Gremošanas sistēmas shēma: kā to lasīt

Gremošanas trakta shēmu visvieglāk lasīt, sekojot vienam kumosam. Katrā posmā tam pievienojas kas jauns, un no tā mainās gan konsistence, gan vide.

Kopējais ceļš veselam cilvēkam ilgst stundas vai desmitiem stundu, un ievērojami ilgākā daļa no tā laika paiet resnajā zarnā, nevis kuņģī.

1. Mutē barība tiek sasmalcināta ar zobiem un samitrināta ar siekalām, kurās ir ciete šķeļošs ferments.
2. Rīšanas laikā rīkle novirza kumosu barības vadā, un balsene tiek noslēgta ar uzbalseni.
3. Barības vads ar viļņveida kustībām nogādā kumosu kuņģī, kur skābā vidē sākas olbaltumvielu šķelšana.
4. Kuņģa vārtnieks porcijās izlaiž saturu divpadsmitpirkstu zarnā, kur pievienojas žults un aizkuņģa dziedzera sula.
5. Tievajā zarnā barības vielas tiek sašķeltas līdz galam un uzsūktas caur bārkstiņām.
6. Resnajā zarnā tiek atgūts ūdens un minerālvielas, zarnu baktērijas sašķeļ neuzsūktās šķiedrvielas, un atlikums uzkrājas taisnajā zarnā.

Shēmā visas caurules daļas izskatās līdzīgas, taču to uzbūve būtiski atšķiras. Tieši šīs atšķirības nosaka, kādas slimības katrā posmā ir raksturīgas.

No barības vada līdz tūpļa kanālam sienai ir viens un tas pats pamatplāns, kas mainās tikai detaļās. Šī plāna zināšana palīdz saprast, ko nozīmē dažādas diagnozes: virspusēja čūla, polips, sienas sabiezējums vai perforācija skar dažādus slāņus.

• Gļotāda: epitēlijs, kas saskaras ar saturu, kopā ar plānu saistaudu un muskuļu kārtiņu.
• Zemgļotāda: saistaudi ar asinsvadiem, limfvadiem un nervu pinumu, kas vada dziedzeru darbu.
• Muskuļu slānis: iekšējais riņķveida un ārējais garenvirziena slānis, starp kuriem atrodas kustības vadošais nervu pinums.
• Ārējais apvalks: vēdera dobumā seroza, kas ļauj zarnu cilpām slīdēt, bet ārpus tā saistaudu apvalks.

Siekalu dziedzeri ir trīs pāri, un to sulas ieplūst mutes dobumā. Tās sāk cietes šķelšanu un ļauj sajust garšu, jo garšas vielām jābūt izšķīdušām.

Aknas ražo žulti nepārtraukti, bet žultspūslis to uzkrāj un izlaiž pēc treknas maltītes. Žults pati nešķeļ taukus, tā tos sasmalcina sīkos pilienos, lai fermenti varētu piekļūt.

Aizkuņģa dziedzeris pievieno fermentus visām trim barības vielu grupām un bikarbonātu, kas neitralizē no kuņģa nākušo skābi. Tas ir vienīgais orgāns, kas vienlaikus izdala sulu zarnā un hormonus asinīs.

Uz shēmas šie dziedzeri parasti zīmēti sānos ar bultām, kas norāda ieplūdes vietu. Praktiski svarīgi ir tas, ka žults un aizkuņģa dziedzera vads lielākajai daļai cilvēku saplūst un atveras kopīgi divpadsmitpirkstu zarnā, tāpēc žultsakmens var aizsprostot abus ceļus vienlaikus.

Gremošanas shēmas bieži izmanto sugu salīdzināšanai, un šajā salīdzinājumā redzams, cik cieši trakta uzbūve saistīta ar barību.

Atgremotājiem, piemēram, govīm, kuņģis ir sadalīts vairākos nodalījumos, kuros mikroorganismi sašķeļ celulozi. Zirgiem šo darbu veic ļoti apjomīga aklā zarna. Putniem nav zobu, tāpēc tiem ir guza barības uzkrāšanai un muskuļains kuņģis, kas smalcina barību ar norītu smilšu palīdzību.

