Epifīzes līnija: augšanas plātnītes pēdas kaulā

Plātnīte nav vienveidīgs skrimšļa slānis. Tajā ir skaidri atšķiramas kārtas, un katrā no tām šūnas dara kaut ko citu. Tieši šo kārtu izkārtojums izskaidro, kāpēc lūzumi plātnītes apvidū notiek noteiktā vietā.

• Miera kārta pie epifīzes: šūnu rezerve, kas nodrošina plātnītes pastāvēšanu.
• Vairošanās kārta: šūnas aktīvi dalās un veido raksturīgas stabiņveida kolonnas.
• Uzbriešanas kārta: šūnas strauji palielinās, un tieši šī kārta ir mehāniski vājākā vieta.
• Pārkaulošanās kārta pie metafīzes: skrimslis tiek aizstāts ar jaunu kaulaudu.
• Asinsvadi ieaug no metafīzes puses un nes šūnas, kas veido kaulu.

Kaulaudi, atšķirībā no skrimšļa, nespēj augt no iekšpuses. Tie var tikt tikai pievienoti no virsmas. Tāpēc garumā kauls aug vienīgi tur, kur ir skrimslis, kas spēj vairoties, tas ir, plātnītē.

Kaula biezums pieaug pavisam citādi: no ārpuses, kaula apvalka iekšējās kārtas darbības rezultātā, bet no iekšpuses vienlaikus notiek kaula noārdīšana, lai kaula sieniņa nekļūtu pārmērīgi smaga. Tieši tāpēc arī pieaugušam cilvēkam kauls var kļūt izturīgāks slodzes ietekmē, lai gan garāks tas vairs nekļūst.

No tā izriet praktiska atziņa: fiziskās aktivitātes pieaugušam cilvēkam neietekmē augumu, bet bērna un pusaudža augšanas plātnītes ir pret slodzi jutīgas, un pārmērīga, vienpusēja slodze tām var kaitēt.

Tieši šī atšķirība izskaidro arī, kāpēc bērna kaula lūzums dzīst ātrāk. Bērna kaula apvalks ir biezāks, aktīvāks un cieši pieguļ kaulam, tāpēc jauna kaulaudu veidošanās sākas straujāk nekā pieaugušajam.

Slēgšanās nenotiek visur vienlaikus. Katram kaulam un pat katram kaula galam ir savs laiks, un šī secība ir pietiekami paredzama, lai to izmantotu vecuma noteikšanai.

Vidēji meitenēm plātnītes aizveras agrāk nekā zēniem, un vairumā kaulu process ir pabeigts vēlīnos pusaudža gados. Viena no pēdējām pārkaulojas atslēgas kaula iekšējā gala plātnīte, kas noslēdzas jau pieaugušā vecumā, un tieši tāpēc to izmanto tiesu medicīnas vecuma novērtēšanā.

Augšanu stimulē augšanas hormons kopā ar aknās veidoto augšanas faktoru, kā arī vairogdziedzera hormoni. Bez tiem plātnīte strādā gausi, un bērns atpaliek augumā.

Slēgšanos savukārt izraisa dzimumhormoni. Šeit ir viens no biežāk pārprastajiem faktiem: plātnīšu slēgšanos abiem dzimumiem galvenokārt nosaka estrogēni. Zēniem daļa testosterona organismā tiek pārvērsta estrogēnā, un tieši tas beigās aptur augšanu.

Tas nav teorētisks sīkums. Šis mehānisms izskaidro, kāpēc priekšlaicīga dzimumnobriešana galu galā noved pie mazāka gala auguma, lai gan bērns kādu laiku ir garākais klasē: augšanas rāviens sākas agrāk, bet arī plātnītes aizveras agrāk.

Bērna kauls nelūst tāpat kā pieauguša cilvēka kauls. Plātnīte ir mehāniski vājākais posms, tāpēc spēks, kas pieaugušajam izrautu saiti, bērnam bieži bojā tieši plātnīti.

Papildus jāatceras, ka bērnam locītavas saites bieži ir izturīgākas par plātnīti. Tāpēc tas, kas pieaugušajam būtu saišu sastiepums, bērnam var izrādīties plātnītes bojājums, un šo bojājumu parastā rentgenuzņēmumā ne vienmēr uzreiz redz.

