Triceps surae: ikru muskuļu grupa

Divgalvu ikru muskulis (m. gastrocnemius) sākas ar divām galvām no augšstilba kaula apakšējā gala aizmugures: iekšējā galva no iekšējā paugurīša, ārējā no ārējā. Tā kā sākums ir virs ceļgala, šis muskulis šķērso divas locītavas.

Plekšņveida muskulis (m. soleus) sākas zemāk: no lielakaula aizmugurējās virsmas augšdaļas un galvas, kā arī no stilba kaula plekšņveida līnijas un no cīpslainas loka starp abiem kauliem. Zem šī loka iet apakšstilba aizmugures asinsvadi un nervs.

Abi muskuļi apakšstilba vidusdaļā pāriet platā cīpslainā plāksnē, kas pakāpeniski sašaurinās un veido Ahileja cīpslu (tendo calcaneus). Tā piestiprinās papēža kaula (calcaneus) aizmugurējai virsmai. Cīpslas šķiedras ceļā uz piestiprinājuma vietu ir vītas, un šis vijums ļauj tai uzkrāt vairāk elastīgās enerģijas.

Visu grupu inervē stilba kaula nervs, galvenokārt pirmās un otrās krustu saknītes šķiedras. Tieši šo saknīšu funkciju pārbauda, izsitot Ahileja cīpslas refleksu.

Kopējā darbība ir pēdas atliekšana lejup, tas ir, papēža pacelšana. Tomēr divi muskuļi šo darbību veic atšķirīgos apstākļos, un tas nosaka arī to uzbūvi.

Ikru muskulis papildus atliec pēdu un saliec ceļgalu. Tam ir salīdzinoši vairāk ātro šķiedru, un tas darbojas strauju, spēcīgu kustību laikā: lēcienos, sprintā, straujā atgrūšanās brīdī. Tā kā tas šķērso ceļgalu, tas zaudē spēku, kad ceļgals ir saliekts, jo muskulis kļūst pārāk saīsināts.

Plekšņveida muskulis strādā neatkarīgi no ceļa stāvokļa. Tam ir salīdzinoši vairāk lēno, izturīgo šķiedru, un tas darbojas gandrīz nepārtraukti, kad cilvēks stāv, jo ķermeņa svara līnija stāvot iet nedaudz priekšā potītes asij un ķermenis pastāvīgi tiecas krist uz priekšu.

Tieši tāpēc, ka plekšņveida muskulis strādā, kad ceļgals ir saliekts, ikru muskuļa spēku un plekšņveida muskuļa spēku izmeklē atsevišķi: pirmo ar taisnu ceļgalu, otro ar saliektu.

Šo divu muskuļu atšķirības ir viss, uz ko balstās gan klīniskā izmeklēšana, gan vingrinājumu izvēle rehabilitācijā. Ja to ignorē, treniņš slogo tikai vienu no diviem.

Plekšņveida muskuļa iekšienē atrodas plašs vēnu tīkls ar platiem sinusiem. Kad muskulis saraujas, tas šos sinusus saspiež un izspiež asinis uz augšu, bet vēnu vārstuļi neļauj tām plūst atpakaļ. Šo mehānismu mēdz saukt par apakšstilba muskuļu sūkni.

Sūkņa nozīme ir liela. Stāvus vienā vietā bez kustības vēnu asinīm jāpārvar gandrīz viss ķermeņa augstums, un tikai spiediena starpība to neizdara. Tāpēc ilgstoša nekustīga stāvēšana vai sēdēšana veicina kāju tūsku un ir viens no vēnu trombozes riska faktoriem.

Praktiski tas nozīmē, ka regulāra pēdu kustināšana ilgstošos lidojumos vai autobraucienos nav tukša padoma frāze, bet tieša šī mehānisma izmantošana. Cilvēkam ar hroniskām vēnu problēmām ikru muskuļu spēks ir viens no būtiskākajiem funkcionālajiem rādītājiem.

Biežākā sūdzība ir Ahileja cīpslas pārslodze, kas izpaužas ar sāpēm un stīvumu cīpslā, īpaši pēc rīta piecelšanās un pēc atpūtas perioda. Tā parasti attīstās pakāpeniski pēc treniņa apjoma, intensitātes vai kalnu slodzes palielināšanas.

Otra bieža problēma ir ikru muskuļa iekšējās galvas plīsums, ko sportā mēdz saukt par tenisista ikru. Cilvēks sajūt pēkšņu sitienu pa ikru kāpjot, sprintējot vai strauji atgrūžoties, un bieži paliek zilums apakšstilba lejasdaļā.

Trešā ir Ahileja cīpslas pilnīgs plīsums. Tipiskā aina ir pēkšņs spēriena vai sitiena sajūta pa ikru bez tieša trieciena, sekojoša nespēja nostāties uz pirkstgaliem un gaitas izmaiņas. Šis stāvoklis prasa steidzamu traumatologa ortopēda novērtējumu.

Bieži sastopams ir arī ikru krampis naktī vai slodzes laikā, kura cēloņi parasti ir labdabīgi. Tomēr ikra sāpes un pietūkums vienā kājā bez skaidras traumas, īpaši ar apsārtumu un siltumu, prasa steidzamu ārsta novērtēšanu, jo tā var izpausties dziļo vēnu tromboze.

• Ahileja cīpslas pārslodze: sāpes un stīvums, kas izteiktāki no rīta.
• Ikru muskuļa iekšējās galvas plīsums: pēkšņas sāpes slodzes brīdī, vēlāk zilums.
• Ahileja cīpslas pilnīgs plīsums: nespēja nostāties uz pirkstgaliem, neatliekams novērtējums.
• Papēža kaula piestiprinājuma iekaisums: sāpes tieši cīpslas piestiprinājuma vietā.
• Ikru muskuļu saīsinājums: ierobežo pēdas pacelšanu un pārnes slodzi uz pēdu.

