Kas ir žults kanāliņš aknās?

Žults kanāliņi aknu daiviņā atrodas starp hepatocītu rindām un plūst uz daiviņas perifēriju, pretējā virzienā tam, kā asinis plūst uz daiviņas centru. Šī pretplūsma ir viena no aknu daiviņas pamatidejām.

Daiviņas malā kanāliņi ieiet īsos pārejas kanālos, ko sauc par Heringa kanāliem, un tālāk starpdaiviņu žultsvados, kuri jau ir izklāti ar savu epitēliju, holangiocītiem. Šie epitēlija šūnas žulti ne tikai vada: tās tajā izdala ūdeni un bikarbonātu, tāpēc žults kļūst šķidrāka un vairāk sārmaina.

Vadi saplūst arvien lielākos, līdz izveidojas labais un kreisais aknu vads un no tiem kopējais aknu vads (ductus hepaticus communis). Tam pievienojas pūšļa vads no žultspūšļa, un tālāk kopējais žultsvads (ductus choledochus) nes žulti uz divpadsmitpirkstu zarnu.

Starp ēdienreizēm izeja divpadsmitpirkstu zarnā ir aizvērta, un žults novirzās uz žultspūsli, kur uzkrājas un sabiezē. Kad uz zarnu nonāk taukaina barība, gļotāda izdala holecistokinīnu, žultspūslis saraujas un sfinkteris atveras.

Žultsskābes ir molekulas ar ūdeni mīlošu un taukus mīlošu galu. Zarnā tās sadala taukus sīkās lodītēs un veido micellas, kas ļauj aizkuņģa dziedzera lipāzei taukus sašķelt un zarnas gļotādai uzsūkt gan taukskābes, gan taukos šķīstošos vitamīnus A, D, E un K.

Vienlaikus žults ir izvades ceļš. Ar to no organisma aiziet bilirubīns, kas rodas no noārdītā hemoglobīna, liekais holesterīns un daudzu zāļu pārstrādes produkti. Tieši tāpēc aknu vai žultsceļu slimības parādās uz ādas un acīs kā dzelte.

Lielākā daļa žultsskābju zarnas beigu daļā tiek uzsūktas atpakaļ un ar vārtu vēnas asinīm atgriežas aknās, kur hepatocīti tās uzņem un izdala no jauna. Šī apļveida atgriešanās ļauj organismam iztikt ar salīdzinoši nelielu žultsskābju krājumu, kas dienas laikā apgriežas vairākas reizes.

Ja žults plūsma jebkurā līmenī ir traucēta, rodas holestāze. Kanāliņu līmenī to izraisa dažas zāles, grūtniecības holestāze vai iekaisīgas aknu slimības; lielāko vadu līmenī visbiežāk akmens kopējā žultsvadā vai audzējs. Simptomi ir līdzīgi: dzeltena āda un acu baltumi, tumšs urīns, gaiši izkārnījumi un bieži spēcīga ādas nieze, kas var parādīties pat pirms dzeltes.

Nieze šeit nav ādas slimība, bet žults sastāvdaļu uzkrāšanās sekas, un tā ir viena no pazīmēm, ko cilvēki paši visbiežāk nesaista ar aknām. Tas ir labs praktisks pavediens.

Ar šiem stāvokļiem nodarbojas gastroenterologs vai hepatologs, akmeņu gadījumā arī ķirurgs. Pie ārsta jādodas nekavējoties, ja parādās ādas vai acu baltumu dzeltēšana, tumšs urīns kopā ar gaišiem izkārnījumiem, stipras sāpes labajā paribē, īpaši kopā ar drudzi un drebuļiem. Šis apraksts skaidro uzbūvi un nav individuāls ārstēšanas norādījums.

Biežākā neskaidrība latviešu valodā ir starp vārdiem „žults kanāliņš“ un „žultsvads“. Kanāliņš ir mikroskopiskā sprauga starp aknu šūnām, tam nav sava epitēlija un to var redzēt tikai mikroskopā. Žultsvads ir īsta caurule ar savu epitēlija izklājumu, un lielākie no tiem ir redzami ultraskaņā un ar neapbruņotu aci operācijas laikā.

Otra sajaukšana ir žultspūslis un žultsvadi. Žultspūslis ir uzkrāšanas tvertne sānis no galvenā ceļa; tā izņemšana neaizšķērso žults plūsmu, un žults pēc tam vienkārši tek uz zarnu nepārtraukti.

Trešā: aknu asinsvadi un žultsceļi iet blakus vienā saišķī kopā ar vārtu vēnu un aknu artēriju, bet plūst pretējos virzienos. Asinis ieplūst aknās, žults izplūst no tām.

Aknu šūnas parastos apstākļos gandrīz nedalās, un tieši tāpēc kanāliņu tīkls ir tik stabils. Kad aknas atjaunojas pēc bojājuma, šūnām jāizveido ne tikai jauns audu apjoms, bet arī jauns, pareizi savienots kanāliņu tīkls. Ja tas izveidojas neregulārs, kā tas notiek aknu cirozes gadījumā, žults plūsma paliek traucēta pat tad, ja šūnu skaits ir atjaunojies.

Otra pārsteidzoša lieta: žults nekustas tāpēc, ka to kāds sūknētu ar muskuli. Kanāliņā nav muskuļu. Plūsmu rada osmotiskais spiediens: hepatocīts aktīvi izsūknē žultsskābes kanāliņā, un tām seko ūdens. Tāpēc žults izdalīšanās apjoms ir atkarīgs no tā, cik daudz žultsskābju šūnai pašlaik ir pieejamas.

No tā izriet arī, kāpēc nosaukums „žults kapilārs“, kas dažkārt lietots, ir tikai analoģija. Ar asins kapilāru šo struktūru vieno izmērs un tīkla raksturs, bet ne uzbūve: asins kapilāram ir sava endotēlija siena, žults kanāliņam tādas nav.