Reproduktīvie hormoni: veidi un to darbība

Reproduktīvo hormonu saraksts ir garāks, nekā parasti iedomājas, un daļa no tiem nāk arī no virsnierēm un taukaudiem. Zemāk apkopoti tie, kurus visbiežāk piemin gan klīniskajā praksē, gan analīžu atbildēs.

Papildus jāpiemin arī prolaktīns, kas galvenokārt saistīts ar zīdīšanu, bet paaugstinātā daudzumā nomāc gonadoliberīna izdali un tādējādi aptur ciklu, kā arī oksitocīns, kas piedalās dzemdībās un piena izdalē.

Steroīdie hormoni iekļūst šūnā un saistās ar receptoru tās iekšienē. Receptora un hormona komplekss nokļūst kodolā un iedarbojas tieši uz gēniem, ieslēdzot vai izslēdzot noteiktu olbaltumvielu ražošanu. Tāpēc steroīdu iedarbība parādās salīdzinoši lēni, bet ir ilgstoša.

Peptīdu hormoni šūnā neiekļūst. Tie saistās ar receptoru uz virsmas, un signāls tiek pārnests uz iekšu ar starpnieku molekulu palīdzību. Šāda iedarbība sākas ātri un arī ātri beidzas.

Svarīgs, bet bieži aizmirsts posms ir hormonu transports asinīs. Lielākā daļa testosterona un estradiola asinīs ir saistīta ar dzimumhormonus saistošo globulīnu un ar albumīnu, un aktīva ir tikai brīvā daļa. Ja saistošā globulīna daudzums mainās, kopējais rādītājs var izskatīties normāls, lai gan pieejamā hormona daudzums ir pārāk mazs vai pārāk liels. Tāpēc dažkārt nosaka arī brīvo frakciju.

Cikls ir labākais piemērs tam, kā vairāki hormoni darbojas secīgi un cits citu maina. Cikla garums cilvēkiem atšķiras, tāpēc turpmāk norādīta notikumu secība, nevis konkrētas dienas.

Ja apaugļošanās nav notikusi, dzeltenais ķermenis izbeidz darbību, progesterons un estradiols strauji krītas, dzemdes gļotāda tiek atgrūsta un sākas menstruācija, bet folikulus stimulējošais hormons atkal sāk celties, sākot jaunu ciklu.

1. Cikla sākumā folikulus stimulējošais hormons liek augt vairākiem olnīcas folikuliem.
2. Augošie folikuli ražo estradiolu, kas liek dzemdes gļotādai atjaunoties un sabiezēt.
3. Viens folikuls kļūst dominējošs, pārējie atmirst, un estradiola līmenis strauji ceļas.
4. Sasniedzot pietiekami augstu un noturīgu līmeni, estradiols maina atgriezenisko saiti no negatīvas uz pozitīvu un izraisa luteinizējošā hormona uzplūdu.
5. Uzplūds izraisa ovulāciju, un folikula atliekas pārveidojas par dzelteno ķermeni.
6. Dzeltenais ķermenis ražo progesteronu, kas gļotādu sagatavo iespējamai apaugļotas olšūnas ievietošanai.

Vīrieša organismā darbojas tā pati ass, bet bez cikliskuma. Luteinizējošais hormons stimulē sēklinieku Leidiga šūnas ražot testosteronu, bet folikulus stimulējošais hormons iedarbojas uz Sertoli šūnām, kas baro un atbalsta nobriestošās dzimumšūnas.

Atgriezeniskā saite darbojas divos ceļos. Testosterons un no tā izveidotais estradiols nomāc gonadoliberīna un luteinizējošā hormona izdali, bet Sertoli šūnu ražotais inhibīns B īpaši nomāc folikulus stimulējošo hormonu. Tieši tāpēc paaugstināts folikulus stimulējošā hormona līmenis vīrietim bieži norāda uz spermatoģenēzes traucējumiem.

Daļā audu testosterons pats nav gala forma. Ar piecas alfa reduktāzes palīdzību tas pārveidojas par dihidrotestosteronu, kas ir spēcīgāks un atbild par prostatas augšanu un matu folikulu jutību. Ar aromatāzes palīdzību daļa testosterona pārvēršas estradiolā, kas vīriešiem ir nepieciešams kaulu blīvuma uzturēšanai.

Auglim dzimumdziedzeru hormoni nosaka dzimumorgānu attīstību. Pirmajos dzīves mēnešos notiek īslaicīgs hormonu aktivitātes posms, kad hipofīzes un dzimumdziedzeru ass uz laiku darbojas gandrīz pieaugušā līmenī, un pēc tam tā uz vairākiem gadiem apklust.

