Smadzeņu daļas un to funkcijas

Lielās smadzenes (cerebrum) aizņem lielāko daļu galvaskausa dobuma un sastāv no divām puslodēm, kuras savieno resns nervu šķiedru sakopojums corpus callosum. Virspusē atrodas garoza, kuras krokas jeb vagas un vijumi daudzkārt palielina virsmas laukumu, neaizņemot vairāk vietas.

Garozu dala četrās galvenajās daivās, kurām pievienojas dziļi paslēptā sala. Pieres daiva (lobus frontalis) vada kustības, plānošanu, lēmumu pieņemšanu un uzvedības kontroli. Deniņu daiva (lobus temporalis) apstrādā dzirdi, valodas izpratni un atmiņas veidošanu. Paura daiva (lobus parietalis) apvieno taustes, telpas un ķermeņa izjūtu. Pakauša daiva (lobus occipitalis) ir redzes garoza.

Zem garozas atrodas baltā viela, ko veido mielinizētas šķiedras, un dziļi tajā pamata kodoli (nuclei basales), kas piedalās kustību uzsākšanā un noregulēšanā. Tieši šo kodolu un ar tiem saistīto struktūru darbības traucējums ir Parkinsona slimības pamatā.

Starpsmadzenes (diencephalon) atrodas dziļi puslodēs un ir mazas salīdzinājumā ar garozu, bet to nozīme ir milzīga. Talāms (thalamus) ir gandrīz visu maņu ceļu pārsēšanās stacija: pirms nonākšanas garozā šeit tiek atlasīts un pastiprināts vai apslāpēts tas, kas saņem uzmanību. Vienīgais izņēmums ir oža, kas garozu sasniedz bez šīs starpstacijas.

Hipotalāms (hypothalamus) ir neliels, bet vada ķermeņa iekšējo vidi: temperatūru, slāpes, izsalkumu, miega un nomoda ritmu, dzimumfunkciju un stresa reakciju. Tas ir arī galvenā saikne starp nervu un endokrīno sistēmu, jo vada hipofīzi (hypophysis), kas piekārta tam ar kātiņu.

Epitalāma daļā atrodas čiekurveida dziedzeris (corpus pineale), kas tumsā izdala melatonīnu un piedalās diennakts ritma uzturēšanā. Tieši tāpēc spilgta gaisma vakarā un laika joslu maiņa ietekmē miegu tik izteikti.

Smadzeņu stumbrs sastāv no vidussmadzenēm (mesencephalon), tilta (pons) un iegarenajām smadzenēm (medulla oblongata). Tajā atrodas elpošanas un asinsrites centri, klepus, rīšanas un vemšanas refleksu centri, kā arī vairums galvaskausa nervu kodolu. Caur stumbru iet visi ceļi starp galvas smadzenēm un muguras smadzenēm.

Stumbra iekšienē izkaisīts tīklveida veidojums, kas uztur modrību un miega un nomoda maiņu. Tā bojājums izraisa samaņas traucējumus pat tad, ja garoza ir neskarta, un tas parāda, cik ļoti apziņa ir atkarīga no stumbra darbības.

Smadzenītes (cerebellum) atrodas zem pakauša daivas, aiz stumbra. Tās kustību neuzsāk, bet salīdzina nodomāto kustību ar reāli notiekošo un nepārtraukti to labo. Rezultāts ir gluda, precīza kustība un līdzsvars. Smadzenīšu bojājumam raksturīga plati izpletusies, nedroša gaita, kustības mērķa nenoteikšana un skaldīta, neskaidra runa.

Svarīga anatomiska nianse ir tā, ka smadzenītes savu ķermeņa pusi kontrolē pašas savā pusē, atšķirībā no garozas, kuras kustību ceļi krustojas. Tāpēc vienpusējas smadzenīšu izmaiņas izpaužas tajā pašā ķermeņa pusē, nevis pretējā.

• Vidussmadzenes: acu kustību kodoli, skaņas un redzes reflektorās reakcijas, melnā viela.
• Tilts: savienojums ar smadzenītēm, sejas un trijzaru nerva kodoli, elpošanas ritma regulācija.
• Iegarenās smadzenes: asinsrites un elpošanas centri, rīšanas un klepus refleksi.
• Smadzenītes: kustību saskaņošana, līdzsvars, kustību apgūšana un automatizācija.

