Peroneus brevis cīpsla: anatomija un traumas

Muskulis sākas no lielakaula (fibula) ārējās virsmas apakšējās divās trešdaļās un no starpmuskuļu starpsienām. Tā šķiedras pāriet cīpslā zemāk nekā garajam muskulim, un daļai cilvēku muskuļa masa sniedzas neparasti zemu, gandrīz līdz potītei.

Aiz ārējās potītes abas cīpslas iet kopīgā rievā, ko sedz turētājsaite un kopīgs sinoviālais apvalks. Tālāk pēdā tās atdalās: īsā dodas taisni uz piekto pleznas kaulu, bet garā ieliecas zem pēdas un šķērso to līdz iekšējai malai.

Blakus cīpslām iet arī virspusējais peroneālais nervs, kas muskuļus inervē, un zemādā pa apakšu klīst ikru nervs. Tāpēc šī apvidus traumās sāpes un nejutīgums var pārklāties, un precīza sāpju vietas noteikšana ir svarīgāka par vispārīgu norādi uz potīti.

Ejot pa nelīdzenu zemi, pēda nemitīgi sveras uz sāniem. Peroneālie muskuļi darbojas kā aktīva pretsvars: tie ieslēdzas jau brīdī, kad pēda sāk krist uz iekšējo malu, un pēdu pagriež atpakaļ.

Šī reakcija notiek ātrāk, nekā to iespējams apzināti kontrolēt, un balstās uz jutības signāliem no potītes saitēm un muskuļu receptoriem. Tieši tāpēc pēc potītes sastiepuma, kurā bojātas saites un to jutības receptori, reakcija palēninās un atkārtota sastiepšana kļūst ticamāka.

Praksē no tā izriet svarīgs secinājums rehabilitācijai: pēc potītes traumas jātrenē ne tikai spēks, bet arī līdzsvars un reakcijas ātrums uz nestabilu pamatni.

• Pagriež pēdu ar zoli uz āru pret pretestību.
• Notur pēdu horizontāli, ejot pa slīpu vai nelīdzenu virsmu.
• Palīdz nedaudz nospiest pēdu uz leju atspēriena fāzē.
• Aizsargā ārējās potītes saites no pārmērīgas slodzes.
• Piedalās līdzsvara uzturēšanā, stāvot uz vienas kājas.

Īsā muskuļa cīpsla aiz potītes atrodas starp cieto kaulu un virs tās guļošo garo cīpslu. Katrā kustībā tā tiek saspiesta, un ar laiku šķiedras var sadalīties gareniski, cīpslai it kā sašķeļoties divās daļās. Šāds plīsums neatdala cīpslu pušu un tāpēc neizpaužas ar pilnīgu funkcijas zudumu, bet gan ar noturīgām sāpēm un pietūkumu.

Risku palielina vairāki anatomiski un funkcionāli apstākļi, kurus ārsts meklē mērķtiecīgi, jo no tiem atkarīga ārstēšanas taktika.

• Hroniska potītes ārējās puses nestabilitāte pēc atkārtotiem sastiepumiem.
• Pārāk zemu sniedzošs muskuļa vēders, kas aizņem vietu šaurajā rievā.
• Papildu, ne visiem cilvēkiem esošs peroneālais muskulis tajā pašā kanālā.
• Sekla rieva aiz potītes vai vaļīga turētājsaite.
• Papēža stāvoklis ar ievirzi uz iekšu, kas palielina slodzi cīpslai.
• Vienveidīga slodze uz nelīdzenas virsmas vai strauji palielināts skrējiena apjoms.

Ja turētājsaite plīst, cīpslas potītes kustībā var izlēkt uz priekšu pāri potītes ārmalai un pēc tam atlēkt atpakaļ. Cilvēks to raksturo kā klikšķi, lēcienu vai sajūtu, ka kaut kas potītē pārslīd.

Klasiskais rašanās mehānisms ir pēkšņa spēcīga pēdas pagriešana pie sasprindzinātiem muskuļiem, piemēram, slēpojot. Akūtā situācijā tas bieži tiek uzskatīts par parastu sastiepumu, un tieši šī kļūda noved pie hroniskas izslīdēšanas.

Diagnozi apstiprina dinamiskā ultrasonogrāfija, kurā izmeklētājs cīpslas vēro kustības laikā reālā laikā. Statisks attēls var izskatīties gandrīz normāls, tāpēc šeit metodes izvēlei ir izšķiroša nozīme.

