Pleznas kauli: uzbūve, funkcija, traumas

Pamatu galā pleznas kauli savienojas ar pēdas pamata kauliem tā sauktajā Lisfranka locītavā. Pirmie trīs pleznas kauli savienojas ar trim ķīļkauliem, bet ceturtais un piektais ar kubveida kaulu. Šī locītavu līnija nav taisna, un tieši tās nevienmērība nosaka traumas mehānismu.

Otrā pleznas kaula pamats ir nobīdīts atpakaļ un iesēžas padziļinājumā starp iekšējo un ārējo ķīļkaulu kā ķīļakmens arkā. Šo savienojumu papildus nostiprina spēcīga saite, kas iet no iekšējā ķīļkaula uz otrā pleznas kaula pamatu. Tā ir vienīgā saite, kas šķērso locītavu līniju šajā vietā, un tās plīsums ir Lisfranka traumas pamatā.

Galviņu galā katrs kauls savienojas ar attiecīgā pirksta pirmo kauliņu. Zem pirmā kaula galviņas atrodas divi mazi sezamkauli, kas iestrādāti īsā lielā pirksta locītājmuskuļa cīpslās un darbojas kā slodzes sadalītāji un sviras pagarinātāji.

Piektā kaula pamatā ir izteikts izcilnis, kas sniedzas uz āru un pie kura piestiprinās īsā stilba muskuļa cīpsla. Šis izcilnis ir labi aptaustāms caur ādu un ir viens no pēdas ārējiem orientieriem.

Starp kauliem iet starpkaulu muskuļi, asinsvadi un nervi, un pirkstu nervi sadalās tieši starp galviņām.

Pēdai ir garenvelve iekšpusē, zemāka garenvelve ārpusē un šķērsvelve pleznas kaulu līmenī. Velves nav pasīvas: tās notur saites, pēdas pašas muskulatūra un apakšstilba muskuļu cīpslas, kas ieaug pēdas apakšā.

Svara sadalījums stāvot nav vienmērīgs. Lielāko daļu nes papēdis, bet pārējo pleznas galviņas, no kurām pirmā uzņem visvairāk. Ejot slodze pārvietojas pa noteiktu ceļu: no papēža ārmalas pāri pēdas ārējai malai uz galviņām un tad uz iekšu, uz lielo pirkstu.

Soļa beigās darbojas mehānisms, ko sauc par vinčas mehānismu. Kad pirksti tiek atliekti uz augšu, pēdas apakšējā cīpslu plēve uztinas ap pleznas galviņām, pievelk papēdi pie pirkstiem un velve paceļas. Tādējādi mīkstā pēda soļa atsitiena brīdī kļūst par stingru sviru.

Tieši šī mehānisma traucējumi ir daudzu pēdas sāpju pamatā: ja lielā pirksta locītava nelokās pietiekami, vinčas mehānisms nedarbojas, un slodze pārvietojas uz blakus esošajām galviņām.

• Papēdis uzņem lielāko daļu slodzes stāvot.
• Pirmā pleznas kaula galviņa ar sezamkauliem uzņem vislielāko slodzi soļa beigās.
• Otrā un trešā galviņa cieš, ja pirmā nefunkcionē pareizi.
• Šķērsvelve izlīdzina spiedienu starp galviņām.
• Vinčas mehānisms soļa beigās padara pēdu stingru.

Pleznas kaulu pārkaulošanās sākas augļa attīstības laikā kaula ķermenī. Papildu pārkaulošanās centri parādās vēlāk, un to izvietojums ir īpatnējs: pirmajam kaulam tas atrodas pamata galā, bet otrajam līdz piektajam galviņas galā. Šī atšķirība ir svarīga, lasot bērnu rentgenuzņēmumus.

Piektā kaula pamata izcilnī bērniem un pusaudžiem parādās atsevišķs augšanas kodols, kas rentgenā izskatās kā šaura sprauga. Tā iet gareniski, paralēli kaula asij, savukārt atrāvuma lūzums iet šķērsām. Šī atšķirība ļauj tos atšķirt, un šaubu gadījumā salīdzina ar otru pēdu.

