Kas ir ventrālais ķermeņa dobums?

Krūšu kurvja dobumu ierobežo ribas, krūšu kauls, mugurkaula krūšu daļa un no apakšas diafragma. Tā uzbūve ir kompromiss starp aizsardzību un kustīgumu: kaula rāmis pasargā sirdi un plaušas, bet ribu locītavas un starpribu muskuļi ļauj tilpumam mainīties ar katru ieelpu.

Katra plauša atrodas savā pleiras maisā, un abi maisi savā starpā nesavienojas. Tas ir klīniski izšķirīgi: pneimotorakss vienā pusē neizplatās uz otru, un viena plauša var sabrukt, otrai turpinot strādāt. Starp maisiem esošā vidusšķautne satur visu pārējo un darbojas kā elastīgs starpsienas veidojums, kas spiediena starpības ietekmē var nobīdīties uz sāniem.

Vidusšķautni parasti dala augšējā un apakšējā daļā, bet apakšējo vēl priekšējā, vidējā un aizmugurējā. Vidējā daļā atrodas sirds ar perikardu, priekšējā aizkrūts dziedzera atliekas, aizmugurējā barības vads, aorta un galvenie nervu stumbri. Šis dalījums ir praktiski noderīgs, jo dažādās vidusšķautnes daļās raksturīgi atrodami dažādi veidojumi.

Apakšējo daļu no augšas ierobežo diafragmas kupols, no sāniem vēdera sienas muskuļi, no aizmugures mugurkaula jostas daļa, bet apakšā tā turpinās iegurņa dobumā un beidzas ar iegurņa pamatnes muskuļiem. Robeža starp vēdera un iegurņa daļu ir nosacīta, un anatomiski tās parasti apskata kopā.

Vēdera dobuma iekšpusi izklāj vēderplēve (peritoneum). Attiecībā pret to orgāni sadalās trīs grupās, un šis dalījums nosaka, kā slimība izplatās un kā ķirurgs pie orgāna piekļūst.

• Intraperitoneāli orgāni, ko vēderplēve ietin gandrīz pilnībā: kuņģis, tievā zarna lielākajā daļā, šķērsā un sigmveida resnā zarna, liesa, aknas.
• Retroperitoneāli orgāni, kas guļ aiz vēderplēves: nieres, virsnieres, urīnvadi, aizkuņģa dziedzera lielākā daļa, vēdera aorta un apakšējā dobā vēna.
• Subperitoneāli jeb infraperitoneāli veidojumi iegurnī: urīnpūslis, taisnās zarnas apakšējā daļa, sievietēm dzemdes kakls un maksts.
• Vēderplēves duplikatūras, tas ir, apzarnis un saites, pa kurām orgāniem pienāk asinsvadi un nervi.

Kopīgais starp krūšu kurvja un vēdera dobumu ir serozo plēvju princips. Atšķirīgais ir spiediens, sienas uzbūve un tas, kā katrā dobumā izplatās patoloģisks process.

Embrija attīstības sākumā vidējā dīgļlapā izveidojas vienota sprauga, ko sauc par celomu. No tās vēlāk rodas visi ventrālā dobuma serozie dobumi. Sākotnēji perikarda, pleiras un vēderplēves telpas ir savienotas.

Pēc tam sākas sadalīšanās. Izaug plēves, kas atdala perikardu no pleiras telpām, un pleiroperitoneālās plēves, kas kopā ar šķērseniskās starpsienas veidojumu un barības vada apvidus audiem izveido diafragmu. Tikai pēc šo starpsienu saslēgšanās krūšu un vēdera telpas kļūst pilnīgi atsevišķas.

Ja kāda no pleiroperitoneālajām plēvēm neaizveras, paliek atvere, pa kuru vēdera orgāni var iekļūt krūšu kurvī. Tā ir iedzimta diafragmas trūce, kas traucē plaušas attīstību vēl pirms dzimšanas un ir viens no smagākajiem jaundzimušo ķirurģiskajiem stāvokļiem. Biežāk tā atrodas kreisajā pusē un aizmugurē. To ārstē jaundzimušo ķirurgs specializētā centrā.

Veselam cilvēkam serozajā spraugā ir tikai plāna šķidruma kārtiņa. Tiklīdz tur nonāk gaiss, asinis, strutas vai liels šķidruma daudzums, sprauga pārvēršas par īstu dobumu un sāk spiest uz orgānu, kuram tā bija paredzēta kā slīdvirsma.

