Astes kauls: anatomija, funkcija un sāpes

Astes kauls ir trīsstūrveida veidojums ar plašāku pamatni augšā un šauru galu apakšā. Cilvēkiem tajā parasti ir trīs līdz pieci skriemeļi, un šis skaits nav vienāds visiem; daļai cilvēku skriemeļi ir pilnīgi saauguši vienā kaulā, citiem pirmais no tiem paliek atsevišķs visu mūžu.

Tikai pirmais astes skriemelis saglabā atpazīstamas skriemeļa iezīmes. Tam ir skriemeļa ķermenis un divi uz augšu vērsti izaugumi, sauktie cornua coccygea, kas savienojas ar krustu kaula attiecīgajiem izaugumiem (cornua sacralia) un ierobežo atveri, caur kuru iznāk piektā krustu nerva un astes nerva zari. Pārējie skriemeļi ir vienkārši mazi kaula gabaliņi bez loka, bez izauguma un bez muguras smadzeņu kanāla.

Priekšējā virsma ir viegli ieliekta un vērsta pret taisno zarnu; aizmugurējā virsma ir izliekta un vērsta pret ādu. Kaula gals var būt vērsts uz priekšu vairāk vai mazāk, un tieši šis leņķis daudz nosaka, vai cilvēkam vispār kādreiz radīsies sūdzības.

• Pamatne: locītavvirsma pret krustu kaula galu.
• Cornua coccygea: pāra izaugumi, kas savienojas ar krustu kaula ragiem.
• Priekšējā virsma: ieliekta, saskaras ar taisno zarnu caur mīkstajiem audiem.
• Aizmugurējā virsma: izliekta, atrodas tieši zem ādas starp sēžas pauguriem.
• Gals (apex): brīvais apakšējais punkts, pie kura pieķeras tūpļa sfinktera šķiedras.

Krustu un astes kaula savienojums (articulatio sacrococcygea) ir pusgara tipa savienojums ar starpskriemeļu disku līdzīgu skrimšļa plātni. Tas pieļauj nelielu, bet reālu kustību: liecoties uz priekšu un sēžot, astes kauls atliecas, bet, ceļoties un ejot, atgriežas. Tieši šīs kustības zudums vai, otrādi, pārmērība ir viens no sāpju cēloņiem.

Savienojumu notur vairākas saites: priekšējā un aizmugurējā krustu un astes kaula saite, sānu saites, kā arī spēcīgās krustu un sēžas kaula saites, kas stiepjas no iegurņa sānu daļām. Sievietēm šis savienojums ir kustīgāks nekā vīriešiem, jo dzemdību laikā tam jāļauj iegurņa izejai paplašināties. Grūtniecības laikā hormonālās izmaiņas šo kustīgumu vēl palielina.

Astes kaula nozīme cilvēka ķermenī ir gandrīz pilnībā saistīta ar to, kas pie tā pieķeras. Iegurņa pamatne ir muskuļu un fasciju pamatne, kas notur urīnpūsli, dzimumorgānus un taisno zarnu, un tās aizmugurējais stiprinājums ir tieši astes kauls.

Ja šie muskuļi ir pārmērīgi saspringuši, tie velk astes kaulu uz priekšu un var radīt tādas pašas sāpes kā kaula bojājums. Tas ir svarīgi saprast, jo šādā gadījumā palīdz nevis kaula ārstēšana, bet iegurņa pamatnes fizioterapija.

• Musculus coccygeus: sēžas un astes kaula muskulis, veido iegurņa pamatnes aizmugurējo daļu.
• Musculus levator ani: tūpļa pacēlājmuskulis, tā šķiedras pieķeras kaula priekšējai virsmai un anokokcigeālajam ķermenim.
• Musculus sphincter ani externus: ārējais tūpļa sfinkteris, pieķeras kaula galam.
• Musculus gluteus maximus: daļa lielā sēžas muskuļa šķiedru sākas kaula sānu malā.
• Anokokcigeālā saite: šķiedraina plātne starp tūpļa atveri un kaula galu.

Cilvēka embrijam agrīnā attīstības posmā ir īsta astes izvirzījuma struktūra, kura vēlāk regresē, un saglabājas tikai tie skriemeļi, kas kļūst par astes kaulu. Jaundzimušajam šie skriemeļi ir atsevišķi un lielākoties skrimšļaini.

Pārkaulošanās un saaugšana notiek pakāpeniski bērnībā un pusaudža gados, bet skriemeļu saplūšana savā starpā turpinās daudz ilgāk, dažkārt līdz pat vidējam vecumam. Gados vecākiem cilvēkiem arī krustu un astes kaula savienojums bieži pārkaulojas, un kauls kļūst praktiski nekustīgs. Vīriešiem tas notiek biežāk un agrāk nekā sievietēm.

Astes kaula forma un leņķis ir ļoti mainīgi. Daļai cilvēku tas ir gandrīz taisns, citiem strauji saliekts uz priekšu, retos gadījumos tā gals ir novirzīts uz sāniem vai ar papildu kaulainu izaugumu. Šīs variācijas nav slimība, bet izteikti uz priekšu saliekts kauls biežāk kļūst simptomātisks.

Sāpes astes kaula apvidū medicīnā sauc par kokcigodīniju. Raksturīgi, ka tās pastiprinās, sēžot uz cietas virsmas vai atliecoties sēdus, un īpaši spilgti izpaužas brīdī, kad cilvēks pieceļas no sēdus stāvokļa, jo tad kaulu velk gan muskuļi, gan mainās slodzes punkts.

