Vastus intermedius: dziļākā četrgalvu muskuļa galva

Muskulis sākas no augšstilba kaula (femur) ķermeņa priekšējās un sānu virsmas augšējās divās trešdaļās, kā arī no sānu starpmuskuļu starpsienas (septum intermusculare laterale) apakšējā posmā. Šķiedras virzās lejup un pāriet platā aponeirozē, kas veido četrgalvu muskuļa cīpslas dziļāko slāni.

Kopīgā cīpsla piestiprinās pie ceļa kauliņa (patella) pamatnes, un no ceļa kauliņa spēks tiek pārnests tālāk ar ceļa kauliņa saiti (ligamentum patellae) uz lielā liela kaula bumbuli (tuberositas tibiae). Tādējādi ceļa kauliņš darbojas kā sezamveida kauls, kas palielina muskuļa sviras plecu.

Sānos vidējais platais muskulis saplūst ar sānu plato muskuli, bet mediāli ar iekšējo plato muskuli, un uz preparāta robežas bieži ir nosacītas. Priekšpusē to pilnībā nosedz taisnais augšstilba muskulis.

• Sākums: augšstilba kaula priekšējā un sānu virsma, sānu starpmuskuļu starpsiena.
• Piestiprināšanās: četrgalvu muskuļa cīpslas dziļais slānis, ceļa kauliņa pamatne, tālāk lielā liela kaula bumbulis.
• Inervācija: augšstilba nervs (nervus femoralis), jostas segmenti.
• Asinsapgāde: augšstilba sānu apliecošās artērijas lejupejošais zars un dziļās augšstilba artērijas caururbjošie zari.
• Darbība: ceļa locītavas iztaisnošana; nešķērso gūžas locītavu.

Lai saprastu, kāpēc katra galva ir vajadzīga, tās jāsalīdzina pēc sākuma vietas un pēc tā, cik locītavas tās šķērso. Tieši šī atšķirība nosaka, kādos apstākļos katra galva strādā visefektīvāk.

Praktiskais secinājums ir tāds, ka taisnais augšstilba muskulis zaudē spēju efektīvi iztaisnot celi tad, kad gūža ir stipri saliekta vai iztaisnota, savukārt trīs platie muskuļi šādas atkarības nav pakļauti. Tāpēc dažādi vingrinājumi slogo galvas atšķirīgi.

Ceļa iztaisnošana notiek divos pilnīgi atšķirīgos režīmos. Atvērtā ķēdē, kad pēda ir brīva, muskulis pievelk apakšstilbu uz augšu, piemēram, sperot bumbu vai izstiepjot kāju sēžot. Slēgtā ķēdē, kad pēda balstās uz zemes, tas pretojas ceļa saliekšanai un notur ķermeņa svaru.

Otrs režīms ikdienā ir daudz svarīgāks. Ejot lejā pa kāpnēm, nolaižoties uz krēsla vai piezemējoties pēc lēciena, četrgalvu muskulis strādā, kamēr tas pagarinās. Šāds ekscentrisks darbs rada lielākus spēkus nekā parastā saraušanās un ir arī biežākais muskuļu sāpīguma cēlonis nākamajā dienā pēc neierastas slodzes.

Vidējais platais muskulis ir īpaši nozīmīgs tieši noturēšanas uzdevumos. Tā gandrīz vertikālais šķiedru virziens un ciešā saikne ar kaulu padara to efektīvu situācijās, kur nepieciešams noturēt celi noteiktā leņķī ilgstoši, piemēram, stāvot ar nedaudz saliektiem ceļiem vai braucot ar riteni kalnā.

• Kāpšana augšā pa kāpnēm: koncentrisks darbs, celis tiek iztaisnots pret svaru.
• Kāpšana lejā pa kāpnēm: ekscentrisks darbs, muskulis bremzē saliekšanos.
• Piecelšanās no krēsla: viena no lielākajām ikdienas prasībām pret četrgalvu muskuli.
• Riteņbraukšana: cikliska, salīdzinoši maza amplitūda ar zemu triecienu slodzi.
• Piezemēšanās pēc lēciena: strauja ekscentriska slodze ar lielu spēka maksimumu.

Muskulis attīstās no augšstilba pumpura miogēnajām šūnām, un visas četras galvas veidojas no kopīga priekšteča, kas izskaidro to kopīgo inervāciju. Bērna augšanas laikā muskuļa garums pielāgojas kaula augšanai, un tieši strauja augšana pusaudža vecumā bieži rada īslaicīgu četrgalvu muskuļa saīsināšanos un sāpes ceļa kauliņa saites piestiprināšanās vietā.

Pieaugušam cilvēkam muskuļa apjoms tieši atspoguļo slodzi. Nekustīgums to samazina ātrāk nekā lielāko daļu citu muskuļu: jau dažas dienas ar kāju ģipsī vai bez slodzes rada izmērāmu tilpuma samazinājumu.

