiek pareizajā adresē. Ja simptoms traucē, par ārstēšanas iespējām jārunā ar ārstu, kas veicis operāciju.