Vai paliatīvo aprūpi Latvijā apmaksā valsts?

Paliatīvā aprūpe ir palīdzība cilvēkam ar neizārstējamu, progresējošu slimību. Tās mērķis nav izārstēt, bet mazināt sāpes un citus simptomus, uzturēt dzīves kvalitāti un atbalstīt ģimeni. Tā nav tikai pēdējo dienu aprūpe: paliatīvo aprūpi var sākt jau tad, kad slimības gaita ir zināma, un tā var pastāvēt paralēli ārstēšanai. Šis ir arī visizplatītākais pārpratums, kura dēļ ģimenes bieži vēršas pēc palīdzības pārāk vēlu.

Pakalpojumu veidi atšķiras. Mājās aprūpi nodrošina paliatīvās aprūpes komandas un ārstniecības personas, kas veic mājas vizītes, savukārt smagākos gadījumos aprūpe notiek slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļā vai hospisa tipa iestādē. Bērniem paliatīvā aprūpe ir organizēta atsevišķi, un tajā liela loma ir gan medicīnas, gan sociālā un psiholoģiskā atbalsta speciālistiem. Atsevišķi pastāv arī aprūpe slimnīcā pēc akūtas ārstēšanas beigām, ko sauc par ilgstošu aprūpi, un to nedrīkst jaukt ar paliatīvo aprūpi, jo finansēšanas kārtība un uzņemšanas nosacījumi tur ir citi.

Praktiskā secība ir šāda. Pirmais solis ir saruna ar ģimenes ārstu vai ārstējošo speciālistu, jo tieši viņš izvērtē stāvokli un izraksta nosūtījumu. Otrais solis ir noskaidrot, kuras ārstniecības iestādes attiecīgajā reģionā sniedz paliatīvo aprūpi ar valsts apmaksu: šo informāciju apkopo Nacionālais veselības dienests. Trešais solis ir sakārtot medikamentu jautājumu, jo daļa zāļu, tostarp stipras pretsāpju zāles, tiek kompensētas, bet to izrakstīšanai un saņemšanai ir noteikta kārtība.

Ceturtais solis ir sociālais atbalsts, ko cilvēki bieži izlaiž. Pašvaldības sociālais dienests var piešķirt aprūpi mājās, pabalstus un palīdzību ar mājokļa pielāgošanu, bet valsts atbalstītā kārtībā var saņemt tehniskos palīglīdzekļus, piemēram, funkcionālo gultu, ratiņkrēslu vai pretizgulējumu matraci. Šie pakalpojumi nāk no citas sistēmas nekā ārstniecība, un tie ir jāpiesaka atsevišķi.

Ir vēl viens jautājums, ko vērts sakārtot laikus: kas pieņems lēmumus, ja cilvēks pats vairs nevarēs. Latvijā to var risināt ar nākotnes pilnvarojumu, ko apliecina zvērināts notārs, kā arī ar skaidri izrunātu ģimenes vienošanos par to, kurš sazinās ar ārstiem. Tas nav juridisks formālisms: bez pilnvarojuma tuvinieki bieži saskaras ar grūtībām gan medicīniskās informācijas saņemšanā, gan ikdienas finanšu jautājumos.

Ja aprūpe netiek nodrošināta vai rodas strīds par tās kvalitāti, sūdzību var iesniegt ārstniecības iestādes vadībai, bet pēc tam Veselības inspekcijai, kas vērtē ārstniecības kvalitāti. Jautājumus par valsts apmaksātā pakalpojuma pieejamību un līgumiem risina Nacionālais veselības dienests. Šo rakstu nevar uzskatīt par individuālu medicīnisku padomu: ārstēšanas un aprūpes plānu nosaka ārsts, kurš pazīst konkrēto slimības gadījumu.