Pubertāte sākas ar gonadoliberīna ritma atjaunošanos, sākotnēji galvenokārt nakts laikā. Tam seko gonadotropīnu pieaugums, dzimumdziedzeru augšana un sekundāro dzimumpazīmju attīstība. Meitenēm pirmās menstruācijas parasti parādās vēlākā šā procesa posmā, un pirmie cikli bieži ir neregulāri, jo ovulācija vēl nenotiek katrā ciklā.

Sievietēm ap vidējo vecumu olnīcu folikulu rezerve izsīkst, estradiola līmenis krītas un folikulus stimulējošais hormons paaugstinās, jo trūkst atgriezeniskās saites. Šo pāreju sauc par perimenopauzi, un tā var ilgt gadus ar svārstīgiem rādītājiem. Vīriešiem testosterona līmenis parasti samazinās pakāpeniski un daudz lēnāk, bez skaidras robežas.

Traucējumus iedala pēc tā, kurā ass līmenī ir problēma: smadzenēs, hipofīzē vai pašos dzimumdziedzeros. Šis iedalījums nosaka arī izmeklēšanas virzienu, jo rādītāju kombinācija parāda, kurā stāvā meklēt cēloni.

Ar šiem stāvokļiem nodarbojas ginekologs, endokrinologs un reproduktīvās medicīnas speciālists, bet vīriešu auglības jautājumos arī androloģijā specializējies urologs.

• Policistisko olnīcu sindroms: neregulāri cikli, androgēnu pārsvara pazīmes un bieži vielmaiņas traucējumi.
• Hipotalāmiska amenoreja: cikls apstājas uz zema ķermeņa svara, liela fiziska noslogojuma vai izteikta stresa fona.
• Hiperprolaktinēmija: paaugstināts prolaktīns nomāc ciklu, dažkārt cēlonis ir hipofīzes labdabīgs audzējs vai zāles.
• Priekšlaicīga olnīcu nepietiekamība: cikli beidzas krietni pirms parastā vecuma, folikulus stimulējošais hormons ir augsts.
• Vīriešu hipogonādisms: zems testosterons ar nogurumu, dzimumtieksmes samazināšanos un muskuļu masas zudumu.
• Vairogdziedzera darbības traucējumi, kas netieši izjauc menstruālo ciklu un auglību.

Hormonu analīzes ir jutīgas pret nodošanas laiku, jo daudzu hormonu līmenis mainās gan diennakts laikā, gan cikla gaitā. Nepareizi izvēlēta diena ir viens no biežākajiem nepamatoti satraucošu rezultātu iemesliem.

Vēl viena bieža kļūda ir vērtēt vienu rādītāju atrauti no pārējiem. Piemēram, zems testosterons vīrietim kopā ar zemu luteinizējošo hormonu norāda uz problēmu hipofīzes līmenī, bet tas pats zemais testosterons kopā ar augstu luteinizējošo hormonu liecina, ka cieš paši sēklinieki. Tieši šāda rādītāju kombināciju lasīšana ļauj noteikt, kurā ass posmā meklēt cēloni, un bieži tā ir svarīgāka par atsevišķa skaitļa novirzi no normas.

Papildus asins analīzēm izmanto olnīcu un sēklinieku ultrasonogrāfiju, spermas analīzi, bet, ja ir aizdomas par hipofīzes bojājumu, galvas magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Rezultātus vienmēr vērtē kopā ar sūdzībām un apskati, un šis raksts ārsta konsultāciju neaizstāj.

Pirmā ir ritma nozīme. Gonadoliberīns darbojas tikai tad, ja to izdala uzplūdos ar noteiktu biežumu. Ja to ievada nepārtraukti, hipofīzes receptori zaudē jutību un gonadotropīnu izdale apstājas. Tieši uz šā paradoksa balstās zāles, ko lieto priekšlaicīgas pubertātes, endometriozes un dažu audzēju ārstēšanā: tās sākumā stimulē, bet pēc tam apslāpē visu asi.

Otrā ir aromatāzes loma. Taukaudi paši spēj pārvērst androgēnus estrogēnos, tāpēc ķermeņa masas izmaiņas tiešā veidā ietekmē hormonu līdzsvaru gan sievietēm, gan vīriešiem. Tas izskaidro, kāpēc svara korekcija dažos gadījumos atjauno ciklu vai uzlabo spermas rādītājus vairāk nekā jebkuras zāles.

Trešā ir ārēji uzņemta testosterona paradokss. Ķermenis nespēj atšķirt, no kurienes hormons nācis, tāpēc no ārpuses uzņemts testosterons nomāc gonadoliberīna un gonadotropīnu izdali, un sēklinieku pašu ražošana kopā ar spermatoģenēzi apsīkst. Rezultātā cilvēks ar augstu testosterona līmeni asinīs var kļūt neauglīgs. Tieši tāpēc jebkura hormonu lietošana ir jāsaskaņo ar ārstu, nevis jāizvēlas patstāvīgi.