Vastus lateralis: lielākā četrgalvu muskuļa galva

Muskulis sākas no lielā grozītāja (trochanter major) apakšējās un priekšējās malas, no starpgrozītāju līnijas sānu daļas, no sēžas bumbuļa līnijas (tuberositas glutea) un no augšstilba kaula raupjās līnijas (linea aspera) sānu malas. Papildus tas sākas no sānu starpmuskuļu starpsienas, kas to atdala no augšstilba aizmugurējās muskuļu grupas.

Šķiedras virzās lejup un uz priekšu un pāriet platā aponeirozē, kas veido kopīgās četrgalvu cīpslas sānu slāni. Daļa šķiedru pieved tieši pie ceļa kauliņa sānu malas un turpinās sānu saitiskajā aparātā (retinaculum patellae laterale), kas stiprinās pie lielā liela kaula.

Inervāciju nodrošina augšstilba nervs no jostas segmentiem, un asinsapgādi galvenokārt augšstilba sānu apliecošās artērijas lejupejošais zars. Tieši šī artērija ir pamats plaši izmantotajam augšstilba priekšējās un sānu daļas lēverim rekonstruktīvajā ķirurģijā.

• Sākums: lielais grozītājs, starpgrozītāju līnija, sēžas bumbuļa līnija, raupjās līnijas sānu mala.
• Piestiprināšanās: kopīgā četrgalvu cīpsla, ceļa kauliņa sānu mala, sānu saitiskais aparāts.
• Inervācija: augšstilba nervs (nervus femoralis).
• Asinsapgāde: augšstilba sānu apliecošās artērijas lejupejošais zars.
• Darbība: ceļa iztaisnošana, ceļa kauliņa vilkšana sāniski un tā piespiešana rievā.

Ceļa kauliņš iztaisnošanas laikā slīd pa augšstilba kaula rievu, un tā ceļu nosaka spēku līdzsvars no abām pusēm. Sānu platais muskulis velk to uz āru, iekšējā platā muskuļa slīpās apakšējās šķiedras velk pretējā virzienā. Ja šis līdzsvars ir izjaukts, ceļa kauliņš rievā slīd neoptimāli un spiediens uz tā skrimšļa sānu daļu pieaug.

Tāda nelīdzsvarotība ir viens no vairākiem ceļa kauliņa apvidus sāpju mehānismiem, kas biežāk sastopams jauniem, fiziski aktīviem cilvēkiem, īpaši sievietēm. Citi faktori ir gūžas nolaidēju vājums, pēdas stāvoklis un kaulu formas īpatnības, tāpēc sāpes reti izskaidrojamas ar vienu cēloni.

Svarīgs praktisks secinājums: sāpes ceļa kauliņa apvidū nav skrimšļa nodilums automātiski. Lielākajai daļai jauno pacientu izmeklējumos nav nekādu strukturālu bojājumu, un uzlabojumu panāk ar mērķtiecīgu gūžas un augšstilba muskuļu treniņu fizioterapeita vadībā.

Zīdaiņiem un maziem bērniem augšstilba ārējā vidusdaļa ir standarta vieta vakcīnu un citu muskulī ievadāmu zāļu injekcijām. Iemesls ir vienkāršs: šajā vecumā deltveida muskulis vēl ir pārāk mazs, savukārt augšstilba muskulis jau ir labi attīstīts, tam ir laba asinsapgāde un tuvumā nav lielu nervu vai artēriju, kuras varētu ievainot.

Pieaugušiem cilvēkiem biežāk izmanto deltveida muskuli, bet augšstilbs paliek kā alternatīva lielāka tilpuma injekcijām vai gadījumos, kad plecs nav pieejams. Cilvēki, kas paši sev ilgstoši ievada zāles muskulī, bieži tiek apmācīti tieši šai vietai, jo to ir ērti aizsniegt sēžot.

Injekciju vietas izvēle vienmēr jāsaskaņo ar ārstu vai medicīnas māsu, un pašārstēšanās ar muskulī ievadāmām zālēm bez apmācības nav pieļaujama. Ja pēc injekcijas rodas pieaugošas sāpes, apsārtums, drudzis vai apgrūtināta kustība, jāvēršas pie ārsta.

Muskulis attīstās kopā ar pārējām četrgalvu galvām no kopīga muskuļu pumpura, tāpēc arī inervācija visām ir viena. Zīdaiņa augšstilbā muskuļa masa proporcionāli ir liela jau pirms staigāšanas sākuma, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc to droši izmanto injekcijām.

Pusaudža augšanas paātrinājumā kauls aug ātrāk nekā muskulis pagarinās, tāpēc bieži rodas četrgalvu muskuļa saspringums un sūdzības par sāpēm ceļa kauliņa saites piestiprināšanās vietā. Šī situācija parasti pati izlīdzinās, kad augšana palēninās.

