Kādi ir reproduktīvās sistēmas hormoni?

Gonadotropīnu atbrīvojošais hormons rodas hipotalāma neironos un pa īpašu asinsvadu tīklu nonāk hipofīzes (hypophysis) priekšējā daivā. Būtiskākais ir nevis tā daudzums, bet impulsu biežums: retāki impulsi vairāk stimulē folikulus stimulējošā hormona izdali, biežāki vairāk luteinizējošā hormona izdali. Ja hormonu ievada nepārtraukti, nevis impulsos, hipofīzes receptori zaudē jutību un izdale apstājas.

Folikulus stimulējošais hormons sievietei liek olnīcā augt folikuliem un aktivē fermentu, kas androgēnus pārvērš estradiolā. Vīrietim tas darbojas uz sēklinieka kanāliņu Sertoli šūnām un uztur spermatoģenēzi. Luteinizējošais hormons sievietei izraisa ovulāciju un uztur dzelteno ķermeni, vīrietim stimulē Leidiga šūnas ražot testosteronu.

Šajā pašā hipofīzes daivā rodas prolaktīns, kas nodrošina piena veidošanos. Tā izdali normāli bremzē dopamīns, tāpēc daļa zāļu, kas ietekmē dopamīna darbību, var to paaugstināt. Paaugstināts prolaktīns nomāc gonadotropīnu atbrīvojošā hormona impulsus un tādēļ ir viens no biežākajiem cikla izzušanas un neauglības cēloņiem.

• Gonadotropīnu atbrīvojošais hormons: hipotalāma impulsu ģenerators.
• Folikulus stimulējošais hormons: dzimumšūnu nobriešana abiem dzimumiem.
• Luteinizējošais hormons: ovulācija sievietei, testosterona ražošana vīrietim.
• Prolaktīns: piena veidošanās, vienlaikus bremzē asi.
• Oksitocīns: dzemdes saraušanās dzemdībās un piena izdales reflekss.

Cikla pirmajā jeb folikulārajā fāzē aug folikuli, un dominējošais hormons ir estradiols, spēcīgākais no estrogēniem. Tas liek dzemdes gļotādai (endometrium) augt biezākai, maina dzemdes kakla gļotu īpašības un sagatavo sistēmu ovulācijai. Sasniedzot pietiekami augstu un noturīgu līmeni, estradiols pāriet no bremzējošas uz stimulējošu darbību un izraisa luteinizējošā hormona strauju kāpumu.

Pēc ovulācijas plīsušais folikuls pārveidojas par dzelteno ķermeni (corpus luteum), kas ražo progesteronu. Progesterons dzemdes gļotādu no augošas pārveido par izdalošu, sagatavojot to embrija piestiprināšanai, un nedaudz paaugstina ķermeņa pamattemperatūru. Ja apaugļošanās nenotiek, dzeltenais ķermenis noiet, progesterons un estradiols krītas, un sākas menstruācija.

Olnīcas ražo arī inhibīnu, kas izvēlīgi bremzē folikulus stimulējošo hormonu, un antimillera hormonu, ko izdala mazie augošie folikuli. Neliels daudzums testosterona olnīcā ir normāls un ir starpprodukts estradiola sintēzē. Grūtniecības gadījumā estafeti pārņem cilvēka horiona gonadotropīns, ko ražo augļa apvalki un kas uztur dzelteno ķermeni, līdz šo darbu pārņem placenta.

1. Folikulus stimulējošais hormons sāk vairāku folikulu augšanu olnīcā.
2. Dominējošais folikuls ražo arvien vairāk estradiola, kas biezina dzemdes gļotādu.
3. Noturīgi augsts estradiols izraisa luteinizējošā hormona kāpumu un ovulāciju.
4. Dzeltenais ķermenis ražo progesteronu, kas gļotādu sagatavo iestāšanai.
5. Bez apaugļošanās dzeltenais ķermenis noiet, hormonu līmenis krītas, sākas menstruācija.

Sēkliniekā (testis) darbu dala divas šūnu grupas. Leidiga šūnas atrodas starp kanāliņiem un luteinizējošā hormona ietekmē ražo testosteronu. Sertoli šūnas atrodas kanāliņu iekšpusē, baro nobriestošās dzimumšūnas un folikulus stimulējošā hormona ietekmē uztur spermatoģenēzi.

Testosterons asinīs lielākoties ir saistīts ar olbaltumvielām, un bioloģiski aktīva ir tikai brīvā daļa. Mērķaudos tas var pārveidoties divos virzienos: par dihidrotestosteronu, kas atbild par prostatas, ādas un matu folikulu ietekmi, vai par estradiolu, kas vīrietim nepieciešams kaulu blīvumam un enerģijas vielmaiņai. Tāpēc testosterona darbību nevar saprast tikai no viena skaitļa analīzē.

Sertoli šūnas ražo arī inhibīnu B, kas ir netiešs spermatoģenēzes rādītājs, un augļa attīstības laikā antimillera hormonu, kas liek atkāpties Millera vadiem. Tieši šī hormona darbība augļa dzīves sākumā nosaka, vai izveidosies dzemde un olvadi, un tā ir viena no skaidrākajām ilustrācijām, cik agri sākas reproduktīvās sistēmas veidošanās.

Tabulā apkopoti biežāk minētie sistēmas hormoni. Jāņem vērā, ka lielākā daļa no tiem darbojas abiem dzimumiem un atšķiras tikai to daudzums un ritms.

Augļa dzīvē ass īslaicīgi darbojas, pēc tam bērnībā tā ir aktīvi nomākta. Pubertāti sāk nevis dzimumdziedzeri, bet hipotalāms, kas atjauno gonadotropīnu atbrīvojošā hormona impulsus, sākumā galvenokārt naktī. Pirmās redzamās pārmaiņas sievietēm parasti ir krūšu dziedzera attīstība, vīriešiem sēklinieku tilpuma palielināšanās.