Izmeklēšana sākas ar sāpju vietas precizēšanu. Sāpes tieši aiz ārējās potītes un gar cīpslas gaitu, kas pastiprinās, pagriežot pēdu uz āru pret pretestību, norāda uz cīpslas iesaisti, nevis uz saišu bojājumu.

Ārsts pārbauda arī potītes stabilitāti, papēža stāvokli stāvot, gaitu un pēdas velvi, jo bieži cēlonis slēpjas pēdas ass īpatnībās, nevis pašā cīpslā.

Attēldiagnostikā rentgenogramma izslēdz lūzumu, īpaši piektā pleznas kaula pamatnē. Ultrasonogrāfija ir ērta un ļauj vērtēt cīpslu kustībā, bet magnētiskā rezonanse precīzāk parāda gareniskā plīsuma apjomu un pavadošos bojājumus.

1. Traumas apstākļu un sāpju gaitas noskaidrošana.
2. Cīpslas gaitas taustīšana aiz potītes un līdz piektā pleznas kaula pamatnei.
3. Pēdas pagriešana uz āru pret pretestību un sāpju reproducēšana.
4. Potītes saišu stabilitātes un papēža ass novērtēšana.
5. Rentgenogramma lūzuma izslēgšanai.
6. Dinamiskā ultrasonogrāfija vai magnētiskā rezonanse cīpslas stāvokļa precizēšanai.

Vairumā gadījumu sākuma ārstēšana ir konservatīva: slodzes pielāgošana, sāpju un iekaisuma mazināšana, pēdas stāvokļa korekcija ar zolēm, kas atbalsta pēdas ārmalu, un mērķtiecīga fizioterapija. Vingrinājumi ietver gan peroneālo muskuļu stiprināšanu, gan līdzsvara treniņu.

Ja sūdzības saglabājas mēnešiem, ja cīpsla izslīd no rievas vai ja plīsums ir plašs, apsver operāciju. Iespējas ir cīpslas sašūšana un savilkšana cilindrā, rievas padziļināšana, turētājsaites atjaunošana un, ja cīpsla nav glābjama, savienošana ar blakus esošo cīpslu.

Jebkurā gadījumā pēc iejaukšanās nepieciešama pakāpeniska atgriešanās slodzē. Pāragra atgriešanās sportā ir biežākais atkārtota bojājuma iemesls, un atļauju tam dod ārstējošais speciālists, nevis sāpju izzušana.

Visbiežāk šo bojājumu noraksta uz parastu potītes sastiepumu. Atšķirība ir vietā un laikā: saišu bojājums sāp nedaudz uz priekšu no potītes un parasti uzlabojas nedēļu laikā, bet cīpslas bojājums sāp aiz potītes un turpina traucēt mēnešiem.

Otrā biežā sajaukšana notiek ar piektā pleznas kaula pamatnes lūzumu, kas rodas tajā pašā mehānismā un sāp tajā pašā vietā. Šeit atbildi dod rentgenogramma, un tās izlaišana var izmaksāt dārgi, jo atsevišķi šīs vietas lūzumi dzīst slikti.

Trešais gadījums ir sāpes pēdas ārpusē no ikru nerva kairinājuma, kas vairāk izpaužas ar dedzināšanu un nejutīgumu, nevis ar sāpēm konkrētā kustībā. Ceturtais ir sāpes pēdas ārējā bedrē starp potīti un papēdi, kas norāda uz citu struktūru iesaisti.

Gareniskais plīsums ir viens no tiem bojājumiem, kuru statiskā magnētiskās rezonanses attēlā var nepamanīt, jo cīpslas šķēlums vienā līmenī var izskatīties pēc divām normālām cīpslām. Pieredzējis radiologs meklē tieši raksturīgo sašķelto formu un pavadošo šķidrumu cīpslas apvalkā, un šaubu gadījumā dinamiskā ultrasonogrāfija dod vairāk nekā atkārtots statisks attēls.

Otra praktiska nianse skar papēža stāvokli. Ja papēdis stāvot ir ievirzīts uz iekšu, cīpslas slodze paliek palielināta neatkarīgi no tā, cik labi tā sašūta. Tieši tāpēc daļā gadījumu ķirurgs kopā ar cīpslas atjaunošanu koriģē arī papēža kaula asi, un tieši tāpēc konservatīvā ārstēšanā tik liela nozīme ir pareizi izvēlētām zolēm.