Gaitas cikls: soļa fāzes un to nozīme

Rehabilitācijā gaitas ciklu parasti sīkāk dala astoņās apakšfāzēs. Pirmās piecas pieder balsta fāzei, pēdējās trīs pārnešanas fāzei. Šis dalījums ļauj precīzi pateikt, kurā soļa brīdī rodas problēma, nevis vispārīgi konstatēt, ka cilvēks klibo.

Norādītās procentu vērtības ir aptuvenas un attiecas uz mierīgu staigāšanu līdzenā vietā. Tās mainās atkarībā no ātruma, apaviem, virsmas un cilvēka vecuma.

Izplatīts priekšstats ir tāds, ka muskuļi staigāšanā kāju stumj uz priekšu. Patiesībā liela daļa muskuļu darba ir ekscentriska, tas ir, muskulis saraujas, vienlaikus izstiepjoties, un tādējādi bremzē kustību, ko rada smaguma spēks un inerce. Priekšējais lielā liela muskulis (musculus tibialis anterior) pēc papēža kontakta nevis ceļ pēdu, bet lēni nolaiž to uz zemes; ja tas nestrādā, pēda nokrīt ar dzirdamu plakšķi.

Slodzes pārņemšanas laikā četrgalvainais augšstilba muskulis (musculus quadriceps femoris) ekscentriski bremzē ceļgala saliekšanos un tādējādi amortizē triecienu. Vidējā balsta laikā vidējais sēžas muskulis (musculus gluteus medius) notur iegurni horizontāli, jo visa ķermeņa masa balstās uz vienas kājas. Vēlīnajā balstā trīsgalvainais ikra muskulis (musculus triceps surae) rada galveno atgrūdienu.

Pārnešanas fāze lielā mērā ir svārsta kustība. Pēc tam, kad gūžas saliecēji kāju palaiž kustībā, tā turpina virzīties uz priekšu pati, un augšstilba aizmugures muskuļu (musculi ischiocrurales) uzdevums beigās ir šo svārstu apturēt, lai apakšstilbs neaizsviestos pārāk tālu.

• Papēža kontaktā strādā pēdas pacēlājs, nevis atgrūdējs.
• Ceļgala amortizācija notiek ar izstiepšanos, nevis ar spēcīgu iztaisnošanu.
• Iegurņa stabilitāti uz vienas kājas nodrošina sānu sēžas muskuļi.
• Atgrūdienu dod ikra muskuļi caur Ahileja cīpslu.
• Roku pretēja šūpošanās samazina ķermeņa rotāciju ap garenasi.

Staigāšanas laikā ķermeņa smaguma centrs pārvietojas nevis taisnā līnijā, bet vieglā viļņveida trajektorijā: tas paceļas vidējā balsta laikā un nolaižas dubultbalsta laikā, kā arī nedaudz svārstās uz sāniem. Balsta fāzē ķermenis būtībā uzveļas pāri pēdai kā apgriezts svārsts, un potenciālā enerģija pārvēršas kinētiskajā un atpakaļ. Šī apmaiņa ir iemesls, kāpēc staigāšana ir enerģētiski tik lēta.

Pretēji intuīcijai, lielākais enerģijas patēriņš rodas nevis kājas pārnešanā, bet pārejā no viena soļa uz nākamo. Tieši dubultbalsta brīdī smaguma centra kustības virziens jāpagriež, un šim pagriezienam nepieciešams muskuļu darbs. Tāpēc cilvēki, kas nespēj veikt pilnvērtīgu atgrūdienu, staigā nesalīdzināmi nogurdinošāk, pat ja ārēji kustība izskatās gandrīz normāla.

Patstāvīga staigāšana bērnam parasti sākas ap pirmās dzīves gada beigām, taču normas robežas ir plašas. Sākumā gaita ir ar plati izvērstām kājām, īsiem soļiem, bez īstas papēža nolikšanas un bez roku pretējas šūpošanās; rokas bieži tiek turētas augšā līdzsvara dēļ. Nobrieduša parauga pazīmes, tostarp skaidrs papēža kontakts un saskaņota roku kustība, izveidojas pakāpeniski agrā skolas vecumā.

Pieaugušam cilvēkam gaitas parametri ilgi ir stabili. Vēlākajos gados parasti samazinās staigāšanas ātrums un soļa garums, nedaudz paplašinās balsta laukums un pagarinās dubultbalsta laiks, jo ķermenis meklē lielāku stabilitāti. Šīs izmaiņas pašas par sevi nav slimība, taču izteikta palēnināšanās, nedrošība vai kritieni ir iemesls izmeklēšanai, nevis norakstīšanai uz vecumu.

