Placenta un nabassaite: kā tās ir saistītas

Placentai ir divas virsmas. Mātes pusē tā ir sadalīta daivās un pieguļ dzemdes sienai; augļa pusē tā ir gluda, pārklāta ar augļa apvalku, un tieši šajā vidū vai tuvu tam piestiprinās nabassaite.

Apmaiņas vienība ir bārkstiņa. Tajā ieiet augļa asinsvadi, un to no mātes asinīm atdala plāna šūnu kārta. Kopējā bārkstiņu virsma ir ļoti liela, un tieši tā ļauj nodrošināt strauji augoša augļa vajadzības ar salīdzinoši nelielu orgānu.

Placentas asinsapgādi no mātes puses nodrošina spirālveida artērijas, kas grūtniecības sākumā tiek pārveidotas tā, lai kļūtu platas un zaudētu spēju saspiesties. Šīs pārveidošanas nepilnība ir viens no galvenajiem preeklampsijas un augļa augšanas aiztures mehānismiem, un tas notiek jau grūtniecības sākumā, ilgi pirms parādās simptomi.

Pirmā un acīmredzamākā funkcija ir gāzu apmaiņa. Skābeklis no mātes asinīm pāriet augļa asinīs, ogļskābā gāze plūst pretējā virzienā. Augļa hemoglobīns atšķiras no pieaugušā hemoglobīna un skābekli piesaista ciešāk, un tieši tāpēc pārnese darbojas arī tad, kad skābekļa spiediena atšķirība nav liela.

Otrā funkcija ir barošana un atkritumu izvadīšana. Glikoze, aminoskābes, taukskābes, vitamīni un minerālvielas nonāk pie augļa dažādos veidos: daļa vienkārši difundē, daļu aktīvi pārnes īpaši pārnesēji. Urīnviela un citi vielmaiņas produkti tiek aizvadīti mātes asinīs un izvadīti caur viņas nierēm.

Trešā funkcija ir hormonu ražošana. Placenta ražo horiona gonadotropīnu, kas grūtniecības sākumā uztur dzeltenā ķermeņa darbību, kā arī progesteronu, estrogēnus un placentas laktogēnu. Tieši šie hormoni maina mātes vielmaiņu, krūts dziedzeru sagatavošanu un dzemdes stāvokli.

Ceturtā funkcija ir daļēja aizsardzība. Placenta aiztur daudzas lielas molekulas un daļu mikroorganismu, bet tā nav necaurlaidīga siena. Grūtniecības otrajā pusē caur to pāriet mātes antivielas, kas jaundzimušajam nodrošina pirmo aizsardzību. Tāpat caur to pāriet alkohols, nikotīns, daudzas zāles un daži infekciju izraisītāji.

• Gāzu apmaiņa: skābeklis auglim, ogļskābā gāze mātei.
• Barības vielu pārnese: glikoze, aminoskābes, taukskābes, vitamīni, dzelzs.
• Atkritumvielu aizvadīšana uz mātes nierēm.
• Hormonu ražošana, kas uztur grūtniecību un sagatavo mātes organismu.
• Antivielu pārnese grūtniecības otrajā pusē.
• Daļēja barjera pret mikroorganismiem un lielām molekulām.

Augļa asinsrite ir sakārtota pretēji tam, pie kā esam pieraduši. Ar skābekli bagātākās asinis nes vēna, nevis artērija, jo virziens, nevis sastāvs nosaka asinsvada nosaukumu: artērija vada asinis prom no sirds, vēna uz sirdi. Tieši tāpēc nabas vēna nes skābekli auglim, bet abas nabas artērijas aizvada izlietotās asinis uz placentu.

Auglim plaušas vēl nestrādā, un aknas tikai sāk darboties, tāpēc pastāv trīs apejas ceļi. Venozais vads daļu asiņu ved garām aknām, ovālā atvere ļauj asinīm pāriet no labā priekškambara kreisajā, bet arteriālais vads novirza asinis no plaušu artērijas uz aortu.

