Kāda ir rīkles loma gremošanas sistēmā?

Rīkli iedala trīs stāvos atbilstoši tam, kas atrodas tās priekšā. Augšējā daļa jeb deguna rīkle (nasopharynx) atveras uz deguna dobumu, vidējā jeb mutes rīkle (oropharynx) atveras uz mutes dobumu, bet apakšējā jeb balsenes rīkle (laryngopharynx vai hypopharynx) atrodas aiz balsenes un pāriet barības vadā.

Dalījums nav formāls. Katrai daļai ir sava gļotāda, savas tipiskās slimības un savs klīnisks svars. Deguna rīklē atveras dzirdes jeb Eistāhija caurule, un tās nosprostojums izraisa vidusauss problēmas. Mutes rīklē atrodas mandeles. Balsenes rīklē ir bumbierveida iedobes, kurās var iesprūst asas barības daļiņas, piemēram, zivs kauliņš.

• Deguna rīkle: tikai gaisa ceļš, tajā atveras dzirdes caurules un atrodas rīkles mandele.
• Mutes rīkle: kopējs ceļš gaisam un barībai, tajā atrodas aukslēju mandeles un mēles sakne.
• Balsenes rīkle: kopējs ceļš, kas sadalās elpceļā un barības vadā.
• Bumbierveida iedobes: divas rievas balsenes sānos, pa kurām šķidrums apiet balsenes ieeju.
• Barības vada augšējais sfinkteris: muskuļu gredzenis rīkles apakšējā galā, kas miera stāvoklī ir aizvērts.

Rīšanu iedala trīs fāzēs, un tikai vidējā no tām notiek rīklē. Mutes fāze ir apzināta: mēle savāc sakošļāto barību kumosā un pārstumj to atpakaļ. Tiklīdz kumoss aizskar mutes rīkles sienu un mēles sakni, iedarbojas rīšanas reflekss, un tālākais notiek bez apziņas kontroles.

Rīkles fāzē vienlaikus notiek vairākas darbības, kuru mērķis ir aizvērt visas izejas, izņemot vienu. Mīkstās aukslējas paceļas un noslēdz ceļu uz degunu, balsene paceļas uz augšu un uz priekšu, balss saites aizveras, balsenes vāciņš (epiglottis) nolokās pār elpceļa ieeju, bet barības vada augšējais sfinkteris atveras. Elpošana šajā brīdī uz mirkli apstājas.

Barības vada fāzē kumoss jau atrodas ārpus rīkles, un to virza peristaltisks vilnis. Visa rīkles fāze norit ļoti ātri, ap vienu sekundi, un tieši tās ātrums ir iemesls, kāpēc tās traucējumus nevar novērtēt ar neapbruņotu aci.

1. Mēle pārstumj barības kumosu uz mutes rīkli.
2. Iedarbojas rīšanas reflekss, un elpošana īslaicīgi apstājas.
3. Mīkstās aukslējas paceļas un noslēdz pāreju uz deguna dobumu.
4. Balsene paceļas, balss saites aizveras, balsenes vāciņš nolokās pār elpceļu.
5. Rīkles saspiedējmuskuļi saraujas secīgi no augšas uz leju un dzen kumosu lejup.
6. Barības vada augšējais sfinkteris atveras, kumoss iekļūst barības vadā, un elpošana atsākas.

Rīkles muskuļi darbojas ar precīzu laika nobīdi, un šo secību nodrošina rīšanas centrs iegarenajās smadzenēs. Signāls par kumosa klātbūtni tur nonāk galvenokārt pa mēles rīkles nervu (nervus glossopharyngeus) un klejotājnervu (nervus vagus), un tie paši nervi pārsvarā arī vada izpildes komandas.

Vairums rīkles muskuļu saņem inervāciju no rīkles nervu pinuma. Izņēmums ir viens muskulis, kas paceļ mīkstās aukslējas kaklu, un šī detaļa ir praktiski svarīga: tieši tādēļ insults vai galvaskausa pamatnes bojājums var atstāt rīšanu daļēji saglabātu, bet asimetrisku.

Būtiski, ka rīkles muskulatūra ir šķērssvītrota, nevis gludā. Tas nozīmē, ka tās kontrakcijas ir ātras un spēcīgas, bet arī to, ka rīšanas traucējumi rodas gan neiroloģisku slimību, gan muskuļu slimību gadījumā.

Tabula salīdzina, kā viena un tā pati telpa tiek izmantota divos režīmos. Pārslēgšanās starp tiem ir gandrīz momentāna, un tieši pārslēgšanās kļūme, nevis pati anatomija, rada lielāko daļu klīnisko problēmu.

Zīdainim balsene atrodas augstāk kaklā nekā pieaugušajam, gandrīz mīksto aukslēju līmenī. Tas ļauj vienlaikus zīst un elpot, jo piens plūst pa rīkles sānu rievām apkārt balsenes ieejai. Pirmajos dzīves gados balsene nolaižas zemāk, veidojas plašāka mutes rīkle, un tas ir viens no priekšnoteikumiem cilvēka runai. Blakusefekts ir tas, ka cilvēks kļūst daudz vieglāk aizrijams nekā citi zīdītāji.

Bērnībā limfoīdie audi rīklē ir apjomīgi. Rīkles mandeles palielināšanās var traucēt deguna elpošanu un dzirdes caurules darbību, tāpēc šajā vecumā bieži parādās mutes elpošana, krākšana un atkārtoti vidusauss iekaisumi. Pusaudža gados šie audi parasti pakāpeniski sarūk.

