Kā apgūt skeleta sistēmu: spēles un paņēmieni

Pieaugušā skelets tradicionāli tiek skaitīts kā 206 kauli, taču skaitlis ir nosacīts: cilvēkiem mēdz būt papildu sezamveida kauliņi un šuvju kauliņi, tāpēc reālais skaits nedaudz atšķiras. Mācoties svarīgāks ir sadalījums, nevis precīzs kopskaits.

Asu skelets ir ķermeņa centrālais balsts: galvaskauss, mugurkauls, ribas un krūšu kauls. Piedēkļu skelets ir viss, kas piekārts šim centram: plecu josla, rokas, iegurņa josla un kājas. Šī divdaļība ir pirmais, kas jāiemāca, jo tālāk viss iekļaujas šajā rāmī.

Otrs noderīgs mācīšanās rāmis ir kaulu formas. Tas palīdz saprast, kāpēc kauls izskatās tieši tā, un ļauj no formas atvasināt funkciju, nevis kalt no galvas.

Šo iedalījumu ir viegli pārvērst spēlē: kartītes ar kaulu attēliem jāsašķiro piecās kaudzītēs pēc formas, un pēc tam jāpamato, kāpēc kauls tur pieder.

• Garie kauli: augšstilba kauls (femur), augšdelma kauls (humerus), spieķa kauls (radius). Darbojas kā sviras un satur kaulu smadzenes.
• Īsie kauli: plaukstas pamata kauli (ossa carpi), pēdas pamata kauli (ossa tarsi). Nodrošina stabilitāti ar daudzām mazām kustībām.
• Plakanie kauli: lāpstiņa (scapula), ribas, galvaskausa velves kauli, krūšu kauls. Aizsargā orgānus un dod plašu muskuļu piestiprināšanās virsmu.
• Neregulārie kauli: skriemeļi (vertebrae), gūžas kauls (os coxae), sejas kauli. Formu nosaka tiem cauri ejošās struktūras.
• Sezamveida kauli: ceļa kauliņš (patella) kā lielākais. Iegulst cīpslā un maina muskuļa vilkmes leņķi.

Jaunāko klašu skolēniem vislabāk darbojas kustība un ķermeniskā pieredze. Vecākiem skolēniem un studentiem jāpāriet uz precizitāti, latīņu nosaukumiem un locītavu attiecībām, un tad noder laika ierobežojums un sacensība.

Svarīgākais princips ir tāds pats visos vecumos: spēlētājam informācija jāizgūst no atmiņas, nevis jāsaņem gatava. Spēle, kurā atbilde ir redzama uz galda, atmiņu nenostiprina.

1. Sākumskolā: no papīra izgriezti kauli, kas komandām jāsaliek pareizā skeleta izkārtojumā uz laiku.
2. Pamatskolā: uz tāfeles uzzīmēts skelets, ko marķē ar līmlapiņām; katrā kārtā pievieno dažus jaunus nosaukumus.
3. Vidusskolā: pāru spēle, kurā latviešu nosaukums jāsavieno ar latīnisko un ar kaula attēlu.
4. Studentiem: locītavu spēle, kurā jānosauc, kuri divi kauli veido doto locītavu un kādas kustības tajā iespējamas.
5. Visiem līmeņiem: taustīšanas uzdevums, kurā uz sava vai partnera ķermeņa jāatrod un jānosauc desmit kaulu izciļņi.
6. Noslēgumā: klusā viktorīna, kurā skolēns pats uzraksta visu, ko atceras, un tikai pēc tam salīdzina ar shēmu.

Uz sava ķermeņa var droši sataustīt pārsteidzoši daudz skeleta orientieru: atslēgas kaula (clavicula) visu garumu, lāpstiņas asi un apakšējo stūri, ribu loku, krūšu kaula rokturi un ķermeni, gūžas kaula spārna priekšējo augšējo izaugumu, lielo grozītāju augšstilba kaula augšdaļā, ceļa kauliņu, lielā lielakaula (tibia) priekšējo šķautni un potīšu izciļņus.

Šāda mācīšanās pieslēdz kustību un taustes atmiņu, kas ir daudz noturīgāka nekā tikai vizuālā. Papildus tā uzreiz iemāca to, kas skolā parasti paliek nepateikts: kur kauls guļ tieši zem ādas un kur to sedz biezs muskuļu slānis.

Šī prasme ir tieši tā pati, ko lieto ārsts, izmeklējot pacientu. Izciļņi kalpo par orientieriem injekcijām, izmeklējumiem un lūzumu vietas noteikšanai, tāpēc laiks, kas veltīts taustīšanai, nekad nav zaudēts.

