Peroneālās cīpslas: anatomija un traumas

Neskatoties uz kopīgo nosaukumu, šie trīs muskuļi atšķiras pēc novietojuma, nerva un darbības. Šis salīdzinājums izskaidro, kāpēc, piemēram, viena nerva bojājums var skart divus no tiem un neskart trešo.

Vieta, kur cīpslas apliec ārējo potīti, ir visas sistēmas vājākais posms. Stilba sānu kaula aizmugurē ir sekla vaga, kurā abas cīpslas guļ viena virs otras, un tās tur divas saistaudu saites, kuras kopā veido tā saukto cīpslu turētāju.

• Augšējā saite notur cīpslas tieši aiz potītes kaula gala; tieši tās plīsums ļauj cīpslām izslīdēt uz priekšu.
• Zemāk cīpslas atdalās: īsā iet taisnāk uz piekto pleznas kaulu, garā turpina ceļu uz leju.
• Garā cīpsla apliec kubveida kaulu (os cuboideum) un ieiet pēdas zolē, šķērsojot to slīpi.
• Daļai cīpslas iekšienē kubveida kaula tuvumā ir neliels sezamveida kauliņš, ko sauc par peroneālo kauliņu.
• Cīpslas klāj sinoviāls apvalks, kas tās baro un atvieglo slīdēšanu; tieši šis apvalks visbiežāk iekaist.

Ikdienā šo muskuļu darbu pamana tikai tad, kad tas neizdodas. Ejot pa nelīdzenu virsmu, pēda ik brīdi mēģina sagriezties uz iekšu, un peroneālie muskuļi to pretdarbojas refleksīvi, ātrāk, nekā cilvēks paspēj to apzināties.

Otra, mazāk pamanītā funkcija ir pēdas priekšdaļas nostiprināšana atgrūdiena brīdī. Garā cīpsla, ienākot zolē, velk pirmo staru uz leju, un tas ļauj īkšķa pamatnei stingri balstīties pret zemi. Ja šī darbība nenotiek, slodze pārvietojas uz pēdas ārējo malu, un cilvēks staigā nestabili, ātrāk nodilina apavu ārējo malu un biežāk sagriež potīti.

Peroneālo cīpslu bojājumus bieži atklāj vēlu, jo tos noraksta uz ilgstošu potītes sastiepumu. Kopīga pazīme ir sāpes un pietūkums tieši aiz un zem ārējās potītes kaula, kas pastiprinās, ejot pa nelīdzenu virsmu vai ceļot pēdas ārējo malu pret pretestību.

• Tendinopātija un cīpslas apvalka iekaisums: pārslodzes sekas, tipiski pēc skriešanas apjoma palielināšanas vai jaunām slodzēm.
• Īsās cīpslas gareniska plīsuma sprauga: rodas no berzes pret kaula malu, bieži pēc atkārtotiem potītes sastiepumiem.
• Cīpslu izslīdēšana uz priekšu pāri potītes kaulam: raksturīga sajūta ir klikšķis vai pārlēkšana, biežāk pēc traumas ar strauju pēdas kustību.
• Peroneālā kauliņa sindroms: sāpes pēdas ārējā malā kubveida kaula rajonā, dažkārt ar kauliņa sadalīšanos.
• Piektā pleznas kaula pamatnes atrāvuma lūzums: notiek, kad cīpsla strauji parauj savu piestiprinājuma vietu.

Bojājumu varbūtību lielā mērā nosaka pēdas forma. Augsta velve ar papēža pagriezienu uz iekšu nozīmē, ka peroneālie muskuļi visu laiku strādā pret nelabvēlīgu sviru, un cīpslas tiek pārslogotas pastāvīgi, nevis tikai slodzes laikā.

