Kādi ir acu kustību veidi?

Četri taisnie muskuļi velk aci attiecīgi uz iekšu, uz āru, uz augšu un uz leju, taču to darbība nav tik vienkārša, kā šķiet. Augšējais un apakšējais taisnais muskulis pievienojas acij nedaudz slīpi, tāpēc tie vienlaikus aci arī pagriež ap tās priekšējo aizmugurējo asi.

Slīpie muskuļi darbojas vēl neintuitīvāk. Augšējais slīpais muskulis iet caur skrimšļa cilpu acs dobuma augšējā iekšējā stūrī un pēc tam vēršas atpakaļ, tāpēc tas aci pagriež uz iekšu un, kad acs skatās uz iekšu, nolaiž to uz leju. Tieši tāpēc bloka nerva bojājumā cilvēks sūdzas par dubultošanos, skatoties lejup, piemēram, kāpjot pa kāpnēm vai lasot.

• Iekšējais taisnais muskulis: pagriež aci uz deguna pusi.
• Sānu taisnais muskulis: pagriež aci uz deniņu pusi.
• Augšējais taisnais muskulis: paceļ aci un piedalās tās pagriešanā uz iekšu.
• Apakšējais taisnais muskulis: nolaiž aci un piedalās tās pagriešanā uz āru.
• Augšējais slīpais muskulis: pagriež aci uz iekšu un nolaiž to skatienā uz deguna pusi.
• Apakšējais slīpais muskulis: pagriež aci uz āru un paceļ to skatienā uz deguna pusi.

Sakāde ir ātra, strauja abu acu kustība no viena fiksācijas punkta uz otru. Tā ir ātrākā kustība, ko cilvēka ķermenis spēj izpildīt, un tās trajektorija tiek aprēķināta iepriekš: kustības laikā to vairs nevar labot, un kļūdu izlabo ar nākamo, mazāku sakādi.

Sakādes izmanto lasot, pārlūkojot seju vai meklējot priekšmetu telpā. Starp sakādēm ir fiksācijas periodi, kuru laikā tiek uzņemta informācija. Tieši tāpēc skatiens nekad neslīd vienmērīgi pār tekstu, bet pārvietojas lēcieniem.

Sakāžu sagatavošanā piedalās pieres daivas acu kustību apgabals, paura daiva un vidussmadzeņu augšējie pauguriņi, bet izpildes komandu sakārto smadzeņu tilta un vidussmadzeņu kodoli. Sakāžu palēnināšanās vai neprecizitāte ir svarīga neiroloģiska pazīme un sastopama atsevišķās smadzenīšu un vidussmadzeņu slimībās.

Vienmērīgā sekošana ir lēna, plūstoša kustība, ar kuru acs notur kustīgu objektu tīklenes asākās redzes vietā. Būtiska īpašība ir tā, ka šo kustību nevar izpildīt pēc pavēles tukšā telpā: bez kustīga objekta acs vienmēr pārvietojas ar sakādēm.

Optokinētiskā reakcija ir radniecīga parādība, kas rodas, skatoties uz plašu kustīgu ainu, piemēram, pa vilciena logu. Acs lēni seko ainai, pēc tam ar ātru sakādi atgriežas atpakaļ, un tas atkārtojas ritmiski. Šo dabisko ritmisko kustību izmanto arī redzes pārbaudei maziem bērniem, kuri vēl nespēj atbildēt uz jautājumiem.

Sekošanas kustības vadībā liela nozīme ir smadzenītēm un paura un pakauša daivu robežas apgabalam. To traucējumi izpaužas kā raustīta, sakādēm pārtraukta sekošana, ko var pamanīt vienkāršā apskatē.

Tabula apkopo galvenos kustību veidus pēc to uzdevuma un pēc tā, vai abas acis kustas vienā virzienā.

Verģence ir vienīgais kustību veids, kurā acis kustas pretējos virzienos. Skatoties uz tuvu priekšmetu, abas acis pagriežas uz iekšu, un šo kustību sauc par konverģenci; skatoties tālumā, tās atgriežas paralēlā stāvoklī, kas ir diverģence.

Konverģence nenotiek viena pati. Tā ir daļa no tuvuma reakcijas, kurā vienlaikus notiek trīs lietas: acis saiet kopā, lēca kļūst izliektāka, lai fokusētu tuvu attēlu, un zīlītes sašaurinās, palielinot attēla asumu. Šī trijotne vienmēr darbojas kopā, un tās pārbaude ir neiroloģiskās izmeklēšanas daļa.

Ar gadiem lēcas elastība samazinās, un tuvuma fokusēšana kļūst grūtāka: šo stāvokli sauc par presbiopiju, un tā ir dabiska vecuma pārmaiņa, nevis slimība. Atsevišķi minama konverģences nepietiekamība, kas izpaužas ar acu nogurumu, galvassāpēm un dubultošanos pēc ilgas lasīšanas un ko bieži var uzlabot ar mērķtiecīgiem vingrinājumiem speciālista vadībā.