Pusaudžiem, kas daudz skrien vai lec, šis augšanas kodols var kļūt sāpīgs pārslodzes dēļ. Sāpes jūtamas pēdas ārmalā, pastiprinās slodzes laikā un mazinās atpūšoties.

Augot bērna pēda maina formu: zīdainim velve ir aizpildīta ar taukaudiem un pēda izskatās plakana, bet velve izveidojas pakāpeniski pirmajos skolas gados. Tāpēc plakana pēda mazam bērnam bez sūdzībām parasti nav slimība.

Pieaugušā vecumā un vēlāk saites kļūst vaļīgākas, pēdas priekšdaļa paplašinās, taukaudu spilventiņš zem galviņām kļūst plānāks, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc sāpes pleznas galviņu apvidū ar gadiem kļūst biežākas.

Pārslodzes lūzums, ko vēsturiski sauca par maršlūzumu, visbiežāk skar otro un trešo pleznas kaulu. Tas rodas nevis no viena trieciena, bet no atkārtotas slodzes, biežāk pēc strauja treniņa apjoma pieauguma vai apavu maiņas. Sāpes sākumā parādās tikai slodzes laikā, vēlāk arī miera stāvoklī, un rentgenuzņēmumā pirmajās nedēļās izmaiņas var nebūt redzamas.

Piektā pleznas kaula bojājumi ir divu veidu un tos svarīgi atšķirt. Izciļņa atrāvums rodas, pēdai izgriežoties uz iekšu, un parasti dzīst labi. Lūzums nedaudz tālāk, pie pamata un ķermeņa robežas, ir daudz problemātiskāks, jo šajā vietā asinsapgāde ir vāja un kauls bieži nesaaug bez papildu ārstēšanas.

Lisfranka trauma ir locītavu līnijas bojājums starp pleznas un pēdas pamata kauliem. Tā var rasties gan no smaga trieciena, gan no salīdzinoši nelielas kustības, kad pēda saliecas un pagriežas ar noslogotiem pirkstiem. Raksturīgas pazīmes ir asinsizplūdums pēdas zolē, sāpes vidusdaļā un nespēja atbalstīties. Šī trauma ļoti bieži netiek pamanīta, un neatpazīta tā noved pie hroniskām sāpēm un pēdas deformācijas.

Otrās pleznas kaula galviņas asinsrites traucējumi ir atsevišķs stāvoklis, kas biežāk skar pusaudžus un jaunas sievietes; galviņa pakāpeniski saplacinās un rodas sāpes un ierobežota kustība attiecīgajā locītavā.

Biežas ir arī pēdas priekšdaļas sāpes ar tulznām zem galviņām, lielā pirksta novirze uz āru un sabiezējums starp pirkstu pamatiem, ko sauc par Mortona neiromu.

Ja pēc traumas nav iespējams atbalstīties uz pēdas, ja parādās asinsizplūdums zolē, izteikts pietūkums vai pēdas formas maiņa, nepieciešama steidzama ārsta apskate. Cukura diabēta gadījumā jebkura nedzīstoša brūce vai pēkšņa, sāpīga pēdas pietūkšana bez traumas prasa neatliekamu vērtējumu.

Pamatizmeklējums ir rentgenuzņēmums trijās projekcijās: no priekšas, slīpi un no sāniem. Ja ir aizdomas par locītavu līnijas bojājumu, uzņēmumu veic ar slodzi, tas ir, stāvot, jo nestabilitāte bez slodzes var nebūt redzama.

Pārslodzes lūzuma gadījumā parastais rentgenuzņēmums pirmajās nedēļās bieži ir normāls, un izmaiņas parādās tikai tad, kad sāk veidoties jaunā kaulviela. Tāpēc, ja sūdzības ir tipiskas, izmeklējumu atkārto vai veic magnētisko rezonansi, kas bojājumu parāda agrāk.