Papildu riska faktori ir atkārtoti potītes sastiepumi bez pilnvērtīgas atjaunošanās, strauja treniņu apjoma palielināšana, skriešana pa slīpu vai nelīdzenu virsmu, nolietoti apavi ar nodilušu ārējo malu, kā arī sporta veidi ar straujām virziena maiņām. Atsevišķiem cilvēkiem nozīme ir arī anatomiskām īpatnībām, piemēram, seklai vagai aiz potītes kaula vai papildu muskulim, kas aizņem vietu cīpslu apvalkā.

Izmeklēšana sākas ar precīzu sāpju vietas noteikšanu un pēdas novērtēšanu stāvot, jo pēdas forma ar slodzi mainās. Tālāk izmanto mērķtiecīgus testus un attēldiagnostiku.

1. Ārsts taustot nosaka sāpīgo vietu un salīdzina to ar saišu, kaula un nerva gaitas punktiem.
2. Tiek pārbaudīts spēks, ceļot pēdas ārējo malu pret pretestību, un novērtēta pēdas un papēža ass stāvot.
3. Rentgenogramma izslēdz lūzumu, parāda piektā pleznas kaula pamatni un peroneālo kauliņu.
4. Ultrasonogrāfija ir īpaši noderīga, jo ļauj skatīties kustības laikā un pamanīt cīpslu izslīdēšanu, ko miera stāvoklī neredz.
5. Magnētiskā rezonanse precīzi parāda cīpslas plīsumu, apvalka šķidrumu un blakus esošo saišu stāvokli.

Pirmais un praktiski svarīgākais sajaukums ir ar potītes ārējo saišu sastiepumu. Saišu sāpīgums parasti ir nedaudz uz priekšu un zemāk no potītes kaula gala, bet cīpslu sāpīgums tieši aiz tā un gar cīpslas gaitu uz leju. Ja pēc tipiska sastiepuma sāpes ārpusē turpinās ilgāk, nekā gaidīts, cīpslas ir jāizmeklē mērķtiecīgi.

Otrs sajaukums rodas no nosaukumu līdzības. Peroneālās cīpslas nav tas pats, kas peroneālais nervs: nerva bojājums pie stilba sānu kaula galviņas rada pēdas noslīdēšanu un nespēju to pacelt, bet cīpslu slimība rada sāpes ārpusē ar saglabātu pēdas pacelšanu. Trešais sajaukums ir ar stilba sānu kaula stresa lūzumu un ar sāpēm, kas nāk no pēdas locītavām, tāpēc sāpju vieta jāprecizē pēc iespējas tuvāk konkrētam punktam.

Ar šiem stāvokļiem nodarbojas traumatologs ortopēds, vēlams ar pēdas un potītes pieredzi, kopā ar fizioterapeitu; sportistiem bieži iesaistās sporta ārsts. Steidzami jāvēršas pēc palīdzības, ja pēc traumas nav iespējams uzkāpt uz kājas, ja pēda ir redzami deformēta vai ja parādījies straujš pietūkums ar pēdas nejutīgumu.

Ilgstošas sāpes potītes ārpusē pēc it kā parasta sastiepuma ir viena no biežāk nokavētajām pēdas problēmām. Rentgenogramma ir normāla, pietūkums neliels, un cilvēkam saka, ka jāpagaida. Patiesībā īsā peroneālā cīpsla, iespiesta starp kaulu un garo cīpslu, mēdz sašķelties gareniski, un šāda sprauga pati no sevis nesaaug tikpat viegli kā saite.

Otra nepamanītā saikne ir starp pēdas formu un atkārtotiem sastiepumiem. Ja papēdis stāvot ir pagriezts uz iekšu, potīte būs nestabila neatkarīgi no tā, cik labi sadziedētas saites, un peroneālie muskuļi tiks pārslogoti arī turpmāk. Tāpēc atkārtotu sastiepumu gadījumā ir jēga novērtēt visu kājas asi un slodzes sadalījumu, nevis tikai pašu potīti. Konkrētu ārstēšanas plānu, tostarp ortozes, ieliktņu vai operācijas nepieciešamību, nosaka ārsts.