• Plātnītes lūzumi: iedalās vairākos tipos atkarībā no tā, vai lūzuma līnija iet caur pašu plātnīti, metafīzi vai epifīzi.
• Augšanas apstāšanās daļā plātnītes: izveidojas kaula tiltiņš, un kauls sāk augt šķībi.
• Augšstilba kaula galvas nobīde pusaudžiem: plātnīte pati nobīdās, tipiski liekā svara gadījumā.
• Rahīts un D vitamīna trūkums: plātnīte paplašinās un kļūst nesakārtota.
• Atkārtota pārslodze sportā: plātnītes kairinājums, biežāk augošiem pusaudžiem.
• Iedzimtas skeleta slimības, kurās traucēta pati skrimšļa attīstība.

Galvenā metode ir rentgenuzņēmums, jo plātnīte un epifīzes līnija tajā ir skaidri redzamas. Bērniem bieži uzņem arī pretējo, veselo pusi salīdzinājumam, jo normas šajā vecumā ir ļoti mainīgas.

1. Apskate un traumas apstākļu noskaidrošana: kur tieši sāp un kādā virzienā darbojies spēks.
2. Rentgenuzņēmums divās projekcijās, bieži salīdzinot ar pretējo pusi.
3. Kaula vecuma noteikšana pēc kreisās plaukstas un plaukstas pamata uzņēmuma, ja ir augšanas traucējumi.
4. Magnētiskā rezonanse, ja ir aizdomas par kaula tiltiņu vai plātnītes bojājumu bez skaidra lūzuma.
5. Atkārtota novērošana pēc mēnešiem, jo augšanas traucējumi parādās vēlu.

Visbiežāk to sajauc ar lūzuma līniju. Atšķirt palīdz vairākas pazīmes: epifīzes līnija ir gluda, nepārtraukta, atrodas tipiskā vietā un parasti ir simetriska abās pusēs, savukārt lūzuma līnija ir neregulāra un bieži neiekļaujas anatomiskajā rakstā.

Otrs sajaukums ir pati augšanas plātnīte, ko neapmācīta acs rentgenuzņēmumā mēdz noturēt par lūzumu, jo skrimslis attēlā izskatās kā tumša sprauga. Tieši tāpēc bērnu rentgenuzņēmumus vienmēr vērtē speciālists.

Trešais ir apofīze, tas ir, kaula izcilnis ar savu atsevišķu pārkaulošanās centru, pie kura piestiprinās cīpsla. Apofīze neveic kaula garumā augšanu, bet tās kairinājumam ir savas, labi zināmas slimības augošiem sportistiem, piemēram, sāpes ceļa priekšpusē zem ceļa skriemeļa.

Ceturtais ir tā sauktā augšanas apstāšanās līnija, kas rodas pēc smagas slimības vai bada perioda un rentgenuzņēmumā izskatās kā papildu šķērssvītra metafīzē. Tā ir kaula „gadskārta", nevis epifīzes līnija.

Praktiskais secinājums ir vienkāršs: bērna rentgenuzņēmumu nav jēgas mēģināt novērtēt pašam vai salīdzināt ar internetā atrastiem attēliem. Normas šajā vecumā mainās ik pēc dažiem mēnešiem, un tieši tāpēc bērnu uzņēmumus vērtē kopā ar vecumu un klīnisko ainu.

Lielākā daļa bērnu lūzumu sadzīst labi, un bērna kaula spēja pati izlīdzināt nelielas nobīdes ir ievērojami lielāka nekā pieaugušajam. Tomēr tieši plātnītes lūzumi ir tie, kuriem ir atlikta iznākuma pārbaude.

Ja daļa plātnītes pārkaulojas priekšlaicīgi, kauls sāk augt nevienmērīgi. Sekas ir divējādas: attiecīgā ekstremitāte var kļūt īsāka par otru vai arī izliekties uz vienu pusi. Šīs izmaiņas parasti kļūst pamanāmas nevis uzreiz, bet gan mēnešus vai pat gadu vēlāk.

Tāpēc pēc plātnītes lūzuma ortopēds nozīmē atkārtotas kontroles, pat ja bērns vairs nesūdzas. Šīs kontroles nav formalitāte: agrīni atklātu kaula tiltiņu ir iespējams ārstēt, bet izveidojusies deformācija jau prasa daudz nopietnāku iejaukšanos.

Pie ārsta nekavējoties jādodas, ja pēc traumas bērns nespēj izmantot ekstremitāti, ja ir redzama deformācija, izteikts pietūkums virs locītavas vai ja sāpes ir tieši locītavas tuvumā. Vēlāk uzmanība jāpievērš arī tam, ja bērna kājas vai rokas garums izskatās atšķirīgs vai ja parādās klibošana bez jaunas traumas.