Zobu loks: forma, izmēri un nozīme

Augšējo loku veido augšžokļa (maxilla) alveolārais izaugums ar tajā nostiprinātajiem zobiem, apakšējo loku veido apakšžokļa (mandibula) alveolārā daļa. Augšējais loks parasti ir nedaudz plašāks, tāpēc priekšzobi pārsedz apakšējos, bet sānu zobu ārējie kumbriņi atrodas nedaudz uz āru no apakšējiem.

Ja skatās no sāniem, zobu griezējmalu un kumbriņu līnija nav plakana, bet veido vieglu izliekumu, ko sauc par Spē līkni. Šķērsvirzienā sānu zobi ir nedaudz sasvērti, veidojot Vilsona līkni. Abas šīs līknes palīdz vienmērīgi sadalīt košļāšanas spēku.

Zobārstniecībā tradicionāli izšķir trīs pamatformas, taču dabā tās veido nepārtrauktu pāreju, nevis trīs atsevišķas grupas. Formu ietekmē gan iedzimtība, gan žokļa augšanas apstākļi.

Forma pati par sevi nav ne pareiza, ne nepareiza. Nozīme ir tam, vai abi loki savstarpēji sader un vai lokā pietiek vietas visiem zobiem.

• Ovālā forma, ar vienmērīgi noapaļotu priekšējo daļu, visbiežāk sastopamā.
• Četrstūrainā forma, ar platāku un taisnāku priekšējo daļu.
• Sašaurinātā jeb trijstūrveida forma, kurā loks strauji sašaurinās uz priekšu.
• Asimetriskas formas, kas bieži rodas pēc agrīnas zoba zaudēšanas vai traumas.

Zobu loki sāk veidoties jau augļa attīstībā kopā ar žokļu kauliem un zobu pumpuriem. Piena zobu loks izveidojas apmēram līdz trešajam dzīves gadam, un tajā bieži ir atstarpes starp priekšzobiem, kā arī tā sauktās primātu spraugas, kas nodrošina rezerves vietu.

Jaukto zobu periodā, kad piena zobi pakāpeniski nomainās, loka garums parasti nedaudz samazinās. Piena dzerokļi ir platāki nekā tos aizstājošie priekšdzerokļi, un šī izmēru starpība, ko sauc par rezerves vietu, tiek izmantota, lai pastāvīgie zobi varētu sarindoties.

Loka platums lielākoties nostabilizējas relatīvi agri, savukārt garums ar gadiem mēdz samazināties. Tieši tāpēc pieaugušam cilvēkam, kurš bērnībā tika ārstēts ortodontiski, zobi var pakāpeniski atkal sablīvēties, un tāpēc pēc ārstēšanas ir nepieciešami noturētāji.

Zobu loka forma iegūst jēgu tikai kopā ar otro loku. Sakodienu vērtē pēc tā, kā sakrīt pirmie pastāvīgie dzerokļi un ilkņi, kā priekšzobi pārklājas vertikāli un horizontāli un vai vidus līnijas sakrīt.

Klasiskajā iedalījumā pirmā klase nozīmē normālu dzerokļu attiecību, otrā klase to, ka apakšžoklis attiecībā pret augšžokli ir atvirzīts atpakaļ, bet trešā klase to, ka apakšējais loks ir izvirzīts uz priekšu. Šī klasifikācija ir vienkāršojums, bet joprojām ir ortodontijas pamatvaloda.

• Saspiedums, kad zobiem lokā trūkst vietas un tie pārklājas.
• Atstarpes, kad lokā ir vairāk vietas, nekā nepieciešams.
• Šķērssakodiens, kad daļa apakšējo zobu atrodas uz āru no augšējiem.
• Dziļais sakodiens, kad augšējie priekšzobi pārsedz apakšējos pārāk daudz.
• Atvērtais sakodiens, kad priekšzobi nesaskaras, aizverot muti.

Izmeklēšana sākas ar apskati un sakodiena novērtējumu, bet objektīvai analīzei ir vajadzīgi modeļi vai digitāls skenējums, jo tikai uz tiem var precīzi izmērīt platumu un vietas trūkumu.

Papildus izmanto rentgenoloģiskos izmeklējumus. Panorāmas uzņēmums parāda visus zobus, to aizmetņus un sakņu stāvokli, bet galvas sānu uzņēmums ļauj novērtēt žokļu savstarpējo novietojumu pret galvaskausa pamatni.