Vecumā rīkles muskuļu spēks un gļotādas jutība mazinās, rīšanas reflekss iedarbojas lēnāk, un siekalu ir mazāk. Rezultātā gados vecākiem cilvēkiem biežāk gadās aizrīšanās, un tā bieži notiek klusi, bez skaļa klepus, kas ir īpaši bīstami.

Rīšanas traucējumus sauc par disfāgiju. Rīkles izcelsmes disfāgija izpaužas ar aizrīšanos, klepu ēšanas laikā, sajūtu, ka barība iestrēgst kaklā uzreiz pēc norīšanas, ar šķidruma izplūšanu pa degunu un ar nepieciešamību rīt vairākas reizes vienam kumosam. Bieži vienlaikus mainās balss, kas pēc dzēriena kļūst rūcoša vai slapja.

Cēloņi visbiežāk ir neiroloģiski: insults, Parkinsona slimība, demence, multiplā skleroze, galvas smadzeņu trauma. Citi cēloņi ir rīkles vai balsenes audzēji, stāvoklis pēc staru terapijas kaklā, muskuļu slimības, kā arī rīkles divertikuls, kas ir gļotādas maisveida izspiedums rīkles apakšējā daļā.

Pie ārsta jāvēršas nekavējoties, ja rīšanas grūtības parādās pēkšņi, ja tās pavada runas traucējumi, sejas asimetrija vai vājums ķermeņa vienā pusē, ja ir sāpes rīstoties, asinis siekalās vai neizskaidrojams svara zudums. Pastāvīga sajūta, ka kaklā kaut kas traucē, ilgāk par dažām nedēļām arī ir iemesls izmeklēšanai.

• Klepus vai rīstīšanās ēšanas un dzeršanas laikā.
• Slapja, rūcoša balss pēc norīšanas.
• Šķidruma nokļūšana degunā.
• Ēdienreižu pagarināšanās un atteikšanās no noteiktām konsistencēm.
• Atkārtoti plaušu iekaisumi bez cita izskaidrojuma.
• Neizskaidrojams svara zudums kopā ar rīšanas grūtībām.

Sākotnējā izmeklēšana ietver mutes rīkles apskati ar gaismas avotu un lāpstiņu, kakla limfmezglu palpāciju un balss novērtējumu. Deguna rīkli un balsenes rīkli tieši apskatīt bez instrumentiem nav iespējams, tāpēc otorinolaringologs izmanto elastīgo endoskopu, ko ievada caur degunu.

Rīšanas novērtēšanai ir divas galvenās metodes. Endoskopiskā rīšanas izmeklēšana ļauj reālā laikā redzēt, kā krāsota barība plūst pār balsenes ieeju un vai tā nonāk elpceļos. Rentgenoloģiskā rīšanas izmeklēšana ar kontrastvielu parāda visu rīšanas gaitu sānu projekcijā, tostarp mirkļus, ko endoskopā neredz.

Papildus izmanto datortomogrāfiju un magnētisko rezonansi audzēju un kakla telpu izvērtēšanai, kā arī barības vada manometriju, ja jānoskaidro barības vada augšējā sfinktera darbība. Ar rīšanas atjaunošanu praktiski strādā audiologopēds, kas izvēlas barības konsistenci, ķermeņa stāvokli un rīšanas paņēmienus.

Biežākā diagnostiskā neskaidrība ir starp īstu disfāgiju un tā saukto kamola sajūtu kaklā, kad cilvēks jūt spiedienu vai svešķermeni, taču pati rīšana norit bez grūtībām un bieži pat atvieglo sajūtu. Šo stāvokli bieži saista ar rīkles muskuļu sasprindzinājumu vai skābes atviļņa kairinājumu, un tas nav vienāds ar rīšanas traucējumu.

Otrs biežs pārpratums ir starp rīkles un barības vada līmeņa problēmu. Ja barība iesprūst uzreiz pēc norīšanas un pavada klepus, cēlonis parasti ir rīklē. Ja sajūta rodas dažas sekundes vēlāk aiz krūšu kaula, problēma visdrīzāk ir barības vadā, piemēram, sašaurinājums vai motorikas traucējums.

Trešais pārpratums attiecas uz sāpošu kaklu: iekaisuma sāpes rīšanas laikā sauc par odinofāgiju, un tā nav tas pats, kas rīšanas mehānikas traucējums. Vienam cilvēkam abi var pastāvēt vienlaikus, bet ārstēšana atšķiras.

Visbīstamākā aspirācija nav tā, kas izraisa skaļu klepu. Klusā aspirācija ir stāvoklis, kad barība vai šķidrums nonāk zem balss saitēm, bet rīkles jutība ir tik pavājināta, ka aizsargklepus neiedarbojas. Cilvēks turpina ēst it kā normāli, un vienīgā pazīme mēdz būt atkārtoti plaušu iekaisumi vai neizskaidrojams drudzis. Tieši tāpēc pēc insulta rīšanu pārbauda mērķtiecīgi, nevis paļaujas uz to, ka pacients pats pamanītu problēmu.

Otra nenovērtēta detaļa ir siekalu nozīme. Cilvēks norij siekalas simtiem reižu dienā, arī miegā, un tieši šī fona rīšana attīra rīkli un notur barības vada augšējo sfinkteru darbībā. Kad siekalu izdalīšanās samazinās, piemēram, pēc staru terapijas vai noteiktu medikamentu lietošanas dēļ, rīšana pasliktinās pat tad, ja muskuļi ir pilnīgi veseli.

Visbeidzot, rīkles funkcija ir apmācāma. Rīšanas paņēmienu maiņa, galvas stāvokļa pielāgošana un mērķtiecīgi vingrinājumi spēj būtiski samazināt aspirācijas risku, tāpēc audiologopēda darbs pēc insulta nav palīgpasākums, bet daļa no ārstēšanas.