Izmeklēšanā vispirms novērtē apakšstilba formu, iespējamo muskuļa kontūras izmaiņu un cīpslas nepārtrauktību pēc taustes. Svarīga ir arī abu pušu salīdzināšana, jo asimetrija bieži ir pārliecinošāka par jebkuru atsevišķu testu.

Ahileja cīpslas plīsuma gadījumā izmanto ikra saspiešanas testu: guļot uz vēdera, ārsts saspiež ikru, un veselai pusei pēda atliecas lejup, bet pārrautas cīpslas gadījumā kustības nav. Lai atšķirtu ikru muskuļa un plekšņveida muskuļa saīsinājumu, pēdas pacelšanu mēra divreiz, ar taisnu un ar saliektu ceļgalu.

Attēldiagnostikā pamatmetode ir ultrasonogrāfija, kas ir pieejama, ļauj izmeklēt kustībā un labi parāda cīpslas un muskuļa struktūru. Magnētisko rezonansi izmanto sarežģītākos gadījumos vai pirms operācijas. Ja ir aizdomas par vēnu trombozi, veic vēnu ultrasonogrāfiju.

Ar šiem stāvokļiem strādā traumatologs ortopēds, sporta ārsts un fizioterapeits; vēnu problēmu gadījumā iesaistās asinsvadu ķirurgs.

1. Apakšstilba apskate un salīdzinājums ar otru pusi.
2. Cīpslas palpācija visā garumā, meklējot iedobi vai sabiezējumu.
3. Pēdas pacelšanas apjoma mērīšana ar taisnu un saliektu ceļgalu.
4. Ikra saspiešanas tests, ja ir aizdomas par cīpslas plīsumu.
5. Ultrasonogrāfija vai magnētiskā rezonanse diagnozes precizēšanai.

Pirmā sajaukšana ir starp ikru muskuļa plīsumu un Ahileja cīpslas plīsumu. Pirmajā gadījumā sāpīgums ir muskuļa masā, ikra vidusdaļā vai nedaudz zemāk, un cilvēks parasti spēj, kaut arī ar sāpēm, nostāties uz pirkstgaliem. Otrajā sāpīgums ir zemāk, gar cīpslu, un nostāties uz pirkstgaliem parasti nav iespējams.

Otra un klīniski svarīgākā sajaukšana ir starp ikru muskuļa traumu un dziļo vēnu trombozi. Abās situācijās ikrs ir sāpīgs un pietūcis. Tromboze biežāk attīstās bez skaidra traumas notikuma, bieži pēc ilgstošas nekustīguma, operācijas vai lidojuma, un var pavadīt ādas apsārtums un siltums. Šajā gadījumā jāgriežas pie ārsta bez kavēšanās.

Trešā ir starp pārslodzes cīpslas sāpēm un Ahileja cīpslas piestiprinājuma iekaisumu. Pirmajā sāpes koncentrējas cīpslas vidusdaļā dažus centimetrus virs papēža, otrajā tieši pie papēža kaula, un šo divu stāvokļu rehabilitācija atšķiras.

Ceturtā: papēža sāpes no rīta, kas ir spilgtākas pēdas apakšpusē, nevis aizmugurē, biežāk saistītas ar zemvelves saites problēmu, nevis ar Ahileja cīpslu.

• Ikru muskuļa plīsums: sāpes muskuļa masā, parasti iespējams sāpīgi nostāties uz pirkstgaliem.
• Ahileja cīpslas plīsums: iedobe cīpslā, nespēja nostāties uz pirkstgaliem.
• Dziļo vēnu tromboze: pietūkums bez traumas, apsārtums, siltums, steidzama izmeklēšana.
• Zemvelves saites problēma: sāpes pēdas apakšpusē pie papēža, nevis aizmugurē.

Pirmais mazāk zināmais fakts ir tas, ka Ahileja cīpslas šķiedras nav taisnas. Tās, nākot no trim galvām, savstarpēji vijas, tāpēc iekšējās galvas šķiedras piestiprinājuma vietā atrodas citā pusē, nekā varētu gaidīt. Šis vijums ļauj cīpslai uzkrāt vairāk elastīgās enerģijas, bet vienlaikus rada vietu, kur slodze koncentrējas, un tieši tur plīsumi notiek visbiežāk.

Otrs: cīpslas asinsapgāde visā garumā nav vienāda. Vidusdaļā tā ir salīdzinoši nabadzīgāka nekā pie muskuļa un pie kaula, un tieši šis posms ir biežākā pārslodzes un plīsuma vieta. Nabadzīgāka asinsapgāde arī izskaidro, kāpēc dziedēšana šeit ir lēna.

Trešais: ikru muskuļu saīsinājums ietekmē daudz vairāk nekā tikai potīti. Ja pēdas pacelšana uz augšu ir ierobežota, ķermenis kompensē ar pēdas velves saplacināšanu, agru papēža pacelšanu gaitā un pastiprinātu slodzi uz pēdas priekšdaļu. Tieši tāpēc ikru muskuļu elastības pārbaude ir daļa no pēdas sāpju izmeklēšanas.

Ceturtais, praktiskais: Ahileja cīpslas pārslodzes rehabilitācijā par efektīvāko pieeju tiek uzskatīta pakāpeniska slodzes atjaunošana ar mērķtiecīgiem spēka vingrinājumiem, nevis pilnīga atpūta. Cīpsla pielāgojas slodzei, bet tikai tad, ja slodze tiek dozēta; pilnīgs miers to padara vājāku.