Datortomogrāfija dod precīzāko kaula formas attēlu un tiek izmantota sarežģītu lūzumu un locītavu bojājumu plānošanā. Ultrasonogrāfija ir laba mīksto audu, cīpslu un starppirkstu sabiezējumu izmeklēšanai.

Papildus var izmantot gaitas un spiediena mērīšanu uz īpašas platformas, kas parāda, kā slodze sadalās pa pēdas apakšu. Tas noder, izvēloties ieliktnes un plānojot ārstēšanu.

Ar šīm problēmām nodarbojas ortopēds un traumatologs, sporta traumu gadījumā sporta medicīnas ārsts, bet cukura diabēta pēdas jautājumos podologs un attiecīgi apmācīta komanda.

1. Apskate un aptaustīšana ar sāpju punkta precīzu noteikšanu.
2. Rentgenuzņēmums trijās projekcijās, nepieciešamības gadījumā ar slodzi.
3. Salīdzinājums ar otru pēdu, ja ir šaubas par augšanas kodolu bērnam.
4. Magnētiskā rezonanse, ja aizdomas par pārslodzes lūzumu, bet rentgens ir normāls.
5. Datortomogrāfija sarežģītu locītavu bojājumu gadījumā.
6. Ārstēšanas plāns: slodzes ierobežošana, fiksācija vai operācija atkarībā no bojājuma.

Pirmā sajaukšana ir starp augšanas kodolu un lūzumu piektā kaula pamatā bērniem. Augšanas kodola sprauga iet gareniski un ir ar gludām malām; lūzuma līnija iet šķērsām un parasti ir nelīdzena.

Otrā sajaukšana ir starp pārslodzes lūzumu un mīksto audu pārslodzi. Pārslodzes lūzumam raksturīgs precīzs, punktveida sāpju punkts tieši uz kaula, kas jūtams, uzspiežot ar pirkstu, savukārt cīpslu pārslodzē sāpes ir izkliedētākas un mainās ar kustību.

Trešā sajaukšana ir starp Mortona neiromu un pleznas galviņas problēmu. Neiromai raksturīga dedzinoša sajūta, tirpšana pirkstos un atvieglojums, novelkot apavu; galviņas problēmai raksturīgas lokālas sāpes un sabiezēta āda tieši zem galviņas.

Ceturtā un klīniski bīstamākā sajaukšana ir Lisfranka traumas uzskatīšana par sastiepumu. Ja pēc pēdas traumas ir izteikts pietūkums, asinsizplūdums zolē un stipras sāpes vidusdaļā, ar pieņēmumu par vienkāršu sastiepumu nepietiek, un nepieciešams izmeklējums ar slodzi.

Vissvarīgākā mazāk zināmā doma par pleznas kauliem ir tā, ka tie nestrādā kā pieci vienlīdzīgi stabi. Pirmais ir kustīgs un uzņem lielāko slodzi, otrais ir gandrīz nekustīgs un darbojas kā arkas ķīļakmens. Tieši šī nevienlīdzība izskaidro, kāpēc pārslodzes lūzumi tik bieži rodas tieši otrajā kaulā: tas nevar pielāgoties, un visa slodze tiek pārnesta caur to.

Otrā doma attiecas uz traumu, ko visbiežāk nepamana. Lisfranka locītavas bojājums var rasties bez iespaidīga negadījuma, piemēram, paklūpot uz kāpnēm vai pēdai saliecoties zem ķermeņa. Neatpazīts tas gadu laikā noved pie velves sabrukuma un hroniskām sāpēm. Asinsizplūdums pēdas zolē pēc traumas ir viena no tām pazīmēm, kas nekad nav jāignorē.

Trešā doma ir par apaviem. Šaurs, smails apavs ar augstu papēdi pārvieto slodzi uz pleznas galviņām un vienlaikus saspiež pirkstus; abas šīs ietekmes darbojas vienā virzienā un veicina gan lielā pirksta novirzi, gan sāpes galviņu apvidū. Apavu izvēle šajā gadījumā nav kosmētikas, bet mehānikas jautājums.