Puslodes nav vienādas. Vairumam cilvēku runas veidošanas un izpratnes apgabali atrodas kreisajā puslodē, tostarp pieres daivas runas veidošanas apgabals un deniņu daivas runas izpratnes apgabals. Tas attiecas arī uz lielāko daļu kreiļu, tāpēc rokas dominance nav drošs valodas puses rādītājs.

Labā puslode vairāk iesaistās telpas uztverē, sejas atpazīšanā, intonācijas un runas emocionālās nokrāsas apstrādē. Cilvēkam pēc labās puslodes bojājuma runa var būt gramatiski pareiza, bet vienmuļa un bez emocionālās nokrāsas, un viņš var neievērot visu kreiso apkārtnes pusi.

Populārais apgalvojums, ka cilvēki dalās „kreisās puslodes analītiķos" un „labās puslodes radošajos", zinātniski nav pamatots. Puslodes tiešām specializējas noteiktos uzdevumos, bet ikdienā tās strādā kopā, nepārtraukti apmainoties ar informāciju caur corpus callosum. Tikpat nepamatots ir apgalvojums, ka cilvēks izmanto tikai nelielu daļu savu smadzeņu.

Smadzenes sāk veidoties jau pirmajās grūtniecības nedēļās no nervu caurules, un tieši šajā agrīnajā periodā folijskābes trūkums var izraisīt smagus attīstības defektus. Dzimšanas brīdī neironu lielākā daļa jau ir savā vietā, bet savienojumi starp tiem tikai sāk veidoties.

Pirmajos dzīves gados notiek strauja savienojumu veidošanās un vienlaikus to atlase: neizmantotie savienojumi tiek likvidēti. Mielinizācija, kas paātrina signāla pārvadi, turpinās ilgi, un pieres daivas priekšējā daļa, kas atbild par plānošanu un impulsu kontroli, nobriest pēdējā, jau pieaugušā vecumā.

Otrā mūža pusē smadzeņu tilpums pakāpeniski samazinās, palēninās informācijas apstrādes ātrums un pasliktinās daudzuzdevumu veikšana. Tomēr vārdu krājums, pieredzē balstīta spriešana un daudzas prasmes saglabājas vai pat uzlabojas. Straujš atmiņas, orientēšanās vai personības pārmaiņu sākums nav normāla novecošana un prasa izmeklēšanu.

Insults ir smadzeņu asinsrites traucējums, kas rodas vai nu no asinsvada nosprostojuma, vai no asinsizplūduma. Simptomi ir pēkšņi un atbilst skartajam apgabalam: sejas asimetrija, vienas puses vājums, runas traucējumi, redzes zudums, reibonis ar nestabilitāti. Laiks šeit ir izšķirošs, jo ārstēšanas iespējas ir atkarīgas no stundām, kas pagājušas kopš simptomu sākuma.

Citi biežāk sastopamie stāvokļi ir epilepsija, kurā neironu grupa izlādējas pārmērīgi sinhroni, Parkinsona slimība ar kustību uzsākšanas grūtībām un trīci miera stāvoklī, multiplā skleroze ar mielīna bojājumu, smadzeņu audzēji, meningīts un galvas traumas. Daudzas demences sākas ar deniņu daivas un hipokampa bojājumu, tāpēc pirmais simptoms bieži ir tieši nesenu notikumu atmiņas zudums.

Neirologs izmeklē un ārstē lielāko daļu šo stāvokļu; neiroķirurgs iesaistās, ja nepieciešama operācija, piemēram, audzēja, asinsizplūduma vai hidrocefālijas gadījumā. Atveseļošanos vada rehabilitācijas komanda, kurā ietilpst fizioterapeits, ergoterapeits un audiologopēds.

Neatliekamā palīdzība jāizsauc nekavējoties, ja rodas pēkšņa vienas puses nespēja, runas traucējumi, sejas nolaidenums, spēcīgākās mūžā izjustās galvassāpes, krampju lēkme vai samaņas zudums.

1. Pamanot pēkšņu sejas asimetriju, rokas vājumu vai runas traucējumus, atzīmēt laiku.
2. Nekavējoties zvanīt neatliekamās medicīniskās palīdzības numuram, nevis gaidīt uzlabojumu.
3. Nedot cilvēkam ēst un dzert, jo rīšana var būt traucēta.
4. Noguldīt drošā pozā un palikt blakus, novērojot elpošanu un apziņu.
5. Sagatavot informāciju par lietotajām zālēm, īpaši asins šķidrinātājiem.

Neiroloģiskā izmeklēšana joprojām ir pamats: pārbauda galvaskausa nervus, spēku, jutību, refleksus, koordināciju, gaitu, runu un orientēšanos. Šo pārbaužu kopums ļauj noteikt bojājuma vietu pirms jebkāda attēla.

Datortomogrāfija ir ātra un neatliekamos gadījumos pirmā izvēle, jo labi parāda svaigu asinsizplūdumu. Magnētiskā rezonanse rāda smadzeņu audus daudz detalizētāk un ir labākā metode agrīnai išēmijai, audzējiem un mielīna bojājumiem. Asinsvadus attēlo ar angiogrāfijas režīmiem.

Elektroencefalogrāfija reģistrē smadzeņu elektrisko darbību un ir galvenā metode epilepsijas izmeklēšanā un dažu apziņas traucējumu vērtēšanā. Smadzeņu šķidruma izmeklēšana ar jostas punkciju nepieciešama, ja ir aizdomas par iekaisumu vai asinsizplūdumu, ko attēls neparāda.

Neiropsiholoģiskā izmeklēšana ar standartizētiem uzdevumiem novērtē atmiņu, uzmanību, valodu un izpildfunkcijas. Tā bieži atklāj traucējumus, kas attēldiagnostikā vēl nav redzami.

Pirmkārt, smadzeņu stumbru jauc ar smadzenītēm. Stumbrs ir dzīvībai svarīgo centru un galvaskausa nervu mājvieta, smadzenītes ir kustību precizitātes vadība. Abas atrodas galvaskausa aizmugurējā bedrē blakus, tāpēc lielāki bojājumi bieži skar tās kopā.

Otrkārt, insultu jauc ar migrēnas auru. Aura parasti attīstās lēnāk, dažu minūšu laikā, bieži sākas ar redzes parādībām un tai seko galvassāpes; insulta simptomi parādās pēkšņi, visā pilnībā. Tomēr atšķirt tos droši var tikai ārsts, tāpēc pirmreizēju epizodi vienmēr vērtē kā neatliekamu.

Treškārt, garozas un stumbra izcelsmes reiboni jauc ar iekšējās auss reiboni. Iekšējās auss reibonis parasti ir stiprs, griezīgs un atkarīgs no galvas stāvokļa; ja reibonim pievienojas dubultošanās, runas traucējumi, nejutīgums vai vājums, cēlonis visdrīzāk ir smadzenēs, un tas ir neatliekams.

Ceturtkārt, aizmāršību jauc ar demenci. Normālai novecošanai raksturīga lēnāka atcerēšanās ar saglabātu patstāvību; demencē zūd spēja pārvaldīt ikdienas lietas, orientēties laikā un vietā, un izmaiņas pamana apkārtējie, nevis pats cilvēks.

Smadzeņu darbībā funkcijas gandrīz nekad nav piesaistītas vienam punktam. Tās nodrošina tīkli, kas savieno tālus apgabalus, un tieši tāpēc baltās vielas bojājums var radīt tādus pašus simptomus kā garozas bojājums. Tas izskaidro, kāpēc smalku savienojumu bojājumi pēc traumas var izraisīt noturīgas grūtības, lai gan parastais attēls izskatās gandrīz normāls.

Otrs svarīgs jēdziens ir plastiskums. Smadzenes spēj pārkārtot savienojumus un daļēji pārņemt zaudētās funkcijas ar citiem apgabaliem, un tieši uz šo īpašību balstās rehabilitācija pēc insulta. Plastiskums ir lielāks bērnībā, bet nezūd nekad, un tā izmantošanai vajadzīga atkārtota, mērķtiecīga prakse, nevis atpūta.

Trešais praktiskais novērojums: pašos smadzeņu audos nav sāpju receptoru. Galvassāpes nāk no smadzeņu apvalkiem, asinsvadiem, galvas muskuļiem un deguna blakusdobumiem. Tāpēc smadzeņu operācijas daļu iespējams veikt, pacientam esot nomodā, un tāpēc galvassāpju stiprums pats par sevi neliecina par smadzeņu bojājuma smagumu.