Vai valsts apmaksā aprūpi mājās Latvijā?

Pirmais solis sociālajam pakalpojumam ir iesniegums deklarētās dzīvesvietas pašvaldības sociālajam dienestam. Iesniegumu var iesniegt pats cilvēks vai viņa pilnvarota persona, un daudzās pašvaldībās to var izdarīt arī elektroniski.

Otrais solis ir ģimenes ārsta izziņa par veselības stāvokli, kurai parasti izmanto medicīnas dokumentu veidlapu 027/u. Tajā ārsts apraksta funkcionālos ierobežojumus, un tieši šis apraksts, nevis diagnozes nosaukums, nosaka, kādu aprūpes līmeni piešķirs. Ja ārsts uzraksta tikai diagnozi, ir vērts palūgt papildināt ar to, ko cilvēks nespēj paveikt pats.

Trešais solis ir sociālā darbinieka apsekojums dzīvesvietā un lēmums. Ja ģimenes locekļu ienākumi tiek izvērtēti, būs jāaizpilda iztikas līdzekļu deklarācija. Ceturtais solis ir līgums ar aprūpes pakalpojuma sniedzēju, un tikai tad aprūpētājs sāk nākt.

Ja lēmums nepatīk, to var apstrīdēt pašvaldības domē un pēc tam pārsūdzēt administratīvajā tiesā. Pārsūdzības termiņš un kārtība ir norādīta paša lēmuma beigās, un tieši šo daļu cilvēki visbiežāk neizlasa.

Tipiska situācija: vecāka gadagājuma cilvēks pēc slimnīcas nespēj dzīvot viens, un bērni viņu pārved pie sevis uz citu pilsētu. Tur viņi vēršas vietējā sociālajā dienestā un saņem atteikumu, jo cilvēks tur nav deklarēts. Pakalpojums jāpieprasa deklarētās dzīvesvietas pašvaldībā, kura atrodas simts kilometru attālumā un kurā neviens nedzīvo.

Risinājums ir vienkāršs, bet par to neviens neatgādina: vispirms jāsakārto deklarētā dzīvesvieta, un tikai tad jāiesniedz iesniegums. Deklarēšana citas personas īpašumā prasa īpašnieka piekrišanu, tāpēc, ja vecāks pārceļas pie bērna, šis solis jāizdara uzreiz pārvākšanās brīdī.

Otrs slazds ir gaidīšana uz slimnīcu. Slimnīca sociālo pakalpojumu nepiešķir un parasti par to neinformē sistemātiski. Ja zināms, ka pēc izrakstīšanas cilvēks būs guļošs, pieteikšanās sociālajā dienestā jāsāk vēl tad, kad viņš atrodas slimnīcā, nevis pēc atgriešanās mājās.

Šos divus pakalpojumus sajauc gandrīz vienmēr. Aprūpe mājās ir stundās mērīts atbalsts cilvēkam, kurš paliek savā mājoklī. Ilgstošā sociālā aprūpe ir dzīvošana aprūpes namā ar diennakts uzraudzību, un tai ir cits pieteikšanās ceļš, cita rinda un cita samaksas kārtība, kurā parasti piedalās gan pats cilvēks ar saviem ienākumiem, gan pašvaldība.

Tests, kas palīdz izvēlēties: ja cilvēkam vajadzīga uzraudzība naktīs vai viņš var apdraudēt sevi, atstāts viens, aprūpe mājās parasti nav pietiekama neatkarīgi no stundu skaita. Ja vajadzība ir konkrētos ikdienas darbos dienas laikā, aprūpe mājās ir gan lētāka, gan cilvēkam labāka.

Kur atbilde patiešām ir atkarīga no apstākļiem: aprūpes mājās apjoms, pašvaldības līdzmaksājumi un papildu atbalsta programmas katrā pašvaldībā atšķiras, jo pašvaldībām ir tiesības noteikt labvēlīgākus nosacījumus par likumā minēto minimumu. Tāpēc atbilde no kaimiņu pieredzes citā novadā var būt nepareiza. Jautājums vienmēr jāuzdod savas pašvaldības sociālajā dienestā, un sarežģītās situācijās, īpaši saistībā ar rīcībspēju vai mantiskiem jautājumiem, vajadzīgs sociālais darbinieks kopā ar juristu.