1. Klīniska apskate, sakodiena un vidus līniju novērtējums.
2. Zobu rindu nospiedumu ņemšana vai intraorāls digitāls skenējums.
3. Loka platuma un garuma mērīšana, pieejamās un nepieciešamās vietas salīdzināšana.
4. Panorāmas rentgenuzņēmums zobu un to aizmetņu novērtēšanai.
5. Galvas sānu uzņēmums un analīze, ja plānota ortodontiska ārstēšana.
6. Ārstēšanas plāna sastādīšana kopā ar pacientu, izvērtējot vecumu un mērķus.

Biežākā problēma ir vietas trūkums. Tas rodas, ja zobi ir lielāki attiecībā pret žokļa izmēru, ja piena zobs zaudēts pārāk agri un kaimiņu zobi ir nobīdījušies, kā arī iedzimtu īpatnību dēļ.

Otra problēma ir loka sašaurināšanās. To var veicināt ilgstoša mutes elpošana, pastāvīga īkšķa sūkšana vai neierasts mēles novietojums, jo mēle normāli no iekšpuses balsta augšējo loku. Šaurs augšējais loks bieži izpaužas ar šķērssakodienu sānu zobos.

Trešā problēma rodas, zaudējot zobus pieaugušā vecumā. Blakus zobi sasveras uz brīvo vietu, pretējā žokļa zobs izvirzās uz leju vai augšu, un viss loks pakāpeniski deformējas. Tas apgrūtina vēlāku protezēšanu un noslogo zobus nevienmērīgi.

Pie zobārsta jādodas, ja sakodiens jūtami mainījies, ja zobi kļuvuši kustīgi, ja košļājot sāp žokļa locītava vai ja pēc zoba zaudēšanas vieta paliek tukša ilgāk par dažiem mēnešiem. Ar loka formas un sakodiena korekciju nodarbojas ortodonts, ar zobu atjaunošanu ortopēdiskais zobārsts, bet ar smagām žokļu attiecību problēmām mutes, sejas un žokļu ķirurgs.

Pirmais pārpratums ir sajaukt zobu loku ar žokļa kaulu. Loks ir zobu izvietojuma līnija, un to var mainīt, pārvietojot zobus alveolārajā kaulā; žokļa pamatnes izmēru ar zobu pārvietošanu būtiski mainīt nevar, un tieši tāpēc smagos gadījumos ir nepieciešama ķirurģija.

Otrs pārpratums ir domāt, ka līdzeni zobi vienmēr nozīmē pareizu sakodienu. Zobi var izskatīties taisni, bet žokļu savstarpējā attiecība var būt nepareiza, un tieši tā rada slodzes un locītavas problēmas.

Trešais ir plaši izplatītais uzskats, ka gudrības zobi ir galvenais priekšzobu saspieduma cēlonis. Zobu sablīvēšanās ar gadiem notiek arī cilvēkiem, kuriem gudrības zobu nav, un tās cēloņi ir daudzveidīgāki, tāpēc lēmums par gudrības zobu izņemšanu tiek pieņemts citu apsvērumu dēļ.

Pirmā mazāk zināmā lieta ir tā, ka zobu loka stabilitāte balstās uz līdzsvaru starp diviem spēku virzieniem: no ārpuses spiež lūpas un vaigi, no iekšpuses mēle. Ja šis līdzsvars mainās, piemēram, ilgstošas mutes elpošanas vai nepareiza rīšanas veida dēļ, loka forma laika gaitā pielāgojas. Tāpēc ortodontijā bez aparātiem strādā arī ar elpošanas un mēles paradumiem.

Otra lieta ir noturēšanas nepieciešamība. Pēc zobu izlīdzināšanas periodonta šķiedras un audu atmiņa cenšas zobus atgriezt iepriekšējā stāvoklī, tāpēc noturētāji ir nevis papildu pakalpojums, bet ārstēšanas sastāvdaļa, kas bieži ir vajadzīga ļoti ilgi.

Trešā praktiskā detaļa attiecas uz protezēšanu. Izgatavojot pilnu protēzi, tehniķis zobu rindu izvieto pa to pašu loku, kurā agrāk atradās dabiskie zobi, jo tikai tur protēze atradīsies līdzsvarā starp mēles un lūpu spiedienu. Pretējā gadījumā protēze slīd un traucē runāt.