Kas ir potenciālā telpa anatomijā?

Anatomijā nošķir reālus dobumus, kuriem normā ir izmērāms tilpums, un potenciālas telpas, kuru tilpums normā ir praktiski nulle. Deguna blakusdobumi, sirds kambari un urīnpūslis ir reāli dobumi ar saturu. Pleiras dobums (cavitas pleuralis) savukārt ir potenciāla telpa: tajā ir tikai tik daudz serozā šķidruma, lai samitrinātu abas lapiņas.

Robeža nav absolūta. Urīnpūslis tukšs būtībā ir sakļauts, un vēderplēves dobums (cavitas peritonealis) sievietēm satur nelielu fizioloģisku šķidruma daudzumu. Anatomiskajā literatūrā izšķirošais kritērijs ir, vai virsmas normālos apstākļos saskaras.

• Reāls dobums: pastāvīgi ir saturs un forma, piemēram, kuņģis vai sirds kambaris.
• Potenciāla telpa: virsmas saskaras, tilpums parādās tikai patoloģijā vai iepūšot šķidrumu.
• Ķirurģiska plakne: potenciāla telpa starp fascijām, ko izmanto audu atdalīšanai.
• Patoloģisks dobums: abscess vai ciste, kas audos izveidojas no jauna un agrāk tur nemaz nebija.

Serozs apvalks sastāv no divām lapiņām, kas patiesībā ir viena un tā pati plēve, kura apliecas ap orgānu. Viscerālā lapiņa cieši pieguļ orgānam, parietālā izklāj dobuma sienu, un pārejas vietā tās turpinās viena otrā. Abas klāj vienkārtas plakans mezotēlijs, zem kura atrodas plāns saistaudu slānis ar kapilāriem un limfvadiem.

Šķidrumu šajā spraugā rada kapilāru filtrācija, un to nepārtraukti aizvada limfvadi un mezotēlija atveres. Līdzsvars starp pievadi un aizvadi ir tas, kas telpu tur sakļautu. Plānā šķidruma kārtiņa darbojas pēc tā paša principa, kas notur kopā divas slapjas stikla plāksnes: ūdens virsmas spraigums neļauj lapiņām atdalīties, bet netraucē tām slīdēt viena pret otru.

Krūškurvī pievienojas vēl viens spēks. Krūškurvja siena tiecas izplesties, bet plaušas elastīgi tiecas sarauties, un šo pretēji vērsto vilkmju dēļ pleiras spraugā valda spiediens, kas ir zemāks par atmosfēras spiedienu. Tieši negatīvais spiediens tur plaušas izplestas. Ja krūškurvja siena tiek caurdurta, spiedienu izlīdzina ienākošais gaiss, plaušas saplok, un rodas pneimotorakss.

Lielākā daļa klīniski nozīmīgo potenciālo telpu atrodas rumpī, bet dažas ir galvaskausā un locītavās. Zemāk apkopotas tās, ar kurām ārsts saskaras visbiežāk.

Sprauga atveras tad, kad izjaukts līdzsvars starp šķidruma veidošanos un aizvadi. Ja palielinās spiediens vēnās vai samazinās olbaltumvielu koncentrācija asinīs, kapilāri filtrē vairāk šķidruma, un rodas transudāts, kas ir dzidrs un olbaltumvielām nabadzīgs. To raksturīgi redz sirds mazspējas un smagas aknu slimības gadījumā.

Ja bojāta pati serozā plēve, piemēram, iekaisuma, infekcijas vai audzēja dēļ, kapilāri kļūst caurlaidīgi olbaltumvielām un šūnām, un veidojas eksudāts. Eksudāts ir duļķaināks, bagāts ar olbaltumvielām un bieži ar iekaisuma šūnām. Šī atšķirība nav akadēmiska: laboratoriska šķidruma analīze pēc punkcijas bieži ir ātrākais ceļš pie diagnozes.

Trešais mehānisms ir tieša ieplūde. Trauma saplēš asinsvadu, un telpā ieplūst asinis. Caurdurta plauša ielaiž gaisu. Pārplīsis abscess ielaiž strutas. Šajos gadījumos telpas atvēršanās notiek strauji, un tieši strauja atvēršanās ir bīstamākā, jo orgānam nav laika pielāgoties.

Visas rumpja serozās telpas cēlušās no viena embrionāla dobuma, ko sauc par celomu un kas veidojas sānu plātnes mezodermā. Attīstības gaitā diafragma un citas starpsienas sadala celomu perikarda, pleiras un vēderplēves dobumos. Ja šī sadalīšanās ir nepilnīga, jaundzimušajam var būt diafragmas trūce, kurā vēdera orgāni nonāk krūškurvī.