Krūšu kurvī tas nozīmē plaušas sabrukumu vai sirds saspiešanu. Vēderā tas nozīmē vēderplēves kairinājumu, ko pacients izjūt kā asas sāpes, un zarnu darbības apstāšanos. Ar šiem stāvokļiem nodarbojas ķirurgs, torakālais ķirurgs vai kardioķirurgs atkarībā no lokalizācijas, un neatliekamajā situācijā pirmais palīdzības sniedzējs ir neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde.

• Pneimotorakss: gaiss pleiras spraugā; plauša sabrūk, un smagā gadījumā vidusšķautne nobīdās.
• Pleirīts un izsvīdums: šķidrums starp pleiras lapiņām; rodas elpas trūkums un sāpes elpojot.
• Perikarda tamponāde: šķidrums perikardā traucē sirds piepildīšanos un strauji pazemina asinsspiedienu.
• Peritonīts: vēderplēves iekaisums, visbiežāk pēc doba orgāna perforācijas; vēders kļūst ciets un ļoti sāpīgs.
• Ascīts: šķidruma uzkrāšanās vēderplēves dobumā, biežāk aknu cirozes vai audzēja procesa dēļ.
• Retroperitoneāla asiņošana: var ilgi noritēt bez vēdera sacietējuma, jo asinis paliek aiz vēderplēves.

Ķermeņa dobumu izmeklēšanas loģika ir vienkārša: vispirms jāsaprot, vai dobumā ir kaut kas, kam tur nevajadzētu būt, un tikai pēc tam, no kurienes tas nācis. Metodes izvēli nosaka steidzamība.

1. Apskate un palpācija: vēdera sacietējums, perkusijas skaņas maiņa, elpošanas trokšņu izzušana vienā pusē.
2. Krūšu kurvja rentgenogramma: ātri parāda gaisu vai šķidrumu pleiras spraugā un vidusšķautnes nobīdi.
3. Ultrasonogrāfija: steidzamā izmeklēšanā pēc traumas ļauj minūtēs atrast brīvu šķidrumu vēderā un perikardā.
4. Datortomogrāfija: precīzākā metode abu dobumu izvērtēšanai, tostarp retroperitoneālajā telpā.
5. Magnētiskā rezonanse: mīksto audu un iegurņa orgānu detalizētai vērtēšanai plānveidā.
6. Punkcija vai drenāža: torakocentēze un paracentēze vienlaikus atvieglo stāvokli un dod materiālu analīzēm.

Sarunvalodā vārdu „vēdera dobums“ bieži lieto visa ventrālā dobuma nozīmē, tāpēc mašīntulkotos tekstos ventrālais dobums nereti kļūdaini pārtop par vēdera dobumu. Latviešu anatomijas terminoloģijā vēdera dobums ir tikai ventrālā dobuma apakšējā daļa.

Otrs biežs jauciens ir starp vēdera dobumu un vēderplēves dobumu. Tie nav sinonīmi: vēdera dobums ir visa telpa starp diafragmu un iegurni, bet vēderplēves dobums ir tikai šaurā sprauga starp vēderplēves lapiņām. Nieres, aizkuņģa dziedzeris un aorta atrodas vēdera dobumā, bet ne vēderplēves dobumā.

Trešais jauciens ir starp krūšu kurvja dobumu un pleiras dobumu. Sirds atrodas krūšu kurvja dobumā, bet ne pleiras dobumā, jo tai ir savs serozais maiss.

Lielākā daļa shēmu ventrālo dobumu attēlo kā tukšu telpu, kurā orgāni peld. Realitātē tas tā nav. Serozie dobumi ir potenciālas spraugas: to lapiņas pieguļ viena otrai, un starp tām ir tikai tik daudz šķidruma, cik vajadzīgs slīdēšanai. Orgāns, ko sauc par „intraperitoneālu“, patiesībā atrodas ārpus vēderplēves dobuma, tikai ietīts tā sienā, līdzīgi kā dūre, kas iespiesta piepūstā balonā, paliek ārpus balona iekšienes.

No šīs, pirmajā brīdī abstraktās nianses izriet ļoti praktiskas lietas. Tā izskaidro, kāpēc pat neliels gaisa vai šķidruma daudzums serozajā spraugā rada nesamērīgi lielus traucējumus, jo tas nevis aizpilda tukšumu, bet atspiež lapiņas. Tā izskaidro arī, kāpēc audzēja šūnas, kas nonākušas vēderplēves spraugā, izsējas pa visu vēderu: šķidruma plēvīte darbojas kā transporta ceļš.

Un tā izskaidro, kāpēc krūšu kurvja spraugā normālais spiediens ir zemāks par atmosfēras spiedienu. Tieši šī zemspiediena dēļ plauša paliek izplesta un seko krūšu kurvja sienas kustībai. Tiklīdz sprauga tiek atvērta, zemspiediens pazūd un plauša elastības dēļ saraujas.