Šis ir ātrākais no visiem acu kustību veidiem, jo to izpilda īss nervu ceļš ar tikai dažām pārslēgšanās vietām. Iekšējās auss pusloka kanāli uztver galvas pagriezienu un uzreiz nosūta komandu acu muskuļiem pagriezt acis tieši pretējā virzienā ar tādu pašu ātrumu.

Rezultāts ir tas, ka attēls uz tīklenes paliek stabils, kamēr galva kustas. Pārbaudīt to var vienkārši: ja, lasot šo tekstu, kustina galvu no vienas puses uz otru, burti paliek skaidri, bet, ja tikpat ātri kustina pašu lapu, teksts izplūst. Sekošanas sistēma šādam ātrumam nav pietiekami ātra, bet reflekss ir.

Refleksa bojājums abās pusēs rada raksturīgu sūdzību: staigājot vai braucot pa nelīdzenu ceļu, apkārtne sāk lēkāt, un cilvēks nespēj nolasīt zīmes. Šo parādību sauc par oscilopsiju, un tā ir tieša norāde uz līdzsvara orgāna, nevis acu problēmu.

Biežākā redzamā problēma bērniem ir šķielēšana, kad acu asis nav paralēlas. Ja tā neattīstās vienlaicīga redze, bērna smadzenes vājāko aci sāk nomākt, un veidojas slinkā acs. Tieši tāpēc šķielēšana nav jāgaida, kad pāries: to izmeklē oftalmologs pēc iespējas agrāk.

Pieaugušajiem pēkšņa dubultošanās parasti norāda uz kāda acs muskuļa nerva bojājumu. Acs kustību nerva bojājums izpaužas ar nolaistu plakstiņu, aci, kas novērsta uz āru un uz leju, un bieži ar paplašinātu zīlīti; šāda kombinācija prasa neatliekamu izmeklēšanu. Atvedējnerva bojājums traucē pagriezt aci uz āru, bloka nerva bojājums rada dubultošanos, skatoties lejup.

Atsevišķi minams stāvoklis, kad bojāts šķiedru kūlis smadzeņu stumbrā, kas saskaņo abu acu horizontālās kustības. Tad viena acs nepagriežas uz iekšu, bet otrā parādās ritmiska raustīšanās. Šis atradums ir svarīga norāde, un to meklē mērķtiecīgi.

Ar acu kustību traucējumiem strādā oftalmologs, bieži kopā ar neirologu, bet reiboņa gadījumā arī otoneirologs. Nekavējoties jāmeklē palīdzība, ja dubultošanās parādījusies pēkšņi, ja tai pievienojas nolaists plakstiņš, zīlītes izmēra maiņa, stipras galvassāpes, sejas vājums, runas vai gaitas traucējumi.

• Pēkšņa dubultošanās, īpaši kopā ar galvassāpēm vai nolaistu plakstiņu.
• Acs, kas neseko otrai noteiktā skatiena virzienā.
• Ritmiska acu raustīšanās, kas parādījusies no jauna.
• Šķielēšana bērnam, arī ja tā parādās tikai dažkārt.
• Sajūta, ka apkārtne lēkā ejot vai braucot.
• Acu nogurums un dubultošanās pēc ilgas lasīšanas.

Izmeklēšana ir lielā mērā klīniska un sākas ar vienkāršiem paņēmieniem, ko var veikt jebkurā kabinetā.

1. Acu stāvokļa novērtēšana miera stāvoklī un gaismas atspulga simetrijas pārbaude uz radzenēm.
2. Kustību pārbaude visos galvenajos virzienos, sekojot ar skatienu kustīgam objektam.
3. Aizklāšanas tests, kurā pēc kārtas aizsedz vienu aci, lai atklātu slēptu novirzi.
4. Konverģences un zīlītes reakcijas pārbaude, tuvinot objektu deguna virzienā.
5. Galvas straujās kustības tests, lai novērtētu vestibulookulārā refleksa darbību.
6. Nepieciešamības gadījumā videookulogrāfija, magnētiskā rezonanse vai neirologa papildu izmeklēšana.

Zīdaiņiem un maziem bērniem ar platu deguna sakni bieži šķiet, ka acis šķielē, lai gan asis ir paralēlas; to sauc par viltus šķielēšanu, un to atšķir pēc gaismas atspulga simetrijas uz radzenēm. Tomēr šo atšķirību drīkst noteikt ārsts, nevis vecāki pēc fotogrāfijas.

Otrs pārpratums ir jebkuru acu raustīšanos uzskatīt par slimību. Skatoties tālu uz sāniem, neliela raustīšanās parādās arī veseliem cilvēkiem, un tā pati par sevi nav patoloģiska. Nozīme ir raustīšanās virzienam, ilgumam un pavadošajiem simptomiem.

Visbeidzot, viena no pārsteidzošākajām acu kustību īpašībām ir tā, ka sakādes laikā redzes uztvere tiek nomākta, un smadzenes šo tukšumu aizpilda. Tieši tāpēc, skatoties spogulī un pārmetot skatienu no vienas acs uz otru, savu acu kustību nav iespējams ieraudzīt, kaut cits cilvēks to redz labi. Tas pats mehānisms izskaidro, kāpēc pasaule nešķiet lecam, lai gan acis to pārskata desmitiem reižu minūtē.