Piedzimstot šī sistēma pārkārtojas dažu minūšu un stundu laikā. Pirmās elpas atver plaušu asinsvadus, spiediens sirds labajā pusē krītas, ovālā atvere funkcionāli aizveras, un arteriālais vads sāk aizvērties. Ja šī pārkārtošanās nenotiek, rodas jaundzimušā asinsrites traucējumi, kas prasa neonatologa iejaukšanos.

Pilnas grūtniecības laikā nabassaite vidēji sasniedz aptuveni pusmetru garumu, bet atšķirības ir lielas. Tā parasti ir savērpta spirālē, un šis savijums nav nejaušs: tas padara saiti izturīgāku pret saspiešanu un izstiepšanu.

Asinsvadus ieskauj želejveida viela, kas darbojas kā elastīgs spilvens. Tieši tāpēc nabassaite iztur augļa kustības, apliekšanos ap ķermeņa daļām un dzemdību laikā notiekošo spiedienu, nepārtraucot asins plūsmu.

Nabassaites piestiprināšanās vieta placentai parasti ir tās vidū vai netālu no tā. Retāk tā piestiprinās malā vai pat augļa apvalkos; pēdējā gadījumā asinsvadi daļu ceļa iet bez aizsargājošās želejas, un, ja tie šķērso dzemdes kakla izeju, situācija ir bīstama un prasa iepriekš plānotu dzemdību veidu.

Pēc bērna piedzimšanas nabassaiti nožņaudz un pārgriež. Mūsdienās vairumā gadījumu iesaka to darīt nevis tūlīt, bet nedaudz nogaidot, jo šajā laikā daļa placentā esošo asiņu vēl paspēj pāriet bērnam, un tas uzlabo dzelzs krājumus pirmajos dzīves mēnešos. Precīzu rīcību nosaka klīniskā situācija.

Priekšguļoša placenta ir stāvoklis, kurā placenta daļēji vai pilnīgi nosedz dzemdes kakla iekšējo muti. Tā tipiskākā izpausme ir nesāpīga, spilgti sarkana asiņošana grūtniecības otrajā pusē. Šādā gadījumā nekādā ziņā nedrīkst veikt maksts izmeklēšanu mājas apstākļos, un nepieciešama tūlītēja nokļūšana slimnīcā.

Priekšlaicīga placentas atslāņošanās nozīmē, ka placenta atdalās no dzemdes sienas vēl pirms bērna piedzimšanas. Raksturīgas ir pēkšņas, stipras vēdera sāpes ar saspringtu dzemdi, bieži, bet ne vienmēr, ar asiņošanu. Tas ir neatliekams stāvoklis, kas apdraud gan māti, gan bērnu.

Placentas nepietiekamība nozīmē, ka apmaiņas virsma vai asins plūsma nav pietiekama augļa vajadzībām. Tā izpaužas ar augļa augšanas aizturi un tiek atklāta izmeklējumos, nevis pēc sajūtām. Ar to bieži saistīta arī preeklampsija, kurai raksturīgs paaugstināts asinsspiediens un olbaltumvielas urīnā.

Nabassaites problēmas ietver tās izkrišanu pirms augļa dzemdību laikā, kas ir neatliekams stāvoklis, patiesus mezglus un retāk sastopamo vienas nabas artērijas variantu, kura gadījumā rūpīgāk izmeklē augļa attīstību.

Nekavējoties jāsazinās ar dzemdību nodaļu vai neatliekamo palīdzību, ja parādās asiņošana no dzimumceļiem, stipras vai pastāvīgas vēdera sāpes, augļūdeņu noplūde, augļa kustību skaita samazināšanās vai izteikts galvassāpju un redzes traucējumu apvienojums ar pietūkumu.

Galvenā metode ir ultrasonogrāfija. Tā parāda placentas novietojumu, biezumu, struktūru un nabassaites piestiprināšanās vietu, kā arī ļauj saskaitīt asinsvadus nabassaitē. Placentas novietojumu novērtē atkārtoti, jo grūtniecībai attīstoties tā bieži attālinās no dzemdes kakla.

