Pubofemorālā saite gūžas locītavā

Saite sākas no kaunuma kaula augšējā zara, no gūžas un kaunuma pacēluma un no aizslēgtās atveres malas un tās plēves priekšējās daļas. No šīs plašās sākuma vietas šķiedras saplūst un dodas uz āru, uz leju un nedaudz atpakaļ.

Piestiprinājuma vietā tās sajaucas ar locītavas somas šķiedrām un ar gūžas un augšstilba saites iekšējo daļu augšstilba kaula kakliņa apakšējā priekšējā daļā, netālu no starpvelkņu līnijas. Tāpēc anatomiskajos preparātos robežu starp abām saitēm bieži nav iespējams novilkt precīzi.

Tuvākie kaimiņi ir gūžas un jostas muskuļa cīpsla, kas pāri locītavai pāriet tieši virs saites, un aizslēdzēja nervs, kas iet caur aizslēgto atveri. Šis nerva tuvums izskaidro, kāpēc gūžas locītavas problēmas nereti izjūt kā sāpes augšstilba iekšpusē līdz pat ceļa iekšējai malai.

Saites nav dublējošas: katra pretojas citam kustības virzienam. Tas nozīmē, ka pēc tā, kurā stāvoklī sāpes rodas, bieži var noprast, kura locītavas daļa ir pārslogota.

Visas trīs saites ap augšstilba kaula kakliņu ir novietotas spirālē. Kad cilvēks iztaisno gūžu, spirāle savelkas ciešāk, un saites kļūst nospriegotas. Tāpēc mierīgi stāvēt var gandrīz bez muskuļu darba: ķermeņa svars atbalstās uz saitēm, nevis uz sēžas un augšstilba muskuļiem.

Tieši pretēji notiek, saliecot gūžu. Sēdus un pietupienā spirāle atritinās, saites atslābst, un locītava kļūst kustīgāka, bet mazāk pasīvi nostiprināta. Tāpēc dziļā saliekumā stabilitāte lielākoties ir atkarīga no muskuļiem, un tāpēc vairums gūžas izmežģījumu notiek tieši saliektā stāvoklī, piemēram, satiksmes negadījumā, kad ceļgals atsitas pret paneli.

Pubofemorālā saite šajā sistēmā ir visspēcīgāk nospriegota tad, kad kāja vienlaikus ir iztaisnota un atvērta uz sāniem. Tieši šo stāvokli izmanto arī daļā klīnisko testu.

Starp pubofemorālo saiti un gūžas un augšstilba saites iekšējo daļu locītavas somā paliek plānāka josla, kur saišu šķiedras savā starpā nepārklājas. Tā ir normāla anatomiska iezīme, nevis defekts.

Šai vietai ir divas praktiskas sekas. Pirmkārt, tieši šeit locītavas soma visbiežāk izstiepjas, ja cilvēkam ir vaļīgi saistaudi vai ja gūža regulāri tiek forsēti atvērta, un tā rodas priekšējā gūžas mikronestabilitāte: locītava neizmežģas, bet galva locītavā kustas tikai nedaudz vairāk, nekā tai būtu jākustas, un tas laika gaitā bojā locītavas lūpu.

Otrkārt, daļai cilvēku caur šo plānāko vietu gūžas un jostas muskuļa cīpslas maiss sazinās ar pašu locītavu. Tāpēc locītavas iekaisums vai izsvīdums var izpausties kā pietūkums un sāpes cirkšņa priekšpusē, kas izskatās pēc cīpslas problēmas, un otrādi.

Auglim gūžas saites veidojas kā locītavas somas sabiezinājumi jau agri, bet jaundzimušajam tās vēl ir vaļīgas, un gūžas dabiski atrodas saliektas un atvērtas uz sāniem. Tieši tāpēc zīdaiņa gūžas locītava ir jutīga pret to, kā bērnu tin un nēsā.

Ja kājas tiek cieši satītas iztaisnotā un saliktā stāvoklī, augšstilba kaula galva tiek spiesta prom no iedobes, un tas palielina gūžas displāzijas risku. Turpretī tinamie un nēsājamie, kas ļauj kājām būt saliektām un plati atvērtām, šo risku nepalielina.

