Papēža kauls: uzbūve, slodze un papēža sāpes

Papēža kauls ir iegarens, aptuveni taisnstūra formas, ar sešām virsmām. Aizmugurē tas beidzas ar papēža kaula pauguru (tuber calcanei), kura apakšējā daļa balstās uz zemes un kura aizmugurējā virsma kalpo par Ahileja cīpslas piestiprināšanās vietu.

Augšpusē ir trīs locītavu virsmas, kas savienojas ar veļa kaulu (talus). Starp aizmugurējo un vidējo virsmu atrodas dziļa rieva, kas kopā ar veļa kaula rievu veido pēdas pamata deguntiņu (sinus tarsi), telpu, kurā iet saites un asinsvadi.

Iekšējā pusē izvirzās plaukts, ko sauc par veļa kaula balstu (sustentaculum tali). Tas atbalsta veļa kaula kaklu, un zem tā iet garā īkšķa saliecēja cīpsla. Ārējā pusē atrodas neliels pauguriņš, kas atdala abu liela muskuļu cīpslas.

Priekšpusē papēža kauls veido locītavu ar kubveida kaulu (os cuboideum). Kopā ar veļa un laivveida kaula locītavu tā veido šķērsenisko pēdas pamata locītavu, gar kuru vēsturiski veiktas pēdas amputācijas.

Papēža kaulam ir divas galvenās locītavu sistēmas, un tām ir pavisam dažādi uzdevumi.

Pēdas darbība gaitā nav vienveidīga: viens un tas pats kauls vienā soļa fāzē ir amortizators, bet nākamajā stingra svira. Šo pārslēgšanos lielā mērā nosaka tieši zemveļa locītavas stāvoklis.

1. Papēdis pieskaras zemei, un zemādas taukaudu spilvens izkliedē triecienu
2. Zemveļa locītava nedaudz sasveras uz iekšu, padarot pēdu lokanu un ļaujot tai pielāgoties virsmai
3. Ķermeņa svars pārvietojas uz priekšu pa pēdas ārējo malu uz pirkstu pamatnēm
4. Zemveļa locītava sasveras atpakaļ, pēdas pamata kauli saslēdzas un velve kļūst stingra
5. Plantārā fascija nostiepjas, kad pirksti atliecas, un papildus paceļ velvi
6. Ahileja cīpsla parauj papēža pauguru uz augšu, un pēda atgrūžas no zemes

Papēža kaulā bērnībā ir atsevišķs augšanas kodols kaula aizmugurē, ko sauc par papēža apofīzi. Tas parādās agrā bērnībā un ar pamatkaulu saaug pusaudža gados, un tieši šis periods ir tas, kad papēža sāpes bērnam ir biežas.

Stāvokli sauc par papēža apofizītu. Tipiski tas skar aktīvu, augošu bērnu, kas nodarbojas ar skriešanu vai lēkšanu saistītiem sporta veidiem. Sāpes ir kaula aizmugurē, pastiprinās pēc slodzes un mazinās atpūšoties, un tās var izraisīt, saspiežot papēdi no abām pusēm.

Tas nav lūzums un nav bīstams stāvoklis, un tas pats izzūd, kad augšanas zona saaug. Tomēr sāpes bērnam nedrīkst vienkārši ignorēt, jo līdzīgi var izpausties arī citas, nopietnākas problēmas, tāpēc jāapmeklē ārsts.

Pieaugušam cilvēkam papēža kauls turpina mainīties: ar gadiem plānāks kļūst zemādas taukaudu spilvens, un tas pats par sevi var radīt sāpes, kas jūtamas tieši zem papēža centra, staigājot pa cietu virsmu.

Tipiskais mehānisms ir kritiens no augstuma ar nosēšanos uz kājām. Slodze pa veļa kaulu tiek nodota papēža kaulam, un tas sabrūk kā saspiests kārbas stūris, bieži ar locītavas virsmas iesaisti.

Šādam lūzumam ir viena īpaši svarīga pavadoņa iespējamība. Tā paša kritiena laikā spēks tiek nodots augšup, un nereti vienlaikus lūst arī mugurkaula krūšu un jostas pārejas skriemelis. Tāpēc pieredzējis ārsts pie papēža kaula lūzuma vienmēr izmeklē arī muguru, un tā ir detaļa, ko īsi kopsavilkumi gandrīz nekad nepiemin.