Doplera izmeklējums mēra asins plūsmas ātrumu nabas artērijā un citos asinsvados. Tas ļauj novērtēt, cik viegli asinis plūst caur placentu, un ir viens no galvenajiem rīkiem augļa augšanas aiztures novērošanā.

Augļa stāvokli dzemdību laikā un pirms tām novērtē ar kardiotokogrāfiju, kas vienlaikus pieraksta augļa sirdsdarbību un dzemdes saraušanos. Sirdsdarbības izmaiņu raksturs norāda, vai auglis saņem pietiekami skābekļa.

Pēc dzemdībām placentu apskata: pārbauda, vai tā ir vesela un vai nav palikušas daļas dzemdē, un novērtē nabassaiti. Atsevišķos gadījumos placentu nosūta histoloģiskai izmeklēšanai, un tas bieži sniedz atbildes par grūtniecības gaitu.

1. Grūtniecības sākumā apstiprina ieligzdošanās vietu un dzīvotspēju.
2. Otrajā trimestrī pārbauda placentas novietojumu un augļa attīstību.
3. Nepieciešamības gadījumā veic Doplera mērījumus nabas artērijā.
4. Grūtniecības beigās novērtē augļa augšanu un stāvokli ar kardiotokogrāfiju.
5. Pēc dzemdībām pārbauda placentas veselumu un nabassaites uzbūvi.

Pirmkārt, pastāv priekšstats, ka mātes un bērna asinis sajaucas. Normālā grūtniecībā tas nenotiek: starp abām asinsritēm ir barjera. Tieši tāpēc atšķirīgas asinsgrupas nav šķērslis, bet nelieli asiņu daudzumi tomēr var pāriet, un tieši tāpēc rēzus nesaderības gadījumā tiek lietota profilakse.

Otrkārt, nabassaiti ap kaklu bieži uzskata par nopietnu apdraudējumu. Patiesībā tā sastopama diezgan bieži un vairumā gadījumu dzemdības norit bez problēmām, jo želejveida viela pasargā asinsvadus no saspiešanas. Situāciju vērtē dzemdību speciālists, un lēmums balstās uz augļa stāvokļa rādītājiem, nevis pašu faktu.

Treškārt, jēdzienu „placentas novecošana" mēdz lietot pārāk brīvi. Grūtniecības beigās placentā tiešām redzamas pārkaļķošanās un citas izmaiņas, bet tās pašas par sevi nenozīmē, ka auglis cieš. Nozīme ir augļa augšanai, kustībām un asins plūsmas rādītājiem, nevis placentas izskatam attēlā.

Ceturtkārt, priekšguļošu placentu jauc ar zemu piestiprinātu placentu grūtniecības sākumā. Agrīni konstatēts zems novietojums ļoti bieži mainās, dzemdei augot, tāpēc galīgo secinājumu izdara tikai grūtniecības beigu posmā.

Placenta ģenētiski pieder auglim, nevis mātei. Tas nozīmē, ka mātes organisms grūtniecības laikā pieļauj ilgstošu ciešu kontaktu ar audiem, kuri satur arī tēva gēnus, un normālos apstākļos tos neatgrūž. Kā tieši tas tiek panākts, joprojām ir aktīvas pētniecības jautājums, un tieši šī procesa nepilnības saista ar vairākiem grūtniecības sarežģījumiem.

Otrs pārsteigums ir tas, ka placenta darbojas arī kā dziedzeris. Tā ražo hormonus tādā daudzumā, ka tie maina visas mātes organisma sistēmas: elpošanu, nieru darbu, asins tilpumu, ogļhidrātu vielmaiņu un pat saišu elastību. Tieši tāpēc grūtniecības laikā normas rādītāji daudzām analīzēm atšķiras no parastajiem.

Trešais praktiskais novērojums attiecas uz nabassaites asinīm. Tajās ir asinsrades cilmes šūnas, un tās dažos gadījumos izmanto ārstēšanā. Tomēr komerciālu glabāšanas pakalpojumu solījumi bieži ir plašāki nekā reālais pielietojums, tāpēc šādu lēmumu vērts pārrunāt ar ārstu, nevis balstīt uz reklāmas materiāliem.