Potītes biomehānika: kustības, slodze un stabilitāte

Ikdienas valodā par potīti sauc visu apgabalu starp apakšstilbu un pēdu, bet biomehāniski tur strādā vairākas atsevišķas locītavas ar atšķirīgām asīm. Ja tās sajauc, kļūdaini tiek skaidrotas gan traumas, gan ārstēšana.

Augšējā locītava atbild par pēdas pacelšanu un nolaišanu, tātad par to, vai pēda soļa laikā tiek panesta pāri zemei un cik lielā leņķī tā uzkāpj. Apakšējā locītava atbild par pagriezienu, kas amortizē un pielāgo. Priekšējā pēdas daļā esošās locītavas savukārt ļauj pēdai saliekties un sagriezties pašai sevī.

Kustību apjoms katrā no tām ievērojami atšķiras starp cilvēkiem un mainās ar vecumu un treniņu, tāpēc vidējas normas ir tikai orientieris, nevis mērs, pēc kura pašam sevi vērtēt.

Locītavas ārējo pusi stabilizē trīs atsevišķas saites: priekšējā veļņa un mazā lielakaula saite (ligamentum talofibulare anterius), papēža un mazā lielakaula saite (ligamentum calcaneofibulare) un aizmugurējā veļņa un mazā lielakaula saite. Iekšējā pusē atrodas plata, vēdekļveida deltveida saite (ligamentum deltoideum), kas ir ievērojami izturīgāka.

Tipiskais sastiepums notiek, pēdai vienlaikus izstiepjoties uz leju un savērpjoties uz iekšu, piemēram, nokāpjot no apmales vai nolaižoties uz cita cilvēka pēdas. Šajā stāvoklī veļņa kaula šaurākā daļa atrodas dakšā, locītava ir vaļīgāka, un pirmā slodzi saņem tieši priekšējā ārējā saite.

Iekšējās puses saites plīsums ir retāks un parasti norāda uz smagāku traumu, bieži kopā ar mazā lielakaula lūzumu vai sindesmozes bojājumu. Tāpēc sāpes tieši potītes iekšpusē pēc savērpšanās ir nopietnāka pazīme nekā tās pašas sāpes ārpusē.

• Pirmās pakāpes sastiepums: saite izstiepta, staigāšana sāpīga, bet iespējama, pietūkums neliels.
• Otrās pakāpes sastiepums: daļējs plīsums, izteikts pietūkums un asinsizplūdums, nestabilitātes sajūta.
• Trešās pakāpes sastiepums: pilns plīsums, locītava klīniski nestabila, atbalstīties uz kājas parasti nav iespējams.
• Sindesmozes bojājums: sāpes augstāk par potītes kauliņu, ilgāka atveseļošanās nekā parastam sastiepumam.
• Saistīts lūzums: punktveida sāpes tieši uz kaula, kas ir iemesls rentgenogrammai.

Soļa cikls potītē nav viena kustība, bet secīgu uzdevumu virkne, kurā mainās gan locītavu stāvoklis, gan muskuļu darba veids. Liela daļa muskuļu darba ir bremzējoša, nevis paātrinoša: muskulis saraujas, vienlaikus tiekot izstiepts, un tieši šis režīms visvairāk noslogo cīpslas.

Atgrūdiena fāzē iesaistās tā sauktais vinčas mehānisms. Kad pirkstu pamata locītavas atliecas uz augšu, pēdas zoles plata saistaudu plāksne, zoles fascija, tiek uztīta ap pirkstu kaulu galviņām, savelkas un paceļ pēdas garenvelvi. Elastīgā pēda tādējādi pati pārvēršas par stingru sviru, bez tā ka būtu vajadzīgs papildu muskuļu darbs.

1. Papēža piezemēšanās: pēdas pacēlēji bremzē pēdas nolaišanos, lai tā neuzkristu uz zemes.
2. Pēdas plakana novietošana: apakšējā locītava pagriežas uz iekšu, velve nedaudz saplok, trieciens tiek izkliedēts.
3. Ķermeņa pārvietošanās pāri pēdai: potīte pakāpeniski liecas uz augšu, ikru muskulis tiek izstiepts un uzkrāj enerģiju.
4. Papēža atraušanās: apakšējā locītava pagriežas uz āru, velve paceļas, pēda kļūst stingra.
5. Atgrūdiens: ikru trīsgalvu muskulis caur Ahileja cīpslu izstiepj pēdu, ķermenis tiek pavirzīts uz priekšu.

Neviens muskulis nav pievienots pašam veļņa kaulam. Tas ir viens no retajiem lielajiem kauliem bez muskuļu piestiprinājuma, un tas nozīmē, ka veļņa kauls kustas vienīgi to spēku ietekmē, ko rada apkārtējie kauli un saites. Praktiskās sekas ir divas: veļņa kaula stāvokli nevar tieši kontrolēt ar treniņu, un tā asinsapgāde ir trausla, tāpēc pēc lūzuma pastāv risks, ka kaula daļa aiziet bojā.

Muskuļa iedarbība ir atkarīga no tā, kurā pusē no locītavas ass iet tā cīpsla. Aiz iekšējā potītes kauliņa ejošās cīpslas ceļ velvi un pagriež pēdu uz iekšu, aiz ārējā kauliņa ejošās to pagriež uz āru. Tieši tāpēc pēc ārējo saišu traumas rehabilitācijā liela uzmanība tiek pievērsta ārējās grupas muskuļu stiprināšanai: tie darbojas kā aktīva saišu rezerve.

