TJG Online
Anatomija un fizioloģija

Kas ir gaitas biomehānika?

Īsā atbilde

Gaitas biomehānika ir cilvēka staigāšanas un skriešanas pētīšana ar mehānikas jēdzieniem: kā locītavas kustas, kādi spēki uz tām iedarbojas un kā ķermenis šo kustību veic ar pēc iespējas mazāku enerģijas patēriņu. Praksē to izmanto, lai saprastu, kāpēc konkrēta cilvēka gaita ir mainījusies, un lai plānotu ārstēšanu.

Pamatvienība ir gaitas cikls: viss, kas notiek no vienas kājas papēža uzlikšanas līdz tās pašas kājas nākamajai papēža uzlikšanai. Ciklu dala divās fāzēs. Balsta fāzē pēda ir uz zemes, un tā aizņem nedaudz vairāk nekā pusi cikla. Pārnešanas fāzē kāja ir gaisā un tiek izmesta uz priekšu.

Ejot ir divi īsi brīži katrā ciklā, kad uz zemes ir abas pēdas vienlaikus. Tieši šo divkāršā balsta brīžu esamība ir formālā atšķirība starp iešanu un skriešanu: skrienot tie pazūd un to vietā parādās lidojuma fāze, kurā zemi neskar neviena pēda. Tas nav tikai definīcijas jautājums, jo abos gadījumos slodzes locītavām ir principiāli dažādas.

Gaitas biomehānika sadalās divos skatpunktos. Kinemātika apraksta kustību pašu par sevi: locītavu leņķus, ātrumus, iegurņa un rumpja pagriezienus, neinteresējoties par cēloņiem. Kinētika nodarbojas ar spēkiem un griezes momentiem, kas šo kustību rada: zemes reakcijas spēku, muskuļu radītos momentus un slodzi locītavās. Redzēt var tikai kinemātiku, spēkus jāmēra.

Kā ķermenis taupa enerģiju

Balsta fāzē ķermenis pārveļas pāri balsta kājai gandrīz kā apgriezts svārsts. Ceļoties uz augšu, uzkrājas potenciālā enerģija, krītot uz priekšu tā pārvēršas kustības enerģijā, un šī maiņa notiek pretfāzē, tāpēc katrā solī daļa enerģijas tiek atgūta, nevis izšķiesta.

Otrs enerģijas avots ir cīpslu elastība. Ahilleja cīpsla un pēdas velves saite atspēriena laikā izstiepjas un pēc tam atsitas atpakaļ kā atspere. Skriešanā šī atdeve ir īpaši nozīmīga, un tieši tāpēc skriešana ir enerģētiski daudz lētāka, nekā varētu domāt, skatoties uz kustību apjomu.

Pati balsta fāze parasti tiek aprakstīta kā trīs secīgi šūpuļi. Vispirms ķermenis veļas pāri papēdim, tad pāri potītei, tad pāri pēdas priekšdaļai. Ja kāds no šiem trim posmiem sabojājas, piemēram, potītes stīvuma dēļ, pārējie sāk kompensēt, un gaita mainās visā garumā, nevis tikai vienā vietā.

Ar ko to mēra

Kinemātiku mēra ar kustību uzņemšanas sistēmām: uz ķermeņa piestiprina atstarojošus marķierus, ko seko vairākas kameras, un dators no tiem aprēķina locītavu leņķus. Vienkāršākos gadījumos pietiek ar video no diviem virzieniem.

Kinētiku mēra ar spēka platformām, kas iemontētas grīdā un reģistrē, ar kādu spēku un kādā virzienā pēda spiež uz zemi. Papildus izmanto spiediena paklājus, kas rāda slodzes sadalījumu zem pēdas, un elektromiogrāfiju, kas rāda, kuri muskuļi un kurā cikla brīdī ieslēdzas.