Cilvēks šajā spektrā atrodas vidū: vienkāršs kuņģis, samērā gara tievā zarna un mēreni attīstīta resnā zarna. Tā ir visēdāja uzbūve, kas nav specializēta ne tīri gaļas, ne tīri rupjas augu barības apstrādei.

Shēma ir mācību līdzeklis, bet klīnikā traktu apskata tieši. Augšējo daļu līdz divpadsmitpirkstu zarnai izmeklē ar gastroskopiju, resno zarnu ar kolonoskopiju. Abos gadījumos ārsts redz gļotādu savām acīm un var paņemt audu paraugu.

Tievās zarnas vidusdaļa ilgi bija grūti pieejama, un mūsdienās to var apskatīt ar norijamu kapsulas kameru vai ar īpašu enteroskopijas tehniku.

Attēldiagnostikā izmanto vēdera dobuma ultrasonogrāfiju, kas labi rāda aknas, žultspūsli un aizkuņģa dziedzeri, kā arī datortomogrāfiju un magnētisko rezonansi, kas parāda sienas biezumu un apkārtējos audus. Kustību traucējumus vērtē ar rīšanas izmeklējumiem un kuņģa iztukšošanās pētījumiem.

Ar gremošanas trakta slimībām strādā gastroenterologs, ķirurģiskos jautājumos ķirurgs, bērniem bērnu gastroenterologs. Pie ārsta jādodas nekavējoties, ja parādās asinis izkārnījumos vai vemšanā, melni darvai līdzīgi izkārnījumi, apgrūtināta rīšana, negaidīts svara zudums vai stipras, nerimstošas vēdera sāpes.

Pirmais maldinājums ir novietojums. Shēmā zarnas ir sakārtotas glīti no augšas uz leju, bet patiesībā tievās zarnas cilpas aizpilda vēdera vidu bez stingras kārtības, un resnā zarna tās ierāmē. Aklā zarna atrodas labajā apakšējā vēdera daļā, nevis vēdera apakšējā vidū, un tieši tāpēc apendicīta sāpes parasti nostabilizējas labajā pusē.

Otrais ir izmēri. Shēmās kuņģis bieži zīmēts nesamērīgi liels, bet tievā zarna nesamērīgi īsa. Dzīvam cilvēkam tievā zarna ir ievērojami garāka par resno, taču tās garums atšķiras gan starp cilvēkiem, gan atkarībā no muskuļu tonusa, tāpēc precīzs skaitlis nav lietderīgs.

Trešais ir tas, ka shēma nerāda nervu un asinsvadu apgādi. Praksē tā bieži izšķir diagnozi, jo zarnas posma asinsapgādes traucējums rada pavisam citu ainu nekā gļotādas slimība.

Viena lieta, ko shēma neparāda, bet kas ikdienā ir ārkārtīgi noderīga, ir gremošanas trakta embrionālā izcelsme. Attīstības laikā caurule veidojas no trim posmiem: priekšzarnas, viduszarnas un pakaļzarnas. Katram posmam ir sava asinsapgādes artērija un savs nervu ceļš.

No tā izriet likumsakarība: iekšējo orgānu sāpes no priekšzarnas atvasinājumiem, proti, kuņģa, divpadsmitpirkstu zarnas, aknām un aizkuņģa dziedzera, sākotnēji jūtamas vēdera augšdaļā. Viduszarnas atvasinājumi, tas ir, pārējā tievā zarna, aklā zarna un labā resnās zarnas puse, sāpes projicē ap nabu. Pakaļzarnas atvasinājumi sāpes projicē vēdera lejasdaļā.

Tieši tāpēc apendicīts klasiski sākas ar neskaidrām sāpēm ap nabu un tikai pēc vairākām stundām pārvietojas uz labo apakšējo vēdera daļu, kad iekaisums sasniedz vēderplēvi. Sāpju pārvietošanās nav simptomu maiņa, bet gan pāreja no iekšējo orgānu sāpēm uz vēderplēves sāpēm. Šis piemērs labi parāda, kāpēc gremošanas sistēmas shēmu vērts lasīt kopā ar attīstības vēsturi, nevis tikai kā cauruļvadu.