Ikru trīsgalvu muskulis caur Ahileja cīpslu rada lielāko daļu atgrūdiena spēka. Ja tas ir saīsināts, pēdas pacelšana uz augšu ir ierobežota, un ķermenis kompensē, pagriežot pēdu uz āru vai agrāk atraujot papēdi. Šāda kompensācija laika gaitā palielina slodzi uz velves struktūrām un pirkstu pamatu.

Mazam bērnam pēdas velve vizuāli gandrīz nav redzama, jo zem tās ir taukaudu spilventiņš un saites ir vaļīgas. Lielākajai daļai bērnu velve veidojas pati līdz ar staigāšanas iemaņu nobriešanu, un agrīna ārstēšana bez skaidrām sūdzībām parasti nav nepieciešama. Ja pēda paliek stingra, sāpīga vai ievērojami asimetriska, nepieciešams bērnu ortopēda vērtējums.

Pieaugušā vecumā biomehāniku visvairāk maina iepriekšējās traumas. Vairākkārt sastiepta potīte bieži noved pie hroniskas nestabilitātes, kurā problēma ir ne tikai vaļīga saite, bet arī pavājināta locītavas stāvokļa sajūta, tā sauktā propriocepcija.

Gados vecākiem cilvēkiem samazinās pēdas pacelšanas spēks un kustības apjoms, kas tieši ietekmē kritienu risku: ja pēda nepietiekami paceļas, tā aizķeras pie sliekšņa vai paklāja malas. Tāpēc potītes kustīgums un līdzsvara treniņš ir viens no vienkāršākajiem kritienu profilakses elementiem.

Apskate sākas ar to, kur tieši ir sāpes un vai cilvēks var noslogot kāju. Klīniskajā izmeklēšanā ārsts pārbauda kustību apjomu, taustīšanas jutīgumu uz konkrētām saitēm un kauliem, kā arī veic stabilitātes testus, kuros mēģina pavirzīt veļņa kaulu uz priekšu vai sasvērt to sānis.

Rentgenogramma nav nepieciešama katram sastiepumam. Starptautiski izmanto vienkāršus lēmuma noteikumus, kas balstās uz to, vai ir punktveida sāpes noteiktās kaula vietās un vai cilvēks spēj paspert vairākus soļus. Ja šie kritēriji nav izpildīti, lūzuma varbūtība ir maza.

Ultrasonogrāfija labi parāda cīpslas un virspusējās saites reālā laikā, tostarp kustības laikā. Magnētiskās rezonanses izmeklējumu izmanto, ja ir aizdomas par skrimšļa bojājumu, slēptu lūzumu vai ja sūdzības saglabājas ilgāk, nekā to izskaidro saites trauma. Ar potītes traumām nodarbojas traumatologs ortopēds, bet atjaunošanu vada fizioterapeits; sporta medicīnas ārsts iesaistās, ja jautājums ir par atgriešanos slodzē.

Liela daļa ieilgušu potītes sūdzību ir tādas, kur sākotnējā diagnoze bija nepilnīga. Sastiepuma mehānisms bieži vienlaikus bojā arī citas struktūras, un, ja tās netiek pamanītas, sāpes saglabājas, neskatoties uz pareizi veiktu rehabilitāciju.

Praktisks orientieris: parasts ārējo saišu sastiepums vairākās nedēļās kļūst manāmi labāks. Ja uzlabojuma nav vai ja sāpes koncentrējas citā vietā, nekā bija sākumā, tas ir iemesls atkārtotai ārsta apskatei.

• Piektā pleznas kaula pamatnes lūzums: sāpes pēdas ārmalā, nevis zem potītes kauliņa.
• Sindesmozes bojājums: sāpes virs locītavas līmeņa, pastiprinās, saspiežot apakšstilbu.
• Ahileja cīpslas plīsums: pēkšņs sitiena sajūta aizmugurē, nespēja pacelties uz pirkstgaliem.
• Veļņa kaula skrimšļa bojājums: dziļas sāpes locītavas iekšienē un bloķēšanās sajūta.
• Aizmugurējais saspiešanas sindroms: sāpes, maksimāli izstiepjot pēdu uz leju, biežāk dejotājiem.

Pirmais ir slodzes lielums. Potītes locītavā darbojošies spēki nav vienādi ar ķermeņa svaru, bet to ievērojami pārsniedz, jo muskuļi, kas darbojas ar īsu sviras plecu, lai noturētu ķermeni, rada papildu saspiedes spēku. Tieši tāpēc treniņa slodzes maiņai jābūt pakāpeniskai: audiem vajadzīgs laiks, lai pielāgotos.

Otrais ir tas, ka potītes artroze visbiežāk nav nodiluma, bet traumas sekas. Atšķirībā no gūžas un ceļa, kur pārsvarā ir pirmreizēja artroze, potītē lielākā daļa gadījumu attīstās pēc lūzuma vai atkārtotas nestabilitātes, jo mainās slodzes sadalījums pa locītavas virsmu.

Trešais ir sajūtas nozīme. Pēc saites plīsuma bojāti tiek arī tajā esošie stāvokļa uztveres nervu galiņi, tāpēc smadzenes saņem neprecīzu informāciju par pēdas stāvokli. Tas izskaidro, kāpēc līdzsvara un nestabilas virsmas vingrinājumi rehabilitācijā ir vismaz tikpat svarīgi kā spēka treniņš, un kāpēc bez tiem atkārtotu sastiepumu risks saglabājas.