Svarīgs klīnisks rādītājs ir arī vienkārši iešanas ātrums. Gerontoloģijā to izmanto kā vispārēju veselības un funkcionālās rezerves rādītāju, jo tas atspoguļo vienlaikus sirds un asinsvadu, nervu sistēmas un muskuļu stāvokli.

Ko no gaitas var nolasīt

Dažas gaitas izmaiņas norāda uz konkrētiem cēloņiem. Ja cilvēks uz vienas kājas stāv manāmi īsāku laiku nekā uz otras, tas parasti nozīmē, ka šī kāja sāp. Ja pārnešanas fāzē pēdas purngals aizķeras un cilvēks kāju ceļ neparasti augstu, jādomā par pēdas atliecēju vājumu.

Ja, stāvot uz vienas kājas, iegurnis noslīd pretējā pusē, tas liecina par gūžas atvilcējmuskuļu vājumu. Ja gaita ir plata, nevienmērīga un cilvēks nespēj iet pa taisnu līniju, tas norāda uz smadzenīšu vai līdzsvara sistēmas traucējumu. Sīki, čāpojoši soļi ar grūtībām uzsākt kustību ir raksturīgi citai slimību grupai.

Šie ir mehānismu apraksti, nevis diagnozes. Pie ģimenes ārsta jādodas, ja gaita mainās bez skaidra iemesla, ja sākas biežas paklupšanas vai kritieni, ja parādās kājas vājums vai nejutīgums. Ja gaitas izmaiņas iestājas pēkšņi un tām pievienojas runas, sejas vai redzes traucējumi, jāsauc neatliekamā palīdzība. Ar gaitu strādā neirologs, ortopēds, fizikālās medicīnas ārsts un fizioterapeits, bērniem arī bērnu ortopēds.

Kinemātika nav kinētika

Šos divus vārdus sajauc visbiežāk, un atšķirība ir vienkārša: kinemātika ir tas, ko redzat, kinētika ir tas, kāpēc tas notiek. Divi cilvēki var kustēties gandrīz vienādi, bet ar pavisam atšķirīgiem spēkiem locītavās; un otrādi, divi atšķirīgi izskatīgi gājieni var slogot ceļgalu vienādi.

Praktiskā nozīme ir liela. Gaitas „labošana“ pēc izskata vien, neko nemērot, var samazināt vienu slodzi un palielināt citu. Tieši tāpēc klīniskā gaitas analīze vienmēr apvieno abus skatpunktus un kustību datus salīdzina ar muskuļu aktivitāti.

Trešais jēdziens, ko mēdz pievienot, ir gaitas energētika, proti, cik daudz skābekļa cilvēks patērē, lai noietu attālumu. Tas ir svarīgs rādītājs protezēšanā un neiroloģisku slimību gadījumā, jo tieši enerģijas cena, nevis kustības izskats, nosaka, cik tālu cilvēks reāli spēj aiziet.

Iešana ir kontrolēta krišana

Vispārsteidzošākais secinājums no gaitas mehānikas ir tas, ka katrs solis sākas ar to, ka ķermenis tiek palaists krist uz priekšu. Muskuļi lielākoties nevis grūž, bet bremzē: pēc papēža uzlikšanas priekšējie apakšstilba muskuļi ļauj pēdai nolaisties lēni, ceļgala taisnotājs bremzē saliekšanos, un īstais aktīvais grūdiens notiek tikai atspērienā. Tieši tāpēc nogurusi gaita kļūst skaļa: bremzēšana pirmā pazūd.

Vēl viens plaši izplatīts uzskats, kas ir vērts piesardzības, ir tas, ka pēdas ieripināšana uz iekšu pati par sevi rada traumas un ka to obligāti jālabo ar speciāliem apaviem. Pētījumu rezultāti par to nav viennozīmīgi, un pēdas kustības amplitūda veseliem cilvēkiem ļoti atšķiras. Apavu vai ieliktņu izvēle, ja ir sūdzības, ir jautājums, kas jāpārrunā ar speciālistu, nevis jāatrisina pēc video internetā.

Avoti