Augstu novietots dzemdes kakls: ko tas nozīmē

Dzemdes kaklā izšķir divas daļas. Maksts daļa (portio vaginalis) ir tā, ko redz ginekologs spoguļos un ko var sataustīt ar pirkstu. Virs maksts esošā daļa (portio supravaginalis) paliek iegurņa audos un nav pieejama tiešai apskatei.

Kanālu, kas iet cauri kaklam, sauc par dzemdes kakla kanālu. Tam ir divas atveres: ārējā mute, kas atveras makstī, un iekšējā mute, kas ved uz dzemdes dobumu. Ārējās mutes forma pēc dzemdībām mainās no apaļas uz šķērsvirziena spraugu, un tā ir viena no pazīmēm, pēc kuras ārsts var pateikt, vai sieviete ir dzemdējusi.

Ap kaklu maksts veido apaļu ieloci, ko sauc par maksts velvi (fornix vaginae) ar priekšējo, aizmugurējo un diviem sāniskajiem posmiem. Aizmugurējā velve ir dziļākā. Tieši velvju esamība rada sajūtu, ka kakls „karājas" maksts galā, nevis vienkārši noslēdz to.

Estrogēna līmeņa celšanās cikla pirmajā pusē izmaina gan dzemdes saišu tonusu, gan paša kakla audu struktūru. Ap ovulāciju izmaiņas ir visizteiktākās un notiek vienlaikus četros parametros: augstums, cietība, mutes atvērums un gļotu raksturs.

Pastāvīgi augstu novietots kakls visbiežāk ir vienkārši individuāla anatomija. Maksts garums cilvēkiem atšķiras, un šī atšķirība ir pilnīgi normāla. Papildus tam nozīme ir dzemdes novietojumam: ja dzemde ir atliekta uz priekšu, kakls parasti ir vērsts uz aizmuguri un var šķist dziļāk, bet, ja dzemde ir atliekta uz aizmuguri, kakls vērsts uz priekšu un mēdz būt vieglāk sasniedzams.

Papildus tam kakls ceļas augstāk seksuālas uzbudināšanās laikā. Dzemde pieceļas, maksts augšdaļa izplešas, un attālums līdz kaklam palielinās. Tā ir normāla fizioloģiska reakcija, kuras dēļ dzimumakts laikā kakls parasti netiek tieši skarts.

Grūtniecības sākumā kakls parasti kļūst mīksts un paceļas augstāk, bet pēc dzemdībām un ar gadiem, kad iegurņa pamatnes atbalsts vājinās, tas var atrasties zemāk nekā agrāk. Šī pēdējā izmaiņa, ja tā ir izteikta, jau var liecināt par iegurņa orgānu nolaišanos.

Nozīme ir arī blakus esošajiem orgāniem. Pilns urīnpūslis paceļ dzemdi uz augšu un padara kaklu grūtāk sasniedzamu, savukārt pilna taisnā zarna to pabīda uz priekšu. Tieši tāpēc ginekologi lūdz pirms izmeklēšanas iztukšot urīnpūsli: mainās ne tikai komforts, bet arī tas, ko ārsts spēj sataustīt.

Lielākā daļa jautājumu par augstu esošu dzemdes kaklu nāk nevis no veselības bažām, bet no pavisam praktiskām situācijām.

• Menstruālais trauciņš: augstu esošs kakls nozīmē, ka trauciņš „pazūd" dziļi un tā kātiņu var būt grūti sasniegt. Šeit noder garāks modelis un kātiņa neapgriešana.
• Tamponi: pie augsta kakla tampons var novietoties tā, ka tā aukliņa iestiepjas dziļāk, nekā ierasts.
• Diafragma un maksts vāciņš: pareizs izmērs ir tieši atkarīgs no kakla novietojuma, tāpēc to izvēlas ārsts.
• Uztriepes paņemšana un spirāles ievietošana: dziļāk novietots kakls procedūru padara neērtāku, bet tehniski iespējamu.
• Intīmā dzīve: dažās pozās augstu esošs kakls tiek skarts mazāk, citās vairāk, un tas var izskaidrot sāpīgumu noteiktās pozīcijās.