Cēloņi ir vairāki. Pirmais ir tieša trauma: kritiens uz sēžamvietas pa kāpnēm vai uz ledus, kas var beigties ar sasitumu, saišu bojājumu, retāk lūzumu vai izmežģījumu. Otrais ir dzemdības. Trešais ir ilgstoša sēdēšana ar sliktu stāju, kad slodze pārceļas no sēžas paugurēm uz pašu kaula galu. Ceturtais ir iegurņa pamatnes muskuļu pārspriegums, kas sāpes rada bez jebkāda kaula bojājuma. Retākos gadījumos aiz sāpēm slēpjas cita problēma, tostarp audzējs, iekaisums vai matainā cista.

Ar kokcigodīniju sākotnēji strādā ģimenes ārsts, tālāk atkarībā no cēloņa tiek iesaistīts traumatologs ortopēds, fizikālās medicīnas ārsts, proktologs vai ginekologs, bet iegurņa pamatnes darbu uzņemas specializēts fizioterapeits. Sāpes, kas pavadītas ar drudzi, izdalījumiem, asiņošanu no taisnās zarnas, svara zudumu vai kas nemazinās nedēļu laikā, ir iemesls apmeklēt ārstu.

Izmeklēšana sākas ar sarunu par to, kad sāpes sākās un kas tās pastiprina, jo sāpju uzvedība sēžot un ceļoties ir ļoti informatīva. Tālāk seko apskate un jutīguma noteikšana pāri kaulam no muguras puses. Daudzos gadījumos ārsts piedāvā izmeklēšanu caur taisno zarnu, jo tikai tā iespējams pataustīt kaula priekšējo virsmu, novērtēt tā kustīgumu un izslēgt citu iemeslu.

Attēldiagnostikā izmanto rentgenuzņēmumu sānu projekcijā, dažkārt salīdzinot uzņēmumu stāvus un sēdus, lai redzētu, cik kauls kustas slodzes laikā. Magnētiskā rezonanse noder, ja ir aizdomas par iekaisumu, veidojumu vai mīksto audu bojājumu, bet datortomogrāfija precīzāk parāda kaula lūzumu.

1. Sūdzību raksturošana: sāpes sēžot, ceļoties, vēdera izejas laikā.
2. Ārēja palpācija pāri astes kaulam un ap to.
3. Izmeklēšana caur taisno zarnu, ja pacients tam piekrīt.
4. Rentgens sānu projekcijā, vajadzības gadījumā dinamiski.
5. Magnētiskā rezonanse, ja sāpes nepāriet vai ir trauksmes pazīmes.

Vairākas problēmas šajā apvidū rada līdzīgas sūdzības, tāpēc atšķiršana balstās uz to, kur tieši sāp un kas sāpes izraisa. Matainā cista (pilonidāla cista) atrodas augstāk, krustu kaula rajonā virs starpsēžas krokas, un parasti ir redzama kā pietūkums ar atveri vai izdalījumiem. Hemoroīdi un tūpļa plaisa dod sāpes vēdera izejas laikā, bieži ar asinīm, un tās nav atkarīgas no sēdēšanas uz cietas virsmas.

Krustu un zarnkaula locītavas problēma sāp sānis, nevis pa vidu, un pastiprinās ejot vai kāpjot pa kāpnēm. Jostas daļas nervu sakņu saspiedums izstaro uz kāju, ko astes kaula sāpes nedara. Sēžas nerva kairinājums dod sāpju joslu gar kājas aizmuguri.

Vienkāršākā pazīme, kas norāda tieši uz astes kaulu: sāpes ir stipri lokalizētas, pastiprinās, sēžot atliekušies atpakaļ, un mazinās, pieliecoties uz priekšu vai pieceļoties kājās un pastaigājoties.

Lielākā daļa cilvēku domā, ka astes kauls sāp, jo tas ir salauzts. Praksē lūzums šajā vietā ir salīdzinoši rets; daudz biežāk cieš saites un savienojuma skrimslis vai arī pati sāpju cēlonis vispār nav kauls, bet iegurņa pamatnes muskulatūra. Tieši tāpēc rentgens bieži ir pilnīgi normāls, kaut sāpes ir reālas un stipras.

Otra lieta, ko reti pasaka: sēdēšanas veids maina visu. Normāli, sēžot taisni, svars gulstas uz abiem sēžas pauguriem un augšstilbu aizmugures, un astes kauls praktiski nepiedalās. Tiklīdz cilvēks atliecas atpakaļ un iegurnis pagriežas, slodze pārslīd uz krustu kaula galu un astes kaulu. Tāpēc ķīļveida spilvens ar izgriezumu aizmugurē vai vienkārši stāja ar atbalstītu muguras lejasdaļu bieži palīdz vairāk nekā jebkas cits.

Trešā detaļa ir vārda izcelsme un anatomiskā loģika: astes kauls ir vienīgā mugurkaula daļa, kurai vairs nav muguras smadzeņu kanāla, jo pašas muguras smadzenes beidzas daudz augstāk. Tā vietā gar kaula priekšu iet tievas nervu galotnes un neliels struktūras veidojums, saukts par glomus coccygeum, kas ir artēriju un vēnu savienojumu kamols. Reizēm tieši tas kļūst par sāpju avotu, un to atklāj tikai operācijas laikā.