Ar gadiem locītavas soma un saites kļūst stingrākas un mazāk izstiepjamas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc gados vecākiem cilvēkiem pirmā zaudētā gūžas kustība parasti ir pagriešana uz iekšu un atvēršana uz sāniem, kas apgrūtina, piemēram, zeķu uzvilkšanu. Gūžas artrozes gadījumā soma papildus saraujas, un kustību ierobežojums kļūst pastāvīgs.

Pati saite reti plīst izolēti. Biežāk tā ir iesaistīta plašākā problēmā, kas skar gūžas priekšējo daļu.

• Priekšējā gūžas mikronestabilitāte, kad soma ir izstiepta un locītavas galva kustas nedaudz par daudz.
• Gūžas locītavas lūpas plīsums, kas bieži pavada nestabilitāti un rada sāpes ar noklikšķēšanas sajūtu.
• Gūžas un jostas muskuļa cīpslas kairinājums, kas dod sāpes un lēkājošu sajūtu cirksnī.
• Gūžas displāzija, kad iedobe ir sekla un saitēm jāuzņemas neproporcionāli liela slodze.
• Gūžas artroze, kurā soma saraujas un kustības ierobežojums kļūst noturīgs.
• Locītavas nestabilitāte pēc artroskopijas, ja somas iegriezums nav atjaunots pacientam ar vaļīgiem saistaudiem.

Izmeklēšana sākas ar gaitas un stājas novērtēšanu un turpinās ar kustību apjoma pārbaudi abās pusēs salīdzinājumā. Pēc tam izmanto testus, kas mērķtiecīgi nospriego atsevišķas locītavas daļas.

1. Ārsts novērtē, kur tieši ir sāpes: cirksnī, sānā pie lielā velkņa vai sēžamvietā, jo tas norāda uz dažādiem cēloņiem.
2. Pārbauda pasīvo kustību apjomu visos virzienos, pievēršot uzmanību pagriešanai uz iekšu.
3. Veic testu, kurā kāja tiek saliekta, atvērta uz sāniem un pagriezta uz āru, lai izšķirtu gūžas un krustu un zarnkaula locītavas sāpes.
4. Pārbauda gūžu iztaisnotā un atvērtā stāvoklī, kas nospriego tieši priekšējo somas daļu.
5. Veic rentgenogrammu stāvus, lai novērtētu iedobes dziļumu, locītavas spraugu un kaula formu.
6. Ja aizdomas paliek, izmanto magnētisko rezonansi, vēlams ar kontrastvielu locītavā, kas parāda lūpu un somu.
7. Diagnostiska pretsāpju līdzekļa ievadīšana locītavā ultrasonogrāfijas vai rentgena kontrolē palīdz pierādīt, vai sāpju avots tiešām ir locītava.

Cirksnis ir vieta, kur savā starpā saskaras vairāku sistēmu problēmas, un tāpēc kļūdas diagnozē ir biežas. Pievelcējmuskuļu sastiepums rada sāpes augšstilba iekšpusē, kas pastiprinās, saspiežot ceļus kopā, nevis atverot kājas.

Cirkšņa trūce rada izspiedumu, kas palielinās, sasprindzinoties vai klepojot, un tā nav atkarīga no gūžas kustības virziena. Kaunuma kaulu savienojuma pārslodze sportistiem dod sāpes tieši viduslīnijā. Jostas daļas mugurkaula problēma var izstarot uz cirksni, bet tad parasti mainās arī jutība un refleksi.

Ar gūžas locītavas sūdzībām nodarbojas ortopēds traumatologs, bet sporta slodzes traumas bieži vada sporta medicīnas ārsts kopā ar fizioterapeitu. Nekavējoties ārsta palīdzība ir nepieciešama, ja pēc kritiena kāju nevar noslogot, ja tā izskatās saīsināta vai nedabiski pagriezta, ja rodas drudzis ar stiprām gūžas sāpēm vai ja bērns sāk klibot bez redzama iemesla.