• Zīdaiņa gaitā nav papēža kontakta un roku pretējas šūpošanās.
• Plati izvērstas kājas maziem bērniem ir normāla līdzsvara stratēģija.
• Nobriedis gaitas paraugs veidojas pakāpeniski agrā skolas vecumā.
• Ar gadiem gaita kļūst lēnāka un piesardzīgāka.
• Biežāki kritieni nav normāla novecošanās pazīme un prasa izvērtēšanu.

Gaitas novirze bieži ir pirmā redzamā slimības pazīme, un pieredzējis speciālists daudz uzzina jau pa koridoru. Sāpju izraisītā jeb antalģiskā gaita nozīmē saīsinātu balsta fāzi uz sāpošās kājas, jo cilvēks cenšas to noslogot pēc iespējas īsāk. Iegurņa krišana uz pretējo pusi balsta laikā norāda uz vidējā sēžas muskuļa vai gūžas locītavas problēmu.

Pēdas noslīgums, kad cilvēks pārnešanas fāzē ceļ ceļgalu augstāk, lai pirksti neaizķertos, liecina par pēdas pacēlājmuskuļu vājumu, visbiežāk kopējā peroneālā nerva bojājuma dēļ. Sīki, šļūcoši soļi ar vāju roku šūnošanos un grūtībām sākt kustību raksturīgi Parkinsona slimībai. Platas, nedrošas un neregulāras kustības norāda uz smadzenīšu bojājumu, bet spastiska kāja, ko nes pa loku uz āru, ir tipiska pēc insulta.

Pieaugušam cilvēkam pēkšņi radusies gaitas maiņa, īpaši kopā ar vājumu, nejutīgumu, runas traucējumiem vai sejas asimetriju, ir neatliekams stāvoklis, un tad jāzvana ātrajai palīdzībai. Pakāpeniski progresējošus traucējumus vērtē neirologs, ortopēds vai fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, un ikdienas darbs ar gaitu ir fizioterapeita pārziņā.

Vienkāršākā un joprojām svarīgākā metode ir novērošana: pacients staigā vairākas reizes turp un atpakaļ, ārsts vēro no sāniem, no priekšas un no aizmugures, pievēršot uzmanību soļa garumam, simetrijai, pēdas nolikšanai un iegurņa kustībai. To papildina vienkārši laika testi, piemēram, noteikta attāluma noiešana pēc iespējas ātrāk vai piecelšanās, apiešana ap atzīmi un atgriešanās krēslā.

Sarežģītākos gadījumos izmanto instrumentālo gaitas analīzi. Kustību reģistrē kameras ar marķieriem uz ķermeņa, spēka platformas mēra zemes reakcijas spēku, virsmas elektromiogrāfija rāda, kuri muskuļi un kurā fāzē ieslēdzas, bet spiediena paklāji rāda slodzes sadalījumu pēdā. Šāda analīze īpaši noder pirms ortopēdiskām operācijām bērniem ar cerebrālo trieku un ortožu vai protēžu pielāgošanā.

1. Anamnēze: kad traucējumi sākušies, vai ir sāpes, vai ir bijuši kritieni.
2. Neiroloģiskā un ortopēdiskā apskate guļus un stāvus.
3. Gaitas novērošana bez apaviem un apavos, arī ātrākā tempā.
4. Laika un attāluma mērījumi ar standartizētiem testiem.
5. Pēc vajadzības attēldiagnostika, elektromiogrāfija vai instrumentāla gaitas analīze.

Pirmā kļūda ir cikla sajaukšana ar soli. Ja cilvēks saka, ka gaitas ciklā ir viens solis, viņš ar to parasti domā pusi cikla. Mērot soļu skaitu minūtē (kadenci), rezultāts ir divreiz lielāks nekā ciklu skaits minūtē, un pierakstos to nedrīkst sajaukt.

Otrā kļūda ir pieņemt, ka skriešana ir tikai ātrāka staigāšana. Skrienot pazūd dubultbalsts, parādās lidojuma fāze, balsta fāze saīsinās, bieži mainās pēdas pirmā kontakta vieta, un cīpslu elastīgā enerģija kļūst daudz svarīgāka. Tāpēc staigāšanas gaitas analīzes secinājumus nevar automātiski pārnest uz skriešanu.

Trešā kļūda ir vērtēt tikai kājas. Gaitā piedalās iegurnis, mugurkauls un rokas, un sāpes muguras lejasdaļā dažkārt izriet no tā, ka kāja balsta fāzē nespēj veikt savu daļu darba.