Kas ir valsts neatņemamās jeb suverēnās pilnvaras?

Deleģētās pilnvaras ir tās, ko kāds ir nodevis: Saeima deleģē Ministru kabinetam tiesības izdot noteikumus konkrētā jautājumā, un Satversmes 68. pants ļauj deleģēt daļu valsts institūciju pilnvaru Eiropas Savienībai, taču tikai kvalificētā Saeimas balsojumā. Netiešās pilnvaras ir tās, kas loģiski izriet no skaidri piešķirtajām, piemēram, tiesības iekārtot reģistru, ja likums uzdod uzskaitīt kādas ziņas.

Tests ir vienkāršs: pajautājiet, kur pilnvara ir rakstīta. Ja tā ir pantā, kas to piešķir kādai institūcijai, tā ir deleģēta. Ja tā izriet no paša valsts eksistences fakta un pazustu tikai līdz ar valsts neatkarību, tā ir neatņemama.

Šeit slēpjas kļūda, kas praksē maksā visvairāk. Valstij kā suverēnam ir neatņemamas pilnvaras, bet atsevišķai iestādei to nav. Valsts pārvaldes iekārtas likums un Administratīvā procesa likums balstās uz pretēju principu: privātpersonai atļauts viss, kas nav aizliegts, bet iestāde drīkst darīt tikai to, kam ir pilnvarojums tiesību normā.

Tāpēc arguments „iestādei ir šādas tiesības, jo tā ir valsts“ administratīvajā tiesā nestrādā. Ja lēmumam nav norādīta tiesību norma, kas iestādi pilnvaro, lēmums ir apstrīdams, un tieši tā ir galvenā prasītāja priekšrocība.

Pilsonības jautājumos: kurš un kādā kārtībā kļūst par pilsoni, katra valsts izlemj pati, un naturalizācijas nosacījumus nosaka Pilsonības likums, nevis kāda ārēja institūcija. Robežu jautājumos: valstu robežas nosaka ar starptautiskiem līgumiem, kurus ratificē Saeima. Aizsardzības jautājumos: dalība NATO nav suverenitātes atdošana, bet suverēni uzņemtas līgumsaistības.

Eiropas Savienības kontekstā Satversmes tiesa ir norādījusi, ka pastāv Satversmes kodols, tostarp valsts neatkarība, demokrātiska republikas iekārta un tautas suverenitāte, kuru nevar atcelt vai deleģēt. Tieši šī robeža ir atbilde uz jautājumu, cik tālu integrācija var iet.

Termins „inherent powers“ angļu valodas tiesību literatūrā apzīmē divas dažādas lietas: valsts suverēnās pilnvaras starptautiskajās tiesībās un ASV prezidenta vai tiesas pašas raksturīgās pilnvaras iekšējās konstitucionālajās tiesībās. Otrā nozīme ir ASV konstitucionālo tiesību jautājums, un to nevar automātiski pārnest uz Latvijas iekārtu.

Konkrētā strīdā par iestādes pilnvarām atbildi dod attiecīgais likums un judikatūra, ne vispārīgs princips. Šādā gadījumā jāvēršas pie zvērināta advokāta, kas specializējas administratīvajās vai konstitucionālajās tiesībās.