Starpribu telpa: uzbūve, saturs un nozīme

Katram slānim ir savs šķiedru virziens, savs stiepums un sava loma elpošanā. Tie nenoklāj telpu visā garumā: tur, kur muskulis beidzas, to turpina plāna saistaudu plēve.

Kūlītis iet starp iekšējo un dziļāko muskuļu slāni, paslēpies rievā, kas izveidojusies gar ribas apakšmalu. Secība no augšas uz leju ir vēna, artērija, nervs, un to ir viegli atcerēties, jo nervs, kas ir visjutīgākais, atrodas viszemāk un tāpēc vismazāk pasargāts.

Artērijas nāk no divām pusēm. Aizmugurējās starpribu artērijas lielākoties atzarojas tieši no krūšu aortas, bet priekšējās nāk no iekšējās krūšu artērijas. Abas satiekas telpā, tā nodrošinot dubultu apgādi, un tieši šī savienojuma dēļ asiņošana no starpribu artērijas var būt spītīga, jo asinis pienāk no abiem galiem.

Nervi ir muguras smadzeņu krūšu segmentu priekšējie zari. Katrs starpribu nervs apgādā savas telpas muskuļus un ādas joslu, kas apjož krūškurvi. Šī josla ir dermatoms, un tieši tāpēc krūškurvja jušanas traucējumi ir izkārtoti raksturīgās horizontālās joslās.

• Vēna augšpusē, artērija vidū, nervs zemāk, visi ribas apakšmalas rievā.
• Papildus telpas apakšdaļā iet mazāks blakus zars, tāpēc pilnīgi droša zona neeksistē.
• Aizmugurē kūlītis ir labāk pasargāts rievā, uz priekšu tas kļūst atklātāks.
• Tieši šī iemesla dēļ punkcijas veic pēc iespējas tuvāk apakšējās ribas augšmalai.

Starpribu telpu numurs atbilst ribai virs tās. Piemēram, piektā starpribu telpa atrodas starp piekto un sesto ribu. Šis princips ir svarīgs, jo visas klīniskās norādes par punkcijas vietu un sirds toņu klausīšanos balstās tieši uz šo numerāciju.

Ribu skaitīšanai izmanto anatomiskus orientierus. Krūšu kaula rokturis un ķermenis savienojas nedaudz izvirzītā leņķī, kas ir labi taustāms, un tieši šajā līmenī piestiprinās otrā riba. No tās skaitot lejup, var droši noteikt jebkuru telpu.

Aizmugurē skaitīšanai izmanto lāpstiņas apakšējo stūri, kas parasti atrodas septītās ribas līmenī. Tomēr aizmugurē skaitīšana ir mazāk precīza, jo lāpstiņas stāvoklis mainās līdz ar rokas stāvokli, tāpēc procedūras vietu nosaka arī ar ultrasonogrāfiju.

Galvenais elpošanas muskulis ir diafragma, bet starpribu muskuļi nosaka krūškurvja formas izmaiņu un sienas stingrību. Ārējie starpribu muskuļi, saraujoties, paceļ ribas uz augšu un uz āru, kas palielina krūškurvja tilpumu gan priekšpakaļējā, gan sānu virzienā.

Mierīgā elpošanā izelpa ir galvenokārt pasīva: muskuļi atslābst, un plaušu un krūškurvja elastība atgriež tos sākuma stāvoklī. Piespiedu izelpā iesaistās iekšējie starpribu muskuļi un vēdera preses muskuļi.

Starpribu muskuļiem ir vēl viena, mazāk pamanīta loma: tie neļauj mīkstajiem audiem starp ribām iesūkties uz iekšu ieelpas laikā. Kad šī funkcija zūd, piemēram, smagas elpceļu nosprostošanās gadījumā bērnam, starpribu telpas ieelpā redzami ievelkas. Tā ir nopietna elpošanas mazspējas pazīme, kurai vajadzīga steidzama palīdzība.

Starpribu telpa ir galvenā pieeja krūškurvja dobumam gan diagnostikā, gan ārstēšanā. Procedūras gaita parasti ir šāda.

1. Ar izmeklēšanu un ultrasonogrāfiju nosaka, kurā telpā un kurā līnijā atrodas šķidrums vai gaiss.
2. Iezīmē punkcijas vietu, vienmēr gar apakšējās ribas augšmalu, izvairoties no augšējās ribas apakšmalas.
3. Apstrādā ādu un ievada vietējo anestēziju slāni pēc slāņa, arī pleiras līmenī, kas ir sāpīgākā vieta.
4. Ievada adatu vai drenu un iegūst šķidrumu vai izvada gaisu.
5. Materiālu nosūta laboratorijai un pēc procedūras kontrolē stāvokli un veic krūškurvja attēlveidošanu.