Sievietes reproduktīvais posms beidzas ar menopauzi, kad olnīcās izsīkst folikulu krājums. Tā kā olnīca vairs neražo estradiolu un inhibīnu, izzūd bremzēšana un hipofīzes hormonu līmenis asinīs paaugstinās. Tieši tāpēc augsts folikulus stimulējošā hormona līmenis ir viena no menopauzes laboratoriskajām pazīmēm, nevis tās cēlonis.

Vīriešiem strauja pārrāvuma nav. Testosterona līmenis ar gadiem pakāpeniski samazinās, bet spermatoģenēze bieži saglabājas ilgi. Tāpēc jēdziens par vīrieša menopauzei līdzvērtīgu posmu ir neprecīzs; klīniski nozīmīgs ir tikai stāvoklis, kurā zemam testosteronam pievienojas skaidri simptomi un to apstiprina atkārtoti mērījumi.

Sievietēm biežākais cikla traucējumu cēlonis ir policistisko olnīcu sindroms, kurā vienlaikus ir neregulāras vai izzudušas ovulācijas un androgēnu pārsvara pazīmes. Otra bieža grupa ir hipotalāma izcelsmes cikla izzušana pie zema ķermeņa svara, lielām slodzēm vai stresa. Trešā ir hiperprolaktinēmija, ko var izraisīt hipofīzes labdabīgs audzējs vai zāles.

Vīriešiem galvenais stāvoklis ir hipogonādisms, ko iedala divos veidos. Primārajā cieš paši sēklinieki, un hipofīzes hormoni ir paaugstināti; sekundārajā cieš hipotalāms vai hipofīze, un visi līmeņi ir zemi. Šī atšķirība nosaka visu turpmāko izmeklēšanu, tāpēc testosteronu nekad nemēra atsevišķi no gonadotropīniem.

Ar šiem stāvokļiem strādā endokrinologs, ginekologs, bet neauglības gadījumā reproduktologs, vīriešu problēmu gadījumā arī androloģijā praktizējošs urologs. Pie ārsta jādodas, ja menstruācijas nav ilgāk par trim mēnešiem bez grūtniecības, ja cikls ir kļuvis izteikti neregulārs, ja no krūtīm izdalās šķidrums ārpus zīdīšanas vai ja pubertāte sākas pārāk agri vai neiestājas laikā.

• Menstruāciju izzušana bez grūtniecības ilgāk par trim mēnešiem.
• Izdalījumi no krūtsgala ārpus zīdīšanas perioda.
• Pubertātes pazīmes bērnam pirms vecuma, kas atbilst normai, vai to trūkums pusaudža gados.
• Neauglība pēc gada regulāras dzimumdzīves bez kontracepcijas.
• Vīrietim izteikts libido zudums kopā ar noguruma un muskuļu masas zudumu.

Reproduktīvo hormonu analīzes gandrīz vienmēr ir saistītas ar laiku. Sievietei folikulus stimulējošo un luteinizējošo hormonu un estradiolu parasti nosaka cikla sākumā, bet progesteronu aptuveni nedēļu pēc paredzamās ovulācijas, jo tikai tad tas pierāda, ka ovulācija notikusi. Antimillera hormonu var noteikt jebkurā cikla dienā, un tas raksturo olnīcu folikulu rezervi, nevis auglību kā tādu.

Vīrietim testosteronu nosaka no rīta, jo tā līmenis dienas gaitā svārstās, un neskaidra rezultāta gadījumā mērījumu atkārto. Vienlaikus parasti nosaka gonadotropīnus un prolaktīnu, lai atšķirtu primāru un sekundāru cēloni. Spermatoģenēzes stāvokli hormoni tieši neparāda, to vērtē ar spermas analīzi.

Attēldiagnostika papildina, nevis aizstāj analīzes. Olnīcas un dzemdi izmeklē ar ginekoloģisko ultrasonogrāfiju, sēkliniekus ar sēklinieku ultrasonogrāfiju, bet aizdomu gadījumā par hipofīzes audzēju veic galvas magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Mājas ovulācijas testi nosaka luteinizējošā hormona kāpumu urīnā un palīdz ieplānot laiku, bet nepierāda, ka ovulācija patiešām notikusi.

Visizplatītākais pārpratums ir runāt par „hormonālo disbalansu" kā diagnozi. Tas nav medicīnisks termins un neko nepasaka par cēloni; aiz vieniem un tiem pašiem simptomiem var slēpties vairogdziedzera slimība, prolaktīnu ražojošs audzējs, policistisko olnīcu sindroms vai enerģijas deficīts. Ārstēšana katrā gadījumā ir pilnīgi atšķirīga, tāpēc svarīgs ir cēlonis, nevis apzīmējums.

Otrs pārpratums ir uzskatīt estrogēnu par sieviešu hormonu un testosteronu par vīriešu hormonu. Abi ir abiem dzimumiem, un daļa vīrieša testosterona mērķaudos tiek pārvērsta tieši estradiolā. Tāpēc vīrieši ar traucētu estrogēna darbību cieš no kaulu blīvuma zuduma, kaut arī testosterona līmenis ir normāls.

Mazāk zināms ir tas, ka gonadotropīnu atbrīvojošā hormona iedarbība atkarīga no ritma, nevis daudzuma, un tas ir izmantots ārstniecībā. Ja šo hormonu vai tā analogu ievada nepārtraukti, hipofīze pēc īslaicīgas aktivācijas pilnībā apklust, un dzimumhormonu ražošana apstājas. Uz šā principa balstās gan atsevišķu audzēju ārstēšana, gan pārāk agras pubertātes apturēšana.