Jaundzimušajam atsevišķu kaulaudu un skrimšļa elementu ir ievērojami vairāk nekā pieaugušajam, jo daudzi kauli sākumā sastāv no vairākām daļām, kas vēlāk saaug. Galvaskausa velves kauli ir savienoti ar saistaudu laukumiem, ko sauc par avotiņiem (fonticuli), un tie ļauj galvai izmainīt formu dzemdībās un smadzenēm augt.

Garie kauli aug garumā augšanas plātnītē (cartilago epiphysialis) starp kaula galu un diafīzi. Kamēr šī plātnīte ir atvērta, kauls aug; kad tā pārkaulojas, augšana garumā beidzas. Meitenēm tas parasti notiek nedaudz agrāk nekā zēniem, bet individuālās atšķirības ir lielas.

Pieaugušā vecumā kauls turpina pastāvīgi pārbūvēties: osteoklasti kaulu noārda, osteoblasti to atjauno. Pēc dzīves vidus, īpaši sievietēm pēc menopauzes, noārdīšana sāk pārsvērt veidošanu, un kaula blīvums samazinās. Tā ir osteoporozes bioloģiskā bāze.

Ar kauliem tieši strādā traumatologs ortopēds, ar kaulu vielmaiņas slimībām endokrinologs un reimatologs, ar bērnu augšanas jautājumiem pediatrs un bērnu ortopēds, bet attēlus vērtē radiologs. Stājas un slodzes jautājumos iesaistās fizioterapeits.

Rentgenogramma joprojām ir pirmā izvēle lūzumiem un kaulu formas novērtēšanai. Datortomogrāfija parāda sarežģītus lūzumus trīs dimensijās, magnētiskā rezonanse rāda kaulu smadzeņu tūsku, skrimsli un saites, bet kaula blīvumu mēra ar divu enerģiju rentgena absorbciometriju.

Bērniem plaukstas rentgenogrammu izmanto kaula vecuma noteikšanai, jo pārkaulošanās punktu parādīšanās secība ir pietiekami likumsakarīga, lai to salīdzinātu ar bērna kalendāro vecumu. Ja bērns aug krasi lēnāk vai ātrāk par vienaudžiem, tas ir iemesls vizītei pie ārsta.

• Rentgenogramma: lūzumi, deformācijas, locītavu spraugas.
• Datortomogrāfija: sarežģīti lūzumi, galvaskausa un iegurņa traumas.
• Magnētiskā rezonanse: kaulu smadzenes, skrimslis, saites, agrīnas izmaiņas.
• Kaula blīvuma mērīšana: osteoporozes diagnostika un ārstēšanas uzraudzība.
• Kaulu scintigrāfija: slēpti lūzumi, iekaisumi un metastāzes visā skeletā.

Visbiežāk sajauc spieķa kaulu un elkoņa kaulu. Vienkāršs atslēgas princips: spieķa kauls (radius) ir īkšķa pusē, elkoņa kauls (ulna) ir mazā pirksta pusē. Tāpat sajauc lielo un mazo lielakaulu; lielais lielakauls (tibia) nes svaru un ir sataustāms apakšstilba priekšpusē, mazais lielakauls (fibula) ir plānais kauls ārpusē.

Otra bieža kļūda ir skriemeļu skaita jaukšana. Noder vienkāršs laika atskaites princips: septiņi kakla, divpadsmit krūšu, pieci jostas skriemeļi, kas atbilst brokastu, pusdienu un vakariņu laikiem. Jāatceras arī, ka kakla skriemeļu ir septiņi praktiski visiem zīdītājiem, arī žirafei.

Trešā kļūda ir domāt, ka kauls ir nedzīvs. Kauls ir aktīvs audi ar asinsvadiem, nerviem un vielmaiņu, tas piedalās kalcija līdzsvara uzturēšanā, ražo asins šūnas un izdala hormonus. Šī izpratne maina visu tēmas nozīmi.

Spēles nedarbojas tāpēc, ka tās ir jautras. Tās darbojas tāpēc, ka tajās ir iebūvēti divi principi, kuriem atmiņas pētniecībā ir spēcīgs pamats: aktīva izgūšana un izkliedēta atkārtošana. Ja spēle šos principus nesatur, tā ir tikai patīkami pavadīts laiks.

Otrs praktiskais secinājums: kļūdas spēlē ir vērtīgākas par pareizām atbildēm. Ja skolēns kaulu noliek nepareizā vietā un tad uzzina pareizo, atmiņas pēda ir stiprāka nekā tad, ja viņš atbildi uzreiz zināja. Tāpēc spēli nevajag veidot tik viegla, lai visi uzvar.

Un beidzot: skeletu ir vieglāk iemācīties, ja to mācās kā kustības sistēmu, nevis kā statisku karkasu. Katrs kauls pastāv tādā formā tāpēc, ka pret to velk konkrēti muskuļi un uz to gulstas konkrēta slodze. Ja katram kaulam uzdod jautājumu „kas to velk un ko tas notur", nosaukumi sāk turēties paši.