Kas ir vēdera un iegurņa dobums?

Vēdera dobuma jumtu veido diafragma (diaphragma), kupolveida elpošanas muskulis, kas ieelpā nolaižas un izelpā paceļas augstu zem ribu loka. Tāpēc aknu un liesas augšējās daļas patiesībā atrodas krūšu kurvja kaulu aizsegā, un to bojājumi iespējami arī tad, kad trieciens skāris ribas, nevis vēderu.

Priekšējo un sānu sienu veido trīs plakani vēdera muskuļu slāņi un taisnais vēdera muskulis, aizmugurējo sienu mugurkaula jostas daļa ar kvadrātveida muguras muskuli un lielo jostas muskuli. Šī muskuļainā siena nodrošina vēdera iekšējo spiedienu, kas ir nozīmīgs gan izelpai ar piepūli, gan defekācijai un dzemdībām.

Iegurņa dobumu no apakšas noslēdz iegurņa pamatne, muskuļu plātne, kuras galvenā sastāvdaļa ir cilpveida muskulis. Tieši šīs plātnes vājums pēc dzemdībām vai ar vecumu izraisa urīna nesaturēšanu un iegurņa orgānu nolaišanos.

Orgāni nepeld dobumā brīvi. Daļa no tiem ir vēderplēves apņemti no visām pusēm un piestiprināti pie aizmugurējās sienas ar plēves dublikatūru, ko sauc par apzarni; tie ir kustīgi. Cita daļa guļ aiz vēderplēves, kas tos pārklāj tikai no priekšpuses, un tie ir gandrīz nekustīgi.

Šis dalījums nav akadēmiska smalkuma jautājums. Retroperitoneāla orgāna plīsums dod citu klīnisko ainu nekā intraperitoneāla: asinis vai urīns uzkrājas aiz vēderplēves, vēdera siena var palikt mīksta, un sāpes bieži izstaro uz muguru.

Lai sāpju vietu varētu aprakstīt saprotami, vēderu dala ar divām līnijām četros kvadrantos vai ar četrām līnijām deviņos apvidos. Ārsts izvēlas vienu no shēmām, bet abas norāda uz vienu un to pašu.

Sāpju vietas maiņa laikā ir vērtīgāka par sākotnējo vietu. Klasiskais piemērs ir aklās zarnas piedēkļa iekaisums, kurā sāpes sākas ap nabu un vairāku stundu laikā pārvietojas uz labo apakšējo kvadrantu.

• Labais augšējais kvadrants: aknas, žultspūslis, žults ceļi, divpadsmitpirkstu zarna.
• Kreisais augšējais kvadrants: kuņģis, liesa, aizkuņģa dziedzera aste.
• Labais apakšējais kvadrants: aklā zarna ar piedēkli, labā olvada un olnīcas apvidus.
• Kreisais apakšējais kvadrants: lejupejošā un sigmveida resnā zarna, kreisie dzimumorgāni.
• Viduslīnija ap nabu: tievo zarnu cilpas, vēdera aorta, apzarņa asinsvadi.

Embrionālajā attīstībā sākotnēji ir viens kopīgs ķermeņa dobums, kuru diafragma sadala krūšu un vēdera daļā. Ja šī sadalīšanās paliek nepilnīga, jaundzimušajam vēdera orgāni nonāk krūšu kurvī, un veidojas iedzimta diafragmas trūce, kas apgrūtina plaušu attīstību.

Zarnu caurule attīstības gaitā pagriežas ap apzarņa asinsvadu asi un tikai pēc tam ieņem galīgo stāvokli. Šīs griešanās traucējumi izskaidro tādas reti sastopamas, bet bīstamas situācijas kā zarnu apgriešanās ap savu asinsvadu kātu.

Ar vecumu vēdera siena kļūst vājāka, un palielinās trūču biežums cirkšņa, nabas un iepriekšējo operāciju rētas apvidū. Grūtniecības laikā dobuma apjoms mainās visdramatiskāk: dzemde izstumj zarnas uz augšu un sāniem, kas maina arī sāpju tipisko lokalizāciju, piemēram, aklās zarnas piedēkļa iekaisuma gadījumā.

Vēdera un iegurņa dobuma slimības ir viena no biežākajām neatliekamās palīdzības iemeslu grupām. Daļa no tām skar konkrētu orgānu, daļa pašu dobumu un tā plēvi.