Papildus jāvērtē arī otra pēda, jo nosēšanās uz abām kājām bieži bojā abas. Simptomi ir stipras sāpes, straujš pietūkums, asinsizplūdums pēdas zolē un nespēja uzkāpt uz kājas.

Ar šādām traumām strādā traumatologs ortopēds. Ja pēc kritiena no augstuma ir stipras papēža sāpes, pietūkums vai muguras sāpes, nepieciešama neatliekama palīdzība, un pēdu nedrīkst slogot.

Sāpju atrašanās vieta ir vissvarīgākā norāde, jo dažādi cēloņi sāp dažādās papēža daļās.

• Plantārā fascīta tipa sāpes: zem papēža tuvāk iekšpusei, visstiprākās pirmajos soļos pēc gulēšanas vai ilgas sēdēšanas
• Ahileja cīpslas piestiprinājuma pārslodze: sāpes papēža aizmugurē, bieži ar pietūkumu un rīta stīvumu
• Maisiņa iekaisums aiz Ahileja cīpslas: sāpes dziļi starp cīpslu un kaulu, pastiprinās šauros apavos
• Papēža taukaudu spilvena plānēšanās: difūzas sāpes tieši papēža vidū, pastiprinās uz cietas grīdas
• Papēža kaula noguruma lūzums: sāpes, kas pieaug slodzes laikā un neizzūd atpūšoties, bieži pēc strauja treniņa apjoma pieauguma
• Nerva iespiešana pēdas iekšpusē: dedzinošas sāpes vai tirpšana, kas izstaro uz zoli

Lielu daļu diagnozes dod saruna un pēdas apskate. Ārstam svarīgi, vai sāpes ir sliktākas no rīta vai dienas beigās, vai tās mazinās, iestaigājoties, un kādus apavus cilvēks lieto.

Rentgenogrammu parasti uzņem sānu un aksiālajā projekcijā, un tā labi parāda lūzumu, kaula struktūras izmaiņas un velves stāvokli. Papēža kaula lūzuma gadījumā parasti seko datortomogrāfija, jo tikai tā precīzi parāda locītavas virsmu.

Mīksto audu vērtēšanai ērtākā metode ir ultrasonogrāfija, kas parāda plantārās fascijas un Ahileja cīpslas biezumu un struktūru reālā laikā. Magnētisko rezonansi izmanto tad, ja ir aizdomas par noguruma lūzumu, kaula tūsku vai neskaidru mīksto audu procesu.

Visbiežākais maldīgais priekšstats ir tas, ka pie sāpēm vainīgs papēža kaula izaugums jeb tā sauktais papēža dzenulis. Patiesībā šādi kaula izaugumi tiek atrasti arī daudziem cilvēkiem bez jebkādām sūdzībām, un daudziem sāpošiem papēžiem izauguma nav vispār. Tas ir drīzāk ilgstošas slodzes pēdas nospiedums, nevis cēlonis.

Otrs sajaukums ir plantārā fascīta un papēža kaula noguruma lūzuma nošķiršana. Fascīta sāpes ir sliktākās pirmajos soļos un mazinās, iestaigājoties, bet noguruma lūzuma sāpes slodzes laikā pieaug un neatlaižas arī pēc iesildīšanās. Turklāt lūzuma gadījumā sāpīgs ir viss kauls, saspiežot to no abām pusēm.

Trešais ir nervu izcelsmes sāpes. Ja papēdī ir dedzināšana, tirpšana vai nejutīgums, jādomā arī par nerva iespiešanu pēdas iekšpusē vai par jostas daļas cēloni.

Ceturtais ir iekaisuma slimību grupa. Ja abi papēži sāp vienlaikus, ja ir rīta stīvums, kas ilgst ilgi, vai ja pievienojas citu locītavu sāpes, acu iekaisums vai zarnu simptomi, nepieciešams reimatologa vērtējums. Pie ārsta jāvēršas arī tad, ja sāpes pavada drudzis, apsārtums un siltums, jo tā var būt infekcija.