Limbiskā sistēma un tās struktūras

Visos sarakstos parādās kodols no dažām struktūrām, ap kurām pēc tam katrs autors pievieno vēl kādu. Zemāk apkopotas tās, kuras iekļauj praktiski visi.

Limbiskās struktūras nav izkaisītas: tās savieno skaidri nosakāmi šķiedru ceļi. Vēsturiski slavenākais ir tā sauktais Papesa loks, kas apraksta apļveida informācijas plūsmu starp hipokampu, velvi, pupveida ķermeņiem, talāma priekšējiem kodoliem un jostas vijumu, no kurienes tā atgriežas hipokampā.

Šis loks sākotnēji tika piedāvāts kā emociju pamats, bet vēlāk izrādījās, ka tas daudz tiešāk attiecas uz atmiņu. Tāpēc jebkura bojājuma vieta šajā ķēdē, arī pupveida ķermeņos, var izraisīt smagus atmiņas traucējumus. Mandeļveida ķermenim ir savi ceļi: tas saņem informāciju gan tieši no maņu ceļiem, gan no garozas, un sūta to uz hipotalāmu un smadzeņu stumbru, kas ļauj emocionālu reakciju sākt vēl pirms notikuma apzinātas novērtēšanas.

• Velve (fornix): galvenais hipokampa izvadceļš uz pupveida ķermeņiem un hipotalāmu.
• Deniņu daivas garozas ceļi: piegādā hipokampam apstrādātu informāciju no visām maņām.
• Mandeļveida ķermeņa ceļi uz hipotalāmu: ieslēdz veģetatīvo un hormonālo stresa atbildi.
• Ožas ceļi: vienīgā maņa, kas nonāk limbiskajās struktūrās, neejot cauri talāmam.
• Saiknes ar priekšējās daivas garozu: ļauj apzināti savaldīt emocionālu impulsu.

Vispirms tās nosaka, kas ir svarīgs. Mandeļveida ķermenis notikumam piešķir emocionālu svaru, un tieši emocionāli iekrāsotus notikumus cilvēks atceras krietni labāk nekā vienaldzīgus. Šī iemesla dēļ cilvēks bieži precīzi atceras, kur atradies spēcīga satricinājuma brīdī, bet nespēj atcerēties, ko darīja parastā otrdienā.

Otrkārt, hipokamps pārvērš īslaicīgu pieredzi noturīgā atmiņā. Tas nav atmiņas glabātuve: pakāpeniski, tostarp miega laikā, informācija tiek pārnesta uz garozu. Tāpēc cilvēks ar bojātu hipokampu bieži lieliski atceras sen pagātnē notikušo, bet nespēj iegaumēt neko jaunu.

Treškārt, caur hipotalāmu limbiskās struktūras vada ķermeņa iekšējo vidi: sirdsdarbības ātrumu, asinsspiedienu, ķermeņa temperatūru, apetīti, slāpes, miega un nomoda ritmu un stresa hormonu izdali. Tieši tāpēc stipra emocija nekad nav tikai domas: tai vienmēr seko ķermeņa reakcija.

Limbiskās struktūras nobriest agrāk nekā priekšējās daivas garoza, kas tās savalda. Pusaudža vecumā šī nesakritība ir vislielākā: emocionālā un atalgojuma sistēma jau darbojas pilnā jaudā, bet seku izvērtēšanas un impulsu bremzēšanas tīkli vēl attīstās. Tā ir viena no bioloģiskajām atbildēm uz jautājumu, kāpēc pusaudžu rīcība biežāk ir riskanta.

Hipokamps ir viena no retajām vietām, kur arī pieaugušam cilvēkam novēro jaunu nervu šūnu veidošanos, lai gan šī procesa apjoms cilvēkam joprojām tiek pētīts un vērtējumi atšķiras. Tajā pašā laikā hipokamps ir īpaši jutīgs pret ilgstoši paaugstinātu stresa hormonu līmeni, skābekļa trūkumu un alkoholu.

Ar gadiem hipokampa tilpums pamazām samazinās arī veseliem cilvēkiem, bet Alcheimera slimībā šis sarukums ir izteikti straujāks un sākas agri. Tāpēc hipokampa tilpuma vērtēšana magnētiskās rezonanses attēlos ir kļuvusi par praktisku diagnostikas palīglīdzekli.

Deniņu daivas epilepsija ir biežākā pieaugušo perēkļa epilepsijas forma, un tās izejas punkts bieži ir tieši hipokamps. Lēkme var sākties ar dīvainu sajūtu kuņģī, jau piedzīvotā sajūtu, neparastu smaržu vai bailēm, un tikai pēc tam pāriet apziņas aptumšošanā ar automātiskām kustībām.