• Peritonīts: vēderplēves iekaisums, visbiežāk pēc doba orgāna perforācijas; vēders kļūst ciets kā dēlis, cilvēks guļ nekustīgi.
• Ascīts: šķidruma uzkrāšanās vēderplēves dobumā, visbiežāk aknu cirozes, sirds mazspējas vai audzēja izplatības dēļ.
• Zarnu nosprostojums: vēdera uzpūšanās, vemšana, gāzu un vēdera izejas aizture.
• Trūces: orgāna daļas izvirzīšanās caur vāju vietu vēdera sienā; iespiesta trūce ir operējams neatliekams stāvoklis.
• Saaugumi pēc operācijām: saistaudu saites starp zarnu cilpām, kas vēlāk var izraisīt nosprostojumu.
• Vēdera iekšējā spiediena paaugstināšanās: smagos gadījumos traucē nieru asinsriti un elpošanu.

Izmeklēšana sākas ar rokām. Ārsts aptausta vēderu, vērtē, vai siena ir mīksta, vai sāpes pastiprinās, strauji atlaižot roku, un klausās zarnu skaņas. Šie vienkāršie soļi joprojām izšķir, vai cilvēks nonāk operāciju zālē tuvāko stundu laikā.

Ultrasonogrāfija ir pirmā izvēle žultspūšļa, aknu, nieru, olnīcu un brīva šķidruma novērtēšanai, jo tā ir ātra, nesāpīga un bez starojuma. Datortomogrāfija sniedz pilnu dobuma pārskatu un ir neaizstājama traumu, audzēju un neskaidru akūtu sāpju gadījumā. Magnētiskā rezonanse ir labākā iegurņa mīksto audu, dzemdes un taisnās zarnas izmeklēšanai.

Laparoskopija ļauj dobumu apskatīt tieši caur nelielu griezienu un vajadzības gadījumā uzreiz veikt operāciju. Ar šiem stāvokļiem strādā ķirurgs, gastroenterologs, uroloģijas un ginekoloģijas speciālisti, bet ar nieru un virsnieru slimībām attiecīgi nefrologs un endokrinologs.

Visbiežākā neprecizitāte ir vārdu „vēdera dobums“ un „vēderplēves dobums“ jaukšana. Vēdera dobums ir viss telpas apjoms zem diafragmas, turpretī vēderplēves dobums ir tikai šaurā sprauga starp abām plēves lapiņām. Nieres, piemēram, atrodas vēdera dobumā, bet nav vēderplēves dobumā.

Otra kļūda ir uzskats, ka iegurņa sāpes vienmēr nāk no dzimumorgāniem. Iegurnī vienuviet atrodas urīnpūslis, taisnā zarna, dzimumorgāni un vairāki nervu pinumi, tāpēc sievietei olnīcas cistas plīsums un aklās zarnas piedēkļa iekaisums sākotnēji var izskatīties gandrīz vienādi.

Trešā izplatītā sajaukšana ir starp vēdera uzpūšanos un ascītu. Uzpūšanos rada gāzes zarnās, un vēders ir bungveidīgs visā platumā; ascīta gadījumā šķidrums plūst uz sāniem, un vēdera forma mainās, cilvēkam pagriežoties.

Vēderplēve nav pasīvs apvalks. Tā uzsūc un izdala šķidrumu, spēj norobežot iekaisumu, pielipinot pie tā apzarņa taukaino krokas malu, un tieši šī spēja bieži glābj dzīvību, pārvēršot brīvu perforāciju norobežotā abscesā. Tā pati lipīgā īpašība vēlāk rada saaugumus.

Vēderplēves virsma ir liela, un tā uzsūc vielas ātri. Uz šīs īpašības balstās peritoneālā dialīze, kurā vēderplēve tiek izmantota kā dabiska filtra membrāna nieru mazspējas gadījumā.

Vēl viena praktiski svarīga detaļa ir sāpju izcelsme. Iekšējie orgāni paši ir vāji inervēti, un to sāpes ir blāvas un grūti lokalizējamas, turpretī sienas vēderplēve ir bagātīgi inervēta un dod asas, precīzi norādāmas sāpes. Tāpēc sāpju rakstura maiņa no blāvām uz asām un precīzi lokalizētām nozīmē, ka process ir sasniedzis vēdera sienu, un tas parasti ir brīdis, kad jāmeklē neatliekama palīdzība.