Kādās daļās iedala skeleta sistēmu?

Dalījums nav patvaļīgs; tas atspoguļo gan uzdevumu, gan izcelsmi. Aksiālais skelets veidojas ap muguras stīgu un nervu caurulīti un ir sena, visiem mugurkaulniekiem kopīga uzbūve. Appendikulārais skelets ir vēlāks papildinājums, kas ļāva pārvietoties uz ekstremitātēm.

Atšķiras arī kaulu veidošanās veids. Lielākā daļa ekstremitāšu kaulu veidojas no skrimšļa sagataves, kas pakāpeniski pārkaulojas, un tiem ir augšanas plātnītes. Daļa galvaskausa kaulu turpretī veidojas tieši no saistaudu membrānas bez skrimšļa posma, un tieši tāpēc zīdainim galvaskausā ir mīkstie avotiņi.

No šīs atšķirības izriet praktiskas sekas bērnu traumatoloģijā: garā kaula augšanas plātnītes bojājums var traucēt turpmāko augšanu, tāpēc bērnu lūzumus vērtē pēc citiem kritērijiem nekā pieaugušo.

Vienkāršs noteikums „viss, kas ķermeņa vidū, ir aksiāls“ nedarbojas. Krustu kauls ir mugurkaula daļa un tāpēc aksiāls, bet gūžas kauls, kas atrodas turpat blakus un veido to pašu iegurni, pieder appendikulārajam skeletam, jo tas ir apakšējās ekstremitātes josta.

Tādējādi krustu un gūžas kaula locītava ir vieta, kur abas skeleta daļas savienojas. Tieši caur šo locītavu viss ķermeņa svars pāriet no mugurkaula uz kājām, un tieši tāpēc tā ir maz kustīga, bet ļoti stipri nostiprināta ar saitēm.

Līdzīgi augšpusē atslēgas kauls pieder appendikulārajam skeletam, bet tas savienojas ar krūšu kaulu, kas ir aksiāls. Šī ir vienīgā īstā kaulu locītava starp roku un rumpi; viss pārējais plecu josta balstās uz muskuļiem. Tāpēc roka ir tik kustīga un tāpēc atslēgas kauls ir viens no biežāk lūztošajiem kauliem.

Ribas ir aksiālas, lai gan tās veido sānu sienas, bet lāpstiņa ir appendikulāra, lai gan tā guļ uz ribām.

Aksiālā skeleta bojājumi galvenokārt apdraud to, ko tas sargā. Mugurkaula skriemeļa lūzums var skart muguras smadzenes, ribas lūzums plaušas, galvaskausa lūzums smadzenes. Tāpēc šeit pirmais jautājums vienmēr ir par saturu, nevis par pašu kaulu.

Appendikulārā skeleta bojājumi galvenokārt apdraud funkciju un kustību, izņemot augšstilba kaula un iegurņa lūzumus, kas gados vecākiem cilvēkiem ir nopietns dzīvildzes jautājums.

Osteoporoze abās daļās izpaužas atšķirīgi. Aksiālajā skeletā tā rada skriemeļu saplacināšanos, auguma zudumu un muguras izliekuma pieaugumu, bieži bez nevienas traumas; appendikulārajā skeletā tā izpaužas kā plaukstas locītavas un gūžas lūzumi pēc neliela kritiena.

Ārsta apskate vajadzīga, ja pēc kritiena nav iespējams noslogot ekstremitāti, ja ekstremitāte izskatās deformēta, ja pēc traumas rodas ķermeņa nejutīgums vai vājums, vai ja rodas muguras sāpes ar auguma zudumu, drudzi vai svara zudumu. Ar to nodarbojas traumatologs ortopēds, bet kaulu vielmaiņas jautājumos endokrinologs un ģimenes ārsts.

Pirmkārt, skeleta sistēmu sajauc ar balsta un kustību aparātu. Skeleta sistēma ir kauli, skrimšļi, saites un locītavas; balsta un kustību aparāts ietver arī muskuļus.

Otrkārt, jēdzienu „josta“ bieži saprot kā mīkstos audus. Anatomiski plecu josta un iegurņa josta ir kaulu gredzeni, kas pievieno ekstremitāti rumpim, un abi pieder appendikulārajam skeletam.

Treškārt, kaulu skaitu uztver kā nemainīgu konstanti. Patiesībā tas mainās dzīves laikā un nedaudz atšķiras starp cilvēkiem, tāpēc skaitlis 206 ir vidējais pieauguša cilvēka rādītājs, nevis likums.

Sarkanās kaulu smadzenes, kurās veidojas asins šūnas, bērnam ir gandrīz visos kaulos. Pieaugušam cilvēkam lielākā daļa garo kaulu smadzeņu pārvēršas taukainās, dzeltenajās, un aktīvā asinsrade koncentrējas galvenokārt aksiālajā skeletā: krūšu kaulā, ribās, skriemeļos, galvaskausā un iegurņa kaulos.

Tieši tāpēc kaulu smadzeņu izmeklēšanai paraugu ņem no gūžas kaula spārna vai krūšu kaula, nevis no rokas vai kājas. Šis ir tiešs, praktisks skeleta dalījuma pielietojums, ko mācību grāmatas pieminējot mēdz izlaist.

Vēl viena atziņa, ko dalījums palīdz saprast: kaulaudi nav nedzīva sastatne. Tie pastāvīgi tiek noārdīti un uzbūvēti no jauna, un šo procesu vada slodze. Kauls, kas netiek slogots, kļūst plānāks, un tieši tāpēc ilgstošs gultas režīms un bezsvara stāvoklis kosmosā izraisa strauju kaulu masas zudumu.

Skelets ir arī organisma kalcija krātuve. Kad kalcija asinīs trūkst, hormoni to burtiski izņem no kauliem, lai uzturētu nervu un muskuļu darbību. Skelets tādējādi vienlaikus ir karkass, vairogs, asinsrades rūpnīca un minerālvielu depo.