Atmiņas traucējumi rodas, ja bojāta atmiņas ķēde. Tas iespējams pēc smadzeņu iekaisuma, insulta, traumas, kā arī B1 vitamīna deficīta gadījumā, kas tipiski skar pupveida ķermeņus. Limbiskais encefalīts ir stāvoklis, kad organisma paša antivielas uzbrūk tieši šīm struktūrām un strauji, dažu nedēļu laikā, attīstās atmiņas zudums, uzvedības maiņa un lēkmes.

Ar šīm slimībām strādā neirologs, epileptologs un, ja nepieciešama operācija, neiroķirurgs. Ja galvenā izpausme ir noturīga nomāktība, trauksme vai uzvedības maiņa, novērtējumu veic psihiatrs. Strauji, dažu nedēļu laikā attīstījies atmiņas zudums ar apjukumu, drudzi vai krampjiem ir iemesls nekavējoties meklēt medicīnisku palīdzību, nevis novērot.

• Deniņu daivas epilepsija ar hipokampa sklerozi.
• Alcheimera slimība, kas sākas ar hipokampa un tam blakus esošās garozas bojājumu.
• Limbiskais encefalīts, ko var izraisīt infekcija vai autoimūns process.
• Amnēzija pēc smadzeņu traumas, insulta vai skābekļa trūkuma.
• Vitamīna B1 trūkums, kas bojā pupveida ķermeņus un talāmu.

Galvenā metode ir magnētiskā rezonanse ar īpašu, uz deniņu daivu vērstu protokolu. Tā ļauj redzēt hipokampa formu, tilpumu un signāla izmaiņas, kā arī atklāt sklerozi, audzēju vai iekaisumu. Parasta galvas datortomogrāfija šajā apvidū ir daudz mazāk jutīga, jo dziļās deniņu daivas struktūras slēpj blakus esošie kauli.

Elektrisko darbību vērtē ar elektroencefalogrāfiju, dažkārt ilgstošā video novērošanā. Funkciju pārbauda neiropsiholoģiskā izmeklēšana, kurā atsevišķi vērtē verbālo un telpisko atmiņu, jo kreisais un labais hipokamps nedarbojas vienādi. Asins un muguras smadzeņu šķidruma analīzēs meklē antivielas, ja ir aizdomas par autoimūnu iekaisumu.

1. Ģimenes ārsts izvērtē sūdzības un izslēdz biežākos atgriezeniskos cēloņus, piemēram, vairogdziedzera darbības un vitamīnu trūkumu.
2. Neirologs veic neiroloģisko izmeklēšanu un izziņas funkciju orientējošu novērtējumu.
3. Nozīmē magnētisko rezonansi ar deniņu daivas protokolu.
4. Ja ir aizdomas par lēkmēm, veic elektroencefalogrāfiju, vajadzības gadījumā ilgstošu.
5. Neiropsihologs precizē, kura atmiņas daļa tieši ir cietusi.
6. Pēc rezultātiem lemj par ārstēšanu vai turpmāku novērošanu.

Pirmais un biežākais pārpratums ir jau minētā sajaukšana ar bazālajiem ganglijiem. Atšķirība ir pamanāma pēc simptomiem: bazālo gangliju bojājums dod kustību traucējumus, stīvumu, trīci vai piespiedu kustības, bet limbisko struktūru bojājums dod atmiņas, emociju un uzvedības traucējumus.

Otrais pārpratums ir limbiskās sistēmas sajaukšana ar smadzenītēm, kuras atrodas pavisam citur, pakauša daļā zem lielajām puslodēm, un atbild par kustību saskaņošanu un līdzsvaru. Trešais ir uzskats, ka limbiskās struktūras ir atbildīgas par emocijām, bet garoza par saprātu. Patiesībā emocijas un vērtēšana notiek kopā, un priekšējās daivas garoza ir šī tīkla neatņemama daļa.

Oža ir vienīgā maņa, kuras ceļš nonāk limbiskajās struktūrās, neejot cauri talāmam kā pārslēgstacijai. Tas ir tiešs anatomisks skaidrojums parādībai, ko pazīst ikviens: smarža spēj piepeši un ļoti spilgti atsaukt atmiņā senu notikumu kopā ar tā emocionālo noskaņu daudz spēcīgāk nekā attēls vai skaņa.

Otra mazāk pieminēta lieta ir hipokampa loma orientācijā telpā. Tajā atrodas šūnas, kas aktivizējas, kad dzīvnieks atrodas noteiktā vietā, un šī atklājuma nozīme atmiņas izpratnē izrādījās tik liela, ka tā tika novērtēta ar Nobela prēmiju. Praktiskā sekas ir tā, ka agrīnos hipokampa bojājumos viena no pirmajām pazīmēm bieži ir nevis aizmāršība kā tāda, bet apmaldīšanās pazīstamā vietā.