Ginekologa rīcībā ir vairākas metodes, un tās nav savstarpēji aizvietojamas. Katra no tām atbild uz savu jautājumu: kur kakls atrodas, kā tas izskatās, kādas ir tā šūnas un kāds ir tā iekšējais garums.

1. Divroku izmeklēšana: ārsts nosaka kakla stāvokli, kustīgumu un sāpīgumu.
2. Apskate spoguļos: redz kakla virsmu, ārējo muti un izdalījumu raksturu.
3. Citoloģiskā uztriepe un cilvēka papilomas vīrusa tests: vēža priekšstadiju skrīnings.
4. Kolposkopija: kakla virsmas apskate palielinājumā, ja skrīninga rezultāts ir izmainīts.
5. Transvaginālā ultrasonogrāfija: vienīgā metode, ar ko izmēra kakla kanāla garumu, īpaši grūtniecības laikā.

Pirmā un būtiskākā neskaidrība ir starp kakla novietojumu un kakla garumu. Grūtniecības uzraudzībā tiek mērīts dzemdes kakla kanāla garums ar ultrasonogrāfiju, un saīsināts kanāls ir priekšlaicīgu dzemdību riska rādītājs. Tas ir pavisam cits parametrs nekā tas, cik dziļi kakls atrodas maksts galā, un ar pirkstu to izmērīt nav iespējams.

Otrā neskaidrība rodas taustot. Maksts velves ieloce, nabotu cistas uz kakla virsmas vai pat kakla sānu mala var tikt noturētas par „kaut ko neparastu". Pašizmeklēšana ar pirkstu vispār nav diagnostikas metode: ar to nevar ne izslēgt, ne apstiprināt nevienu slimību.

Trešā neskaidrība ir ar dzemdes kakla nepietiekamību. Tas ir stāvoklis grūtniecības laikā, kad kakls bez sāpēm sāk atvērties pārāk agri. Tam nav nekāda sakara ar to, cik augstu kakls atrodas ārpus grūtniecības.

Pats kakla augstums nav simptoms un ārsta apmeklējumu neprasa. Ārsta apmeklējumu prasa tas, kas notiek ap to.

Pie ginekologa jādodas, ja parādās asiņošana ārpus menstruācijām vai pēc dzimumakta, ja izdalījumi maina krāsu, smaržu vai kļūst strutaini, ja dzimumakts kļūst sāpīgs, ja rodas sāpes iegurnī vai ja ir sajūta, ka makstī kaut kas izspiežas uz āru.

Atsevišķi jāatceras par regulāro skrīningu. Dzemdes kakla vēzis ir viens no retajiem audzējiem, ko iespējams novērst pirms tā rašanās, atklājot un ārstējot priekšstadijas. Latvijā dzemdes kakla vēža skrīnings tiek organizēts valsts programmas ietvaros, un uzaicinājuma vēstule ir iemesls doties, nevis atlikt.

Pašnovērošana ar pirkstu bieži tiek pasniegta kā uzticams veids, kā noteikt auglīgās dienas. Patiesībā kakla stāvoklis ir viens no visgrūtāk interpretējamajiem auglības rādītājiem, jo tas mainās arī atkarībā no urīnpūšļa pildījuma, ķermeņa pozas izmeklēšanas brīdī, vēdera izejas un pat no tā, cik dziļi tiek ievietots pirksts.

Metodes, kas balstās uz cikla novērošanu, šo rādītāju izmanto tikai kā papildinājumu gļotu novērošanai un bazālās temperatūras mērīšanai, nevis kā patstāvīgu pazīmi. Kā kontracepcijas metode kakla taustīšana nedarbojas, un paļauties uz to nevajadzētu.

Praktiskāka ir cita novērošana: konsekvence. Ja sieviete zina savu parasto rakstu un tas pēkšņi mainās, piemēram, kakls kļūst pastāvīgi sāpīgs pieskaroties, tas ir signāls apmeklēt ārstu, nevis mēģināt to interpretēt pašai.