Kādi ir darba atmiņas modeļi?

Fonoloģiskās cilpas esamība nav uzminēta, tā izriet no dīvainas kļūdu ainas. Ja cilvēkam jāatceras burtu virkne, viņš sajauc tos burtus, kas skan līdzīgi, piemēram, B, P un T, nevis tos, kas izskatās līdzīgi vai nozīmē līdzīgas lietas. Tas nozīmē, ka informācija prātā tiek glabāta skanējuma, nevis nozīmes veidā.

Otrs novērojums: īsu vārdu sarakstu cilvēks atceras labāk nekā garu vārdu sarakstu, pat ja vārdu skaits ir vienāds. No tā secina, ka cilpa nav kaste ar noteiktu vietu skaitu, bet gan atkārtošanas process, kas noris reāllaikā: cik paspēj noskandēt, tik arī paliek. Tieši tāpēc tālruņa numurs, kuru sāk atkārtot pie sevis, saglabājas, bet, ja kāds pa vidu uzrunā, pazūd uzreiz.

Darba atmiņas apjomu mēdz minēt kā noteiktu vienību skaitu, bet šis skaitlis maldina. Ierobežots ir nevis simbolu, bet jēgpilnu gabalu skaits. Divpadsmit atsevišķi burti ir par daudz, bet tie paši burti, sagrupēti trīs pazīstamos vārdos, ir tikai trīs gabali. Šo sagrupēšanu sauc par gabalošanu, un tā ir galvenais iemesls, kāpēc jomas pratējs atceras daudz vairāk: viņam vesela shēma ir viens gabals.

No tā izriet praktiska sekas mācībām un darbam. Darba atmiņu nevar palielināt ar treniņu tā, kā palielina muskuļu, bet tās slodzi var samazināt. Palīdz pierakstīšana, sarežģītu darbību sadalīšana soļos, traucēkļu novēršana un, galvenais, materiāla saprašana, jo saprasts materiāls aizņem mazāk vietu nekā iekalts. Tieši tāpēc, lasot sarežģītu teikumu, bieži nākas atgriezties un lasīt no jauna: teikuma sākums no fokusa izkrīt, pirms beigas dod tam jēgu.

Šos divus jēdzienus lieto kā sinonīmus, bet atšķirība ir būtiska. Īstermiņa atmiņa ir pasīva glabāšana, proti, atkārtot numuru tādā pašā secībā. Darba atmiņa nozīmē glabāšanu plus darbību: atkārtot to pašu numuru pretējā secībā, saskaitīt galvā, sekot sarunai un vienlaikus domāt, ko atbildēt. Tieši otrā spēja ir cieši saistīta ar mācīšanos, lasītprasmi un spriešanu.

Otrs sajaukums ir starp darba atmiņu un ilgtermiņa atmiņu. Cilvēks, kurš aizmirst, kāpēc iegāja istabā, nepiedzīvo to pašu, ko cilvēks, kurš neatceras vakardienas sarunu. Pirmais ir uzmanības un darba atmiņas jautājums, kas pastiprinās miega trūkumā, stresā, trauksmē, depresijā, pēc smadzeņu satricinājuma un uzmanības deficīta gadījumā. Otrais attiecas uz jaunu atmiņu nostiprināšanu un vērtējams nopietnāk.

Pie ģimenes ārsta jādodas, ja aizmāršība pieaug, ja to pamana apkārtējie, ja tā sāk traucēt ikdienas darbus, piemēram, rēķinu apmaksu, zāļu lietošanu vai pazīstamu ceļu atrašanu, ja parādās grūtības atrast vārdus, apjukums laikā un vietā vai izmaiņas raksturā. Nozīmīgi ir arī tas, vai vienlaikus ir miega traucējumi, nomāktība, vairogdziedzera darbības traucējumi vai B grupas vitamīnu trūkums, jo daļa atmiņas sūdzību cēloņu ir atgriezeniski.

Nekavējoties jāsauc neatliekamā palīdzība, ja apjukums vai atmiņas zudums iestājas pēkšņi, dažu minūšu vai stundu laikā, ja tam pievienojas runas traucējumi, sejas puses nokarāšanās vai vājums vienā ķermeņa pusē, vai ja tas notiek pēc galvas traumas. Pēkšņs sākums nekad nav normālas novecošanas pazīme.