Ar vecumu četrgalvu muskulis zaudē gan šķērsgriezuma laukumu, gan ātrās šķiedras, un šis zudums ir viens no galvenajiem kritienu riska faktoriem. Būtiski, ka spēks krītas ātrāk nekā muskuļa apjoms, tāpēc ārēji normāls augšstilbs vēl negarantē pietiekamu spēku. Regulārs pretestības treniņš vismaz daļēji to novērš jebkurā vecumā.

Tiešas traumas šajā muskulī ir biežas kontakta sporta veidos. Spēcīgs trieciens rada asinsizplūdumu, sāpes un ceļa saliekšanas ierobežojumu. Atsevišķos gadījumos pēc smaga sasituma augšstilba priekšējā nodalījumā strauji pieaug spiediens, un tad rodas nodalījuma sindroms, kas ir neatliekams ķirurģisks stāvoklis. Pazīmes, kurām jāpievērš uzmanība, ir stipras, ar pretsāpju līdzekļiem nemazināmas sāpes, ciets, spriegs augšstilbs un jūtīguma izmaiņas.

Daudz biežāk sūdzības ir hroniskas un saistītas ar pārslodzi: sāpes augšstilba ārpusē vai ceļa ārējā pusē, sajūta, ka audi ir saspringti, un diskomforts pēc ilgstošas skriešanas vai riteņbraukšanas. Šeit bieži iesaistīta arī gūžas un lielā liela kaula josla.

Atsevišķa grupa ir neiroloģiskas problēmas. Augšstilba nerva bojājums iegurnī vai cirkšņa apvidū vājina visas četras galvas un izpaužas ar nespēju noturēt celi iztaisnotu, tāpēc celis pēkšņi saļimst. Jostas nervu saknīšu saspiedums var dot līdzīgu ainu kopā ar sāpēm mugurā. Abos gadījumos nepieciešama neirologa vērtējums.

• Sasitums ar asinsizplūdumu: biežākā tiešā trauma kontakta sporta veidos.
• Nodalījuma sindroms: reti, bet neatliekami, ar pieaugošām sāpēm un cietu augšstilbu.
• Pārslodzes sāpes: tipiskas skrējējiem un riteņbraucējiem.
• Ceļa kauliņa apvidus sāpes: saistītas ar muskuļu līdzsvara un slodzes izmaiņām.
• Augšstilba nerva bojājums: ceļa saļimšana un visas grupas vājums.

Atšķirībā no dziļās galvas šo muskuli var gan redzēt, gan sataustīt, un tas ievērojami atvieglo izmeklēšanu. Ārsts vispirms salīdzina abas puses vizuāli un ar mērlenti, pēc tam pārbauda spēku pret pretestību un sataustā sāpīgākās vietas.

Ultrasonogrāfija parāda asinsizplūdumus, šķiedru pārrāvumus un ļauj izmērīt muskuļa biezumu. Magnētisko rezonansi izmanto sarežģītākos gadījumos un tad, ja aizdomas par pārkaulošanos vai audzēju. Elektromiogrāfija noder, ja ir aizdomas par nerva vai pašu muskuļu slimību.

Tieši šajā muskulī visbiežāk ņem arī muskuļa biopsiju, kad jādiagnosticē iedzimta muskuļu distrofija, vielmaiņas miopātija vai iekaisīga muskuļu slimība. Izvēle par labu šai vietai ir praktiska: muskulis ir liels, viegli pieejams un tajā nav lielu asinsvadu un nervu, kurus varētu ievainot.

1. Apskate un abu augšstilbu apkārtmēra salīdzinājums vienādā attālumā no ceļa kauliņa.
2. Palpācija, meklējot lokālu sāpīgumu, cietumu vai iedobumu, kas liecinātu par plīsumu.
3. Spēka pārbaude, iztaisnojot celi pret pretestību sēdus stāvoklī.
4. Ultrasonogrāfija asinsizplūdumu un šķiedru bojājumu novērtēšanai.
5. Pēc indikācijām magnētiskā rezonanse, elektromiogrāfija vai muskuļa biopsija.

Sāpes augšstilba ārējā pusē bieži uzreiz tiek piedēvētas muskulim, lai gan cēlonis var būt pavisam citur. Gūžas un lielā liela kaula joslas sindroms dod sāpes ceļa ārējā pusē, kas parādās pēc noteikta skrējiena attāluma un pāriet atpūšoties. Lielā grozītāja apvidus sāpes ir lokalizētas augstāk, tieši virs kaula izcilnes, un parasti pastiprinās, guļot uz sāniem.

Meralgia paraesthetica, kas rodas, saspiežot ādas nervu cirkšņa apvidū, dod dedzināšanu un nejutīgumu augšstilba ārpuses ādā, bet muskuļa spēks paliek normāls. Tā ir svarīga atšķirība: muskuļa problēmas skar spēku un kustību, nerva problēmas skar jutīgumu.

Sāpes, kas izstaro no muguras lejasdaļas uz augšstilba priekšpusi un ko pavada vājums, prasa neirologa vērtējumu. Ja sāpes pieaug naktī, pavada svara zudums vai drudzis, ārsts jāapmeklē bez kavēšanās.