Virspusējās vēnas: kur tās ir un ko dara

Lielā zemādas vēna (vena saphena magna) sākas no pēdas iekšējās malas vēnu loka, iet uz augšu tieši priekšā iekšējai potītei, tālāk pa apakšstilba un augšstilba iekšējo virsmu un cirksnī ietek augšstilba vēnā. Šo ietekas vietu sauc par safenofemorālo savienojumu, un tā ir viena no biežāk izmeklētajām vietām vēnu ultrasonogrāfijā.

Mazā zemādas vēna (vena saphena parva) sākas no pēdas ārējās malas, iet aiz ārējās potītes uz augšu pa ikra aizmuguri un parasti ietek pacelē esošajā vēnā. Tās ietekas vieta ir mainīgāka nekā lielajai zemādas vēnai, un tieši tāpēc pirms operācijas to vienmēr precizē ar izmeklējumu.

Starp abām sistēmām ir daudz savienojošo un perforējošo vēnu, kas šķērso fasciju. Papildus tam pastāv plašs smalkāku zemādas vēnu tīkls, kas savāc asinis no ādas.

• Lielā zemādas vēna: no pēdas iekšpuses gar kājas iekšējo virsmu līdz cirksnim.
• Mazā zemādas vēna: no pēdas ārpuses gar ikra aizmuguri līdz ceļa bedrei.
• Perforējošās vēnas: šķērso fasciju, novirza asinis uz dziļo sistēmu.
• Retikulārās vēnas un teleangiektāzijas: sīkākais zemādas tīkls.

Rokā galvenās ir galvas vēna (vena cephalica) pa augšdelma un apakšdelma ārējo malu un pamata vēna (vena basilica) pa iekšējo malu. Elkoņa priekšpusē tās savieno elkoņa vidējā vēna (vena mediana cubiti), kas ir tipiskākā vieta asins paraugu ņemšanai.

Šo vietu izvēlas ne nejauši. Vēna tur ir salīdzinoši liela, labi fiksēta zemādas audos un atrodas virs blīvas fascijas plāksnes, kas to atdala no dziļāk esošās artērijas un nerva. Tomēr anatomiskie varianti ir bieži, tāpēc pirms dūriena vietu vienmēr pārbauda ar pirkstiem.

Kaklā virspusēja ir ārējā jūga vēna (vena jugularis externa), kas redzama, cilvēkam sasprindzinoties vai guļot. Tās pildījums klīniskajā izmeklēšanā sniedz netiešu informāciju par spiedienu labās sirds puses sistēmā.

Vēnās spiediens ir zems, un kājās pret asinīm darbojas gravitācija. Lai asinis tomēr nonāktu līdz sirdij, darbojas vairāki mehānismi kopā.

Galvenais ir muskuļu sūknis. Ejot ikru muskuļi saraujas un saspiež dziļās vēnas, izgrūžot asinis uz augšu. Vārstuļi neļauj asinīm krist atpakaļ. Katrs solis tādējādi ir viens sūkņa gājiens, un tieši tāpēc ilgstoša nekustīga stāvēšana vai sēdēšana kājām ir sliktākais režīms.

Papildus darbojas elpošana: ieelpā krūšu kurvī spiediens krītas un asinis tiek iesūktas uz sirds pusi. Pēdā zināmu nozīmi dod arī pēdas velves saspiešana katrā solī.

Virspusējo vēnu uzdevums šajā sistēmā ir savākt un novadīt. Normā tās pārvada tikai nelielu daļu no kājas kopējās vēnu plūsmas, un lielāko daļu darba veic dziļās vēnas. Tieši tāpēc vienas virspusējas vēnas aizvākšana operācijas laikā asinsriti nesabojā.

1. Āda un zemāda nodod asinis sīkajām zemādas vēnām.
2. Tās savācas lielajā un mazajā zemādas vēnā.
3. Caur perforējošajām vēnām un ietekas vietām asinis pāriet dziļajā sistēmā.
4. Ikru muskuļu saraušanās izspiež asinis uz augšu.
5. Vārstuļi noslēdzas un neļauj asinīm atgriezties lejup.

Atšķirība starp abām sistēmām nosaka gan simptomus, gan ārstēšanas taktiku.

Zemādas vēnu tīkls ir viens no galvenajiem siltuma regulācijas instrumentiem. Karstumā ādas asinsvadi, tostarp virspusējās vēnas, paplašinās, asinis tiek novirzītas tuvāk ādas virsmai un siltums izstarojas vidē. Tieši tāpēc vasarā vēnas uz rokām izskatās izteiktākas.

Aukstumā notiek pretējais. Asinis tiek novirzītas uz dziļajām vēnām, kas iet cieši blakus artērijām, un starp tām notiek pretstraumes siltuma apmaiņa: siltās artēriju asinis atdod siltumu vēnu asinīm, kas atgriežas, un siltums paliek ķermeņa iekšienē, nevis aizplūst ekstremitātē.