Ar gadiem četrgalvu muskulis zaudē gan masu, gan, vēl būtiskāk, ātri reaģējošās šķiedras. Tieši tāpēc gados vecākiem cilvēkiem bieži pirmais grūtību signāls ir nevis sāpes, bet nespēja piecelties no zema krēsla bez roku palīdzības. Spēka treniņš arī vēlīnā vecumā uzlabo šo rādītāju, un to var sākt fizioterapeita uzraudzībā.

Biežākā tiešā trauma ir augšstilba priekšpuses sasitums, kas sporta valodā pazīstams kā mirusī kāja. Tā kā muskulis atrodas tieši uz kaula, spēcīgs trieciens to saspiež pret kaulu un izraisa asinsizplūdumu dziļi muskuļa iekšienē. Lielākā daļa šādu traumu sadzīst ar atpūtu, aukstumu un pakāpenisku kustību atjaunošanu.

Retāk pēc smaga sasituma muskuļa iekšienē sāk veidoties kaulaudi. Šo stāvokli sauc par pārkaulojošo miozītu, un raksturīgā pazīme ir tā, ka sāpes un kustību ierobežojums nevis mazinās, bet saglabājas vai pastiprinās vairākas nedēļas pēc traumas. Šādā situācijā nepieciešama traumatologa vai ortopēda konsultācija.

Citas problēmas parasti nav saistītas ar pašu muskuli, bet ar tā vājināšanos. Pēc ceļa priekšējās krustenisko saišu plīsuma, meniska operācijas vai ilgstošas nekustības muskulis nomāc savu aktivitāti pats, un tas apgrūtina ceļa iztaisnošanu līdz galam. Ar to strādā fizioterapeits, bieži kopā ar sporta ārstu.

Ja ceļa iztaisnošana ir pilnībā neiespējama, ceļa kauliņš pēkšņi pārvietojies augstāk vai ir dzirdams plīsiena troksnis, tas var liecināt par cīpslas vai saites plīsumu, un ārsts jāapmeklē nekavējoties.

Tā kā muskuli nevar sataustīt, izmeklēšana balstās uz funkcijas novērtējumu un attēldiagnostiku. Ārsts vispirms pārbauda, vai pacients spēj aktīvi iztaisnot celi pilnībā un vai nav atšķirības starp abām kājām.

Ultrasonogrāfija ir ērtākā metode, jo ļauj izmērīt muskuļa biezumu tieši uz augšstilba kaula priekšējās virsmas un salīdzināt abas puses. Šo mērījumu izmanto arī muskuļu masas zuduma novērtēšanai smagi slimiem pacientiem. Magnētiskā rezonanse parāda asinsizplūdumus, rētaudus un pārkaulošanos, un to izmanto, ja atveseļošanās kavējas.

1. Novērtē aktīvu un pasīvu ceļa iztaisnošanu, salīdzinot ar otru kāju.
2. Mēra augšstilba apkārtmēru vienā un tajā pašā attālumā no ceļa kauliņa abās pusēs.
3. Pārbauda spēju noturēt taisnu kāju paceltu, kas norāda uz izstiepšanas aparāta veselumu.
4. Veic ultrasonogrāfiju, lai novērtētu muskuļa biezumu un iespējamu asinsizplūdumu.
5. Ja aizdomas par cīpslas plīsumu vai pārkaulošanos, nozīmē magnētisko rezonansi.

Muskuļa dziļākās, apakšējās šķiedras neiet uz ceļa kauliņu. Tās veido atsevišķu mazu muskuli, ko sauc par ceļa locītavas muskuli (musculus articularis genus), un tas piestiprinās pie ceļa locītavas somas augšējā maisiņa. Kad celis tiek iztaisnots, šis muskulis pavelk somu augšup, lai tā neiespiestos starp ceļa kauliņu un augšstilba kaulu.

Šis sīkums izskaidro, kāpēc veselā celī nav sajūtas, ka kaut kas locītavā tiek iespiests, pat pie maksimālas kustības. Ja pēc ceļa operācijas šī saskaņotība tiek traucēta un maisiņš saaug ar apkārtējiem audiem, rezultāts ir ierobežota kustība un sāpes iztaisnošanas beigu daļā.

Otrs novērojums, kas reti nonāk kopsavilkumos: tieši šī galva pirmā zaudē spēju aktivizēties pēc ceļa locītavas izsvīduma. Pat neliels šķidruma daudzums locītavā refleksīvi nomāc četrgalvu muskuļa aktivitāti, un tas notiek ātrāk, nekā parādās redzama atrofija. Tāpēc rehabilitācijā vispirms samazina izsvīdumu un tikai pēc tam gaida spēka atjaunošanos.