Ar gadiem potenciālās telpas mēdz daļēji zust. Katrs pārciests iekaisums, operācija vai asiņošana var atstāt saauguma pavedienus, kas abas lapiņas salīmē kopā. Cilvēkam pēc vairākām vēdera operācijām vēderplēves dobums vairs nav vienota slīdoša telpa, bet sadalīts kabatās, un tieši tāpēc atkārtotas operācijas ir tehniski grūtākas un zarnu nosprostojuma risks lielāks.

Subdurālajā telpā vecums darbojas citādi. Novecojot smadzenes nedaudz samazinās apjomā, tās savienojošās vēnas kļūst izstieptākas, un pat neliels galvas trieciens gados vecam cilvēkam var izraisīt lēnu asiņošanu subdurālajā telpā. Simptomi tad parādās nevis uzreiz, bet nedēļu laikā.

Tā kā normā telpā nav brīva satura, izmeklēšanas mērķis ir noskaidrot, vai tur kaut kas ir, cik daudz un kas tieši. Secība parasti ir no vienkāršākā uz sarežģītāko.

1. Izmeklēšana ar rokām un fonendoskopu: perkusijas skaņas notrulināšanās un elpošanas trokšņu pavājināšanās virs šķidruma.
2. Krūškurvja rentgenogramma, kurā šķidrums rada raksturīgu līmeni, bet gaiss, gluži pretēji, gaišu joslu bez plaušu zīmējuma.
3. Ultrasonogrāfija, kas gultas malā parāda pat nelielu šķidruma daudzumu un palīdz izvēlēties punkcijas vietu.
4. Datortomogrāfija, kad jānoskaidro izsvīduma cēlonis un jānovērtē blakus esošie audi.
5. Diagnostiska punkcija ultraskaņas kontrolē ar iegūtā šķidruma nosūtīšanu analīzēm.

Biežākā jēdzieniska kļūda ir potenciālo telpu pielīdzināt orgāna iekšējam dobumam. Plaušu iekšpuse ar alveolām un elpceļiem nav pleiras dobums, un šķidrums plaušu audos, tas ir, plaušu tūska, nav tas pats, kas šķidrums pleirā. Ārstēšana šajos gadījumos ir pilnīgi atšķirīga.

Otra kļūda ir jaukt potenciālo telpu ar cistu vai abscesu. Ciste ir no jauna izveidojies dobums ar paša izveidotu sieniņu, kāda tur agrāk nebija. Potenciālā telpa ir normāla anatomiska struktūra, kas tikai izplešas. Attēlā tās var izskatīties līdzīgi, bet cistai parasti ir gluda apaļa forma un sava kapsula, kamēr izsvīdums seko dobuma formai un mainās, mainot ķermeņa stāvokli.

Trešā neskaidrība ir starp subdurālo un epidurālo asiņošanu galvaskausā. Abas ir asiņošanas potenciālās telpās, bet epidurālā parasti nāk no artērijas, strauji aug un attēlā ir lēcveida, savukārt subdurālā nāk no vēnām, aug lēni un ir sirpjveida.

Ķirurgijā potenciālās telpas nav problēma, bet resurss. Starp fascijām un orgāniem ir dabiskas plaknes, kurās audus var atdalīt gandrīz bez asiņošanas, jo tur neiet lieli asinsvadi. Pieredzējis ķirurgs meklē tieši šīs plaknes, un darbs „pareizajā slānī" nosaka gan operācijas ātrumu, gan asins zudumu.

Otrs praktisks aspekts ir apzināta telpas iznīcināšana. Ja pleirā šķidrums vai gaiss krājas atkārtoti, dažkārt veic pleirodēzi, tas ir, mērķtiecīgi izraisa lapiņu salipšanu, lai telpas vairs nebūtu un šķidrumam nebūtu kur krāties. Tas ir rets gadījums medicīnā, kad ārstēšanas mērķis ir normālas anatomiskas struktūras likvidēšana.

Trešais novērojums attiecas uz ātrumu. Lēni krājoties, potenciālā telpa spēj izstiepties pārsteidzoši daudz, un cilvēks jūtas samērā labi. Perikardā ir otrādi: tā maiss izstiepjas lēni, tāpēc strauji sakrājies neliels asins daudzums var nospiest sirdi ātrāk nekā liels, bet lēni sakrājies izsvīdums. Tāpēc pēkšņs elpas trūkums, spiedoša sajūta krūtīs un vājums vienmēr ir iemesls izsaukt neatliekamo palīdzību.