Vēnu sistēma ir arī asins rezervuārs. Ievērojama daļa organisma asiņu jebkurā brīdī atrodas vēnās, un vēnu tonusa izmaiņas ļauj ātri pārdalīt šo apjomu, piemēram, asins zuduma vai slodzes gadījumā.

Visbiežākā problēma ir varikoze. Vārstuļi zaudē spēju noslēgties, asinis vēnā plūst arī lejup, spiediens pieaug, un vēna pakāpeniski paplašinās un kļūst līkumaina. Riska faktori ir iedzimtība, vecums, ilgstoša stāvēšana, liekais svars un grūtniecība.

Ja paaugstinātais spiediens saglabājas ilgstoši, attīstās hroniska vēnu mazspēja: kājas smagums, pietūkums vakarā, ādas krāsas izmaiņas ap potīti, ekzēma un, smagākajos gadījumos, vēnu izcelsmes čūla. Šīs izmaiņas attīstās gadiem, un tieši tāpēc agrīna ārstēšana ir jēgpilna.

Virspusējs tromboflebīts nozīmē, ka zemādas vēnā izveidojies trombs un siena iekaisusi. Tipiski ir sāpīgs, ciets, apsārtis pavediens gar vēnas gaitu. Šo stāvokli vairs neuzskata par nekaitīgu, jo, ja tromboze sniedzas tuvu ietekas vietai cirksnī, tā var pāriet dziļajā sistēmā.

Ar šīm problēmām nodarbojas asinsvadu ķirurgs vai flebologs, ādas izmaiņu gadījumā arī dermatologs. Nekavējoties jāvēršas pie ārsta, ja viena kāja strauji pietūkst un sāp, ja parādās elpas trūkums vai sāpes krūtīs, ja no varikozā mezgla sākas asiņošana vai ja uz kājas izveidojas nedzīstoša čūla.

• Varikoze ar vārstuļu nepietiekamību.
• Hroniska vēnu mazspēja ar tūsku un ādas izmaiņām.
• Virspusējs tromboflebīts.
• Teleangiektāzijas un retikulāras vēnas, galvenokārt kosmētiska problēma.
• Asiņošana no plāna, virspusēji novietota varikoza mezgla.

Galvenā metode ir dupleksa ultrasonogrāfija, kurā vienlaikus redz vēnas uzbūvi un asins plūsmu. Izmeklējumu veic stāvus vai puspaceltā stāvoklī, jo tikai tad ir redzams, vai vārstuļi tiešām laiž asinis atpakaļ. Ārsts novērtē ietekas vietas, plūsmas virzienu un to, vai vēnas ir saspiežamas ar zondi, kas ir galvenais tromba kritērijs.

Vēnu slimību smagumu apraksta ar starptautiski pieņemtu klasifikāciju, kas atsevišķi vērtē klīniskās pazīmes, cēloni, anatomisko lokalizāciju un mehānismu. Tas ļauj dažādiem ārstiem runāt vienā valodā par vienu un to pašu kāju.

Biežākā sajaukšana ir starp virspusēju tromboflebītu un dziļo vēnu trombozi. Pirmajā gadījumā ir lokāls, taustāms, sāpīgs pavediens tieši zem ādas, otrajā visa kāja ir pietūkusi, smaga un sāpīga, bet nekas konkrēts nav sataustāms. Tikai ultrasonogrāfija dod drošu atbildi.

Otra sajaukšana ir starp vēnu izcelsmes tūsku un tūsku citu iemeslu dēļ. Sirds, nieru un aknu slimību gadījumā tūska parasti ir abpusēja un simetriska, bet vēnu slimībā biežāk vienpusēja un saistīta ar dienas ritmu. Limfedēma atšķiras ar to, ka tā skar arī pēdas pirkstus un āda ar laiku kļūst bieza.

Pirmkārt, vēnas nav zilas. Tajās plūstošās asinis ir tumši sarkanas, nevis zilas. Zilgano izskatu rada gaismas izkliede ādā: sarkanā gaisma tiek absorbēta jau seklākos slāņos, bet zilā un zaļā atstarojas atpakaļ no ādas virskārtas, tāpēc acs uztver zilganu nokrāsu. Tas nozīmē, ka vēnu krāsa uz ādas neko neliecina par asiņu skābekļa saturu.

Otrkārt, lielā zemādas vēna ir viens no vērtīgākajiem ķirurģiskajiem materiāliem cilvēka ķermenī. To gadu desmitiem izmanto kā šuntu sirds vainagartēriju operācijās un arī kāju artēriju apvadoperācijās. Tāpēc pirms varikozes ārstēšanas, īpaši jaunākiem pacientiem ar sirds slimības risku, ārsts dažkārt apsver, vai vēnu saglabāt.

Un vēl: ādā redzamas vēnas pašas par sevi nav slimība. Tievas, taisnas, labi redzamas vēnas uz rokām vai kājām ir normāls anatomijas variants, īpaši cilvēkiem ar plānu zemādas tauku slāni un labu fizisko formu. Nozīme ir tam, vai vēnas ir līkumainas un mezglainas, vai pievienojas pietūkums, smaguma sajūta un ādas izmaiņas.