Biežākais starpribu sāpju cēlonis ir muskuļu un skrimšļu pārslodze vai neliela trauma: sāpes pastiprinās, dziļi ieelpojot, kustoties vai spiežot uz konkrētu vietu. Ribu un krūšu kaula savienojuma vietas iekaisums dod līdzīgu, labi lokalizējamu sāpīgumu.

Starpribu neiralģija ir sāpes pa nerva gaitu, kas izplatās joslveidā no mugurpuses uz priekšu. Ja pēc dažām dienām šajā pašā joslā parādās pūslīši uz apsārtuma, tā ir jostas roze, un pretvīrusu ārstēšanu vislabāk sākt agri, tāpēc jāvēršas pie ārsta jau pirmajās dienās.

Svarīgi ir neuzskatīt katras krūškurvja sāpes par starpribu sāpēm. Spiedošas sāpes aiz krūšu kaula, kas izstaro uz roku, žokli vai muguru, ko pavada elpas trūkums, svīšana vai slikta dūša, var liecināt par sirds problēmu. Šādā gadījumā jāzvana 113 un jāgaida palīdzība, nevis jāmēģina pārbaudīt sāpes ar kustībām.

• Sāpes, kas mainās ar ķermeņa stāvokli un elpošanu, biežāk nāk no sienas.
• Sāpes joslveidā, ar dedzināšanu un ādas jutīgumu, liek domāt par nervu.
• Sāpes ar drudzi un klepu var liecināt par pleiras vai plaušu iekaisumu.
• Spiedošas sāpes ar elpas trūkumu un svīšanu prasa neatliekamu palīdzību.

Pirmā sajaukšana notiek starp sienas un pleiras izcelsmes sāpēm. Pleiras iekaisuma sāpes ir asas, saistītas ar elpošanu, bet tās parasti nepastiprinās, spiežot uz krūškurvi no ārpuses, kamēr sienas sāpes spiežot pastiprinās.

Otrā ir jaukt apakšējo starpribu nervu sāpes ar vēdera orgānu slimībām. Septītā līdz vienpadsmitā nerva zonas sniedzas vēdera sienā, tāpēc jostas roze vai ribas trauma var atgādināt žultspūšļa vai kuņģa problēmu. Atšķirt palīdz tas, vai sāpes ir saistītas ar ēšanu un vai tās mainās ar kustību.

Trešā neskaidrība ir par pašu telpu numerāciju. Tā kā ribu ir divpadsmit, cilvēki bieži domā, ka arī telpu ir divpadsmit. Zem divpadsmitās ribas telpas nav, jo tālāk nav nākamās ribas, un tur ejošo nervu attiecīgi sauc par zemribas nervu, nevis par starpribu nervu.

Visbiežāk atkārtotais praktiskais noteikums ir „vienmēr dur gar apakšējās ribas augšmalu", un tas ir pareizi, bet nepilnīgi. Katram starpribu asinsvadam ir arī blakus zars, kas atgriežas atpakaļ gar zemāk esošās ribas augšmalu, tāpēc arī šī zona nav pilnībā tukša. Risks ir mazāks, nevis nulle, un tieši tāpēc mūsdienās punkcijas veic ultrasonogrāfijas kontrolē.

Otra nianse ir kūlīša pasargātības maiņa gar ribas gaitu. Tuvu mugurkaulam kūlītis atrodas dziļi rievā un ir labi aizsargāts, bet, virzoties uz priekšu un sānos, rieva kļūst seklāka, un asinsvadi atrodas atklātāk. Tāpēc anatomiski drošākā zona krūškurvja drenāžai atrodas sānos, paceltas rokas padusē, nevis mugurpusē vai tuvu krūšu kaulam.

Trešais novērojums attiecas uz sāpēm pēc krūškurvja operācijām. Starpribu nerva kairinājums vai bojājums operācijas laikā var atstāt ilgstošas, dedzinošas sāpes pa nerva gaitu arī tad, kad brūce sen sadzijusi. Tāpēc mūsdienu krūškurvja ķirurģijā tiek izmantotas metodes, kas saudzē starpribu nervus, un pretsāpju